2015/janvāris
2015
8. janvāris
šodien nebija labākā diena. Radim bija uznākusi sen nebijusī "prombūtne" - viņš bija prom savā kosmosā kkur. kad ņēmu viņu no aploka, tapa skaidrs, ka Arikam tūlīt būs histērija un mēs pat ne uz mirkli nekur nevaram pazust no redzesloka, jo man negribējās putenī labot nonestu aploku vai apgrūtināt ar to saimniekus. plānā bija padarboties no zemes laukumā, kas robežojas ar aploku. bet Ariks kā dulls nēsājās gar malu un beigās uzcepināja Radi, tā ka nekāda normāla darbošanās nebija iespējama. biju cerējusi, ka Snikers Arikam ko vairāk nozīmēs un ka viņš nepaliks tik izteikti traks.
ievēroju ka zirgi ēd sniegu - grib dzert. aizstiepu šos kārtējo reizi uz strautiņu, kurā ir liels caurums ledū, kam tiek regulāri sekots līdzi lai neaizvelk. Radis kā ēzelis iedūrās zemē un nenāca, bet kad es šo ar pielabināšanos un uzslavām aizvilināju līdz strautiņa malai, šams vnk pārleca tam pāri, viņam sekoja abi pārējie (m)ērgļi un turpināja ēst sniegu otrā laukā, kurā bija lielākā daļa pārējo zirgu. tad es nolēmu vnk patusēt pa ganiem un pavērot baru - tas kopumā liekas visai jauks un labdabīgs. pie manis pa vienam vai pārīšos uz maiņām nāca dažādi zirgi iepazīties. no tiem, kas nāca, visi bija tādi draudzīgi un pieklājīgi. izņemot vienu ķēvi, kas čūskojas, bet viņai laikam sarežģīts dzīvesstāsts. šajā jaukajā nodarbē pienāca Snikera kārta sākt mani kaitināt. vai nu viņam likās, ka es tur svešiem zirgiem dalu kārumus (ko es nedarīju), kas patiesībā pienākas viņam, vai ko citu, bet viņš klusi lavījās klāt un pēkšņos uzbrukumos dzina no manis nost zirgus ar kuriem pļāpāju. es protams dzinu prom Sniķi, bet viņš ar apskaužamu uzcītību turpināja iesākto.
beigās man tas viss apnika un es taisījos braukt prom - tad nu Sniķis mani viens pats pavadīja uz mājām tuvāko aploka daļu.
par ūdeni - es laikam drusku vīlos zirgos ar DZ rūdījumu - man likās ka tādiem ir jāmāk dzert no strautiņa . bet nu tā kā mīnusi krietni samazinājās, tad atkal tika pielieta vanna.
18. janvāris
diena sākās cerīgi mērot visus vietējos seglus - a ja nu kādi der Radītim un var kādreiz aizņemties uz mežu. diemžēl nekā - nevieni nederēja. pacilāju arī savējos, bet brīnums nav noticis un rūķīši nav pārtaisījuši tos tā, lai tie atkal sāktu derēt
aizņēmos I. seglus un gan secināju, ka lai gan viņi it kā sēž ok, Radis tāpat kā iepriekšreiz, kad tos biju aizņēmusies, soļoja ar kkādu netipiski mazu amplitūdu. acīmredzot plecos (jo skausts ir brīvs) kkur nav labi
tā vispār uzvedās lieliski - par stirnām, vilcieniem, celiem, info stendiem, cilvēkiem, suņiem utt. bija pilnīgi vienalga. tikai strautiņš likās aizdomīgs - piegāja, nokrācās un no vietas pārleca. bet es jau biju gatava uz šādu notikumu pavērsienu. ā - līdz pārlekšanai pār strautiņu viņš nezkāpēc gūlās pavadās. bet pēc leciena palika normāls un vairs negūlās. viebās un čūskojās brīžos kad Snikers neievēroja distanci. visādi citādi - paraugzirgs.
turpceļā gājām paralēli visai tuvu sliedēm. tā ka sliedes redzamas, bet starpā ir paplata josla ar kokiem. taka taisna, gara, ar labu pamatu. bezmaz uzprasās uz gonkām ar vilcienu kā vesternos
atpakaļceļš droši vien arī bija paralēli sliedēm, bet jau dziļāk mežā, tā ka sliedes neredz. vietām visai pieklājīga garuma gabalus varēja rikšot.
Radis atšķirībā no Sniķa pilnīgi un nemaz nebija iesvīdis. pat ne zem vēderjostas vai seglu vietā. toties nāsis gan bija milzīgas. es nokāpjot un ieraugot aš sabijos, jo viņš pa ceļam nekā nelika manīt ka ir par daudz kkas. nu mājupceļā likās tāds normāli pakustējies, bet ļimt arī neļima. rikšos paklepoja, bija arī drusku puņķainas nāsis. droši vien pāreja no rindās izliktā siena uz ruļļiem ir devusi savu ieguldījumu elpošanas pasliktināšanā.
nomērījām ar svara mērlenti - tipa nav mainījies kopš decembra mērījuma - 560 kg
25. janvāris
burvīga pastaiga mežā - man tā gribas seglus, lai varētu izbaudīt to apvidu visādos ātrumos. gāju, ar gurtu. pāri tērcītei Radis, atšķirībā no iepriekšējās reizes, neleca, arī kad Irbe bija nokāpusi un pārvedusi Snikeru pie rokas. nācās man arī kāpt nost. rikšu posmos varēja just, ka enerģija iekrājusies un zirdziņš gribēja rikšot ātrāk, nekā man ar gurtu ir ērti.
par vilcieniem viņam pilnīgi vienalga - neatkarīgi no tā vai tie brauc tā ka ir redzami, neredzami, no priekšas vai pakaļas. bet kad Sniķis sabijās, atdalījās no Irbes un nesās mājās, tad Radis uzdāvināja man vēl vienu lielu dāvanu - viņš, protams, gribēja nesties pakaļ, bet kad es teicu NĒ, tad arī nenesās. man no brīnumiem atkal žoklis atkārās. protams bija satraucies un tā, tāpēc es labāk nokāpu un līdz mājām aizgājām pie rokas. bet nu burvīgs man zirgs. ļoti gribas beidzot piepildīt solījumu izauļoties. tas karājas gaisā jau kopš rudens.
29. janvāris
šodien gadījās nokļūt stallī, kad saimnieki bija izbraukuši, bet meitenes, kas bija bijušas pa dienu, bija namiņa atslēgu nevis nolikušas kur parasti, bet iemetušas pastkastītē - tā, ka nevar tikt klāt. nu neko - pabaroju zirdziņu un pašā puteņa plaukumā patusējos pa ganiem. kad atbrauca saimniece un atslēdza namiņu, uzliku iemauktus un druscītiņās pavizinājos pa laukumu - pamats bija labs, bet ko nu daudz es bez segliem padarīšu. pajāju kādas minūtes 15.
ar dzeršanu no strauta tomēr ir problēmas - Radis neiet pie tā un viss. ne tajā vietā kur ir stāvāks, bet neslidenāks, ne tur kur ir lēzens, bet sablietējies tāds slidenāks. es mēģināju viņu tur pievilkt klāt, bet reakcija ir līdzīga kā (ne)kāpjot treilerī. manliekas, ka viņš ir uz kkā uzsēdies - nu prātā ir kkāds samezglojums. jo kad Natālija bija griezt nagus, viņš esot atsacījies arī iet iekšā nojumē, kur bija paredzēta griešana, lai Natālijai komfortablāki apstākļi. es mēģināju mierīgi darboties ar approach and reatreat, bet vienā brīdī viņš mani uzvilka pa stāvumu augšā un es drusku noskaitos. tajā visā noskatoties toties saņēmās Snikers un grūti pūsdams nokāpa pie ūdens un padzērās. tā kā dzert Radim gribējās, es beigu beigās lēzenajā vietā vilināju viņu pie ūdens smeļoti spainī ūdeni un liekot spaini arvien tuvāk strautiņam. tikām visai tuvu, bet bija viena neredzama līnija, kurai pāri šams nekāpa, tikai izmisis skatījās uz spaini. izslāpis bija, jo izdzēra kādus spaiņus 2 - 2,5.
30. janvāris
aizbraucām uz stalli ar Kārli un Radžu, paņēmām Radīti un gājām ģimenes pastaigā uz mežu. Radītim bij pirmā reize bez citiem zirgiem jaunajā mežā. viņam bija ļoti norūpējusies sejas izteiksme, pat Kārlis to pamanīja. bet nu viņš bija pieklājīgs un jauks - nebija nedz jāvelk, nedz jācenšas noturēt - gāja pieklājīgi pie pleca, tikai ar to ļoti raizīgo seju
tālu negājām - gan tāpēc, ka negribēju pirmajā reizē pārbaudīt Radīša emocionālās izturības robežas, gan tāpēc, ka mežā bija visai daudz sniega un es biju pārāk biezi saģērbusies lai ilgstoši varētu brist. es jau tā nelielā gabaliņa laikā biju pilnīgi slapja nosvīdusi. trešais iemesls kāpēc ilgi nestaigājām - Ariks palika nelabi bļaudams un tirinādamies gar aploka malu, negribējās pārbaudīt arī viņa pacietības robežas. atpakaļ ar mūs sagaidīja tikpat nelabi bļaudams. bet nu progess ir - mēs vismaz varam kkur aiziet prom un viņš paliek aplokā.
8. janvāris
šodien nebija labākā diena. Radim bija uznākusi sen nebijusī "prombūtne" - viņš bija prom savā kosmosā kkur. kad ņēmu viņu no aploka, tapa skaidrs, ka Arikam tūlīt būs histērija un mēs pat ne uz mirkli nekur nevaram pazust no redzesloka, jo man negribējās putenī labot nonestu aploku vai apgrūtināt ar to saimniekus. plānā bija padarboties no zemes laukumā, kas robežojas ar aploku. bet Ariks kā dulls nēsājās gar malu un beigās uzcepināja Radi, tā ka nekāda normāla darbošanās nebija iespējama. biju cerējusi, ka Snikers Arikam ko vairāk nozīmēs un ka viņš nepaliks tik izteikti traks.
ievēroju ka zirgi ēd sniegu - grib dzert. aizstiepu šos kārtējo reizi uz strautiņu, kurā ir liels caurums ledū, kam tiek regulāri sekots līdzi lai neaizvelk. Radis kā ēzelis iedūrās zemē un nenāca, bet kad es šo ar pielabināšanos un uzslavām aizvilināju līdz strautiņa malai, šams vnk pārleca tam pāri, viņam sekoja abi pārējie (m)ērgļi un turpināja ēst sniegu otrā laukā, kurā bija lielākā daļa pārējo zirgu. tad es nolēmu vnk patusēt pa ganiem un pavērot baru - tas kopumā liekas visai jauks un labdabīgs. pie manis pa vienam vai pārīšos uz maiņām nāca dažādi zirgi iepazīties. no tiem, kas nāca, visi bija tādi draudzīgi un pieklājīgi. izņemot vienu ķēvi, kas čūskojas, bet viņai laikam sarežģīts dzīvesstāsts. šajā jaukajā nodarbē pienāca Snikera kārta sākt mani kaitināt. vai nu viņam likās, ka es tur svešiem zirgiem dalu kārumus (ko es nedarīju), kas patiesībā pienākas viņam, vai ko citu, bet viņš klusi lavījās klāt un pēkšņos uzbrukumos dzina no manis nost zirgus ar kuriem pļāpāju. es protams dzinu prom Sniķi, bet viņš ar apskaužamu uzcītību turpināja iesākto.
beigās man tas viss apnika un es taisījos braukt prom - tad nu Sniķis mani viens pats pavadīja uz mājām tuvāko aploka daļu.
par ūdeni - es laikam drusku vīlos zirgos ar DZ rūdījumu - man likās ka tādiem ir jāmāk dzert no strautiņa . bet nu tā kā mīnusi krietni samazinājās, tad atkal tika pielieta vanna.
18. janvāris
diena sākās cerīgi mērot visus vietējos seglus - a ja nu kādi der Radītim un var kādreiz aizņemties uz mežu. diemžēl nekā - nevieni nederēja. pacilāju arī savējos, bet brīnums nav noticis un rūķīši nav pārtaisījuši tos tā, lai tie atkal sāktu derēt
aizņēmos I. seglus un gan secināju, ka lai gan viņi it kā sēž ok, Radis tāpat kā iepriekšreiz, kad tos biju aizņēmusies, soļoja ar kkādu netipiski mazu amplitūdu. acīmredzot plecos (jo skausts ir brīvs) kkur nav labi
tā vispār uzvedās lieliski - par stirnām, vilcieniem, celiem, info stendiem, cilvēkiem, suņiem utt. bija pilnīgi vienalga. tikai strautiņš likās aizdomīgs - piegāja, nokrācās un no vietas pārleca. bet es jau biju gatava uz šādu notikumu pavērsienu. ā - līdz pārlekšanai pār strautiņu viņš nezkāpēc gūlās pavadās. bet pēc leciena palika normāls un vairs negūlās. viebās un čūskojās brīžos kad Snikers neievēroja distanci. visādi citādi - paraugzirgs.
turpceļā gājām paralēli visai tuvu sliedēm. tā ka sliedes redzamas, bet starpā ir paplata josla ar kokiem. taka taisna, gara, ar labu pamatu. bezmaz uzprasās uz gonkām ar vilcienu kā vesternos
atpakaļceļš droši vien arī bija paralēli sliedēm, bet jau dziļāk mežā, tā ka sliedes neredz. vietām visai pieklājīga garuma gabalus varēja rikšot.
Radis atšķirībā no Sniķa pilnīgi un nemaz nebija iesvīdis. pat ne zem vēderjostas vai seglu vietā. toties nāsis gan bija milzīgas. es nokāpjot un ieraugot aš sabijos, jo viņš pa ceļam nekā nelika manīt ka ir par daudz kkas. nu mājupceļā likās tāds normāli pakustējies, bet ļimt arī neļima. rikšos paklepoja, bija arī drusku puņķainas nāsis. droši vien pāreja no rindās izliktā siena uz ruļļiem ir devusi savu ieguldījumu elpošanas pasliktināšanā.
nomērījām ar svara mērlenti - tipa nav mainījies kopš decembra mērījuma - 560 kg
burvīga pastaiga mežā - man tā gribas seglus, lai varētu izbaudīt to apvidu visādos ātrumos. gāju, ar gurtu. pāri tērcītei Radis, atšķirībā no iepriekšējās reizes, neleca, arī kad Irbe bija nokāpusi un pārvedusi Snikeru pie rokas. nācās man arī kāpt nost. rikšu posmos varēja just, ka enerģija iekrājusies un zirdziņš gribēja rikšot ātrāk, nekā man ar gurtu ir ērti.
par vilcieniem viņam pilnīgi vienalga - neatkarīgi no tā vai tie brauc tā ka ir redzami, neredzami, no priekšas vai pakaļas. bet kad Sniķis sabijās, atdalījās no Irbes un nesās mājās, tad Radis uzdāvināja man vēl vienu lielu dāvanu - viņš, protams, gribēja nesties pakaļ, bet kad es teicu NĒ, tad arī nenesās. man no brīnumiem atkal žoklis atkārās. protams bija satraucies un tā, tāpēc es labāk nokāpu un līdz mājām aizgājām pie rokas. bet nu burvīgs man zirgs. ļoti gribas beidzot piepildīt solījumu izauļoties. tas karājas gaisā jau kopš rudens.
šodien gadījās nokļūt stallī, kad saimnieki bija izbraukuši, bet meitenes, kas bija bijušas pa dienu, bija namiņa atslēgu nevis nolikušas kur parasti, bet iemetušas pastkastītē - tā, ka nevar tikt klāt. nu neko - pabaroju zirdziņu un pašā puteņa plaukumā patusējos pa ganiem. kad atbrauca saimniece un atslēdza namiņu, uzliku iemauktus un druscītiņās pavizinājos pa laukumu - pamats bija labs, bet ko nu daudz es bez segliem padarīšu. pajāju kādas minūtes 15.
ar dzeršanu no strauta tomēr ir problēmas - Radis neiet pie tā un viss. ne tajā vietā kur ir stāvāks, bet neslidenāks, ne tur kur ir lēzens, bet sablietējies tāds slidenāks. es mēģināju viņu tur pievilkt klāt, bet reakcija ir līdzīga kā (ne)kāpjot treilerī. manliekas, ka viņš ir uz kkā uzsēdies - nu prātā ir kkāds samezglojums. jo kad Natālija bija griezt nagus, viņš esot atsacījies arī iet iekšā nojumē, kur bija paredzēta griešana, lai Natālijai komfortablāki apstākļi. es mēģināju mierīgi darboties ar approach and reatreat, bet vienā brīdī viņš mani uzvilka pa stāvumu augšā un es drusku noskaitos. tajā visā noskatoties toties saņēmās Snikers un grūti pūsdams nokāpa pie ūdens un padzērās. tā kā dzert Radim gribējās, es beigu beigās lēzenajā vietā vilināju viņu pie ūdens smeļoti spainī ūdeni un liekot spaini arvien tuvāk strautiņam. tikām visai tuvu, bet bija viena neredzama līnija, kurai pāri šams nekāpa, tikai izmisis skatījās uz spaini. izslāpis bija, jo izdzēra kādus spaiņus 2 - 2,5.
aizbraucām uz stalli ar Kārli un Radžu, paņēmām Radīti un gājām ģimenes pastaigā uz mežu. Radītim bij pirmā reize bez citiem zirgiem jaunajā mežā. viņam bija ļoti norūpējusies sejas izteiksme, pat Kārlis to pamanīja. bet nu viņš bija pieklājīgs un jauks - nebija nedz jāvelk, nedz jācenšas noturēt - gāja pieklājīgi pie pleca, tikai ar to ļoti raizīgo seju
tālu negājām - gan tāpēc, ka negribēju pirmajā reizē pārbaudīt Radīša emocionālās izturības robežas, gan tāpēc, ka mežā bija visai daudz sniega un es biju pārāk biezi saģērbusies lai ilgstoši varētu brist. es jau tā nelielā gabaliņa laikā biju pilnīgi slapja nosvīdusi. trešais iemesls kāpēc ilgi nestaigājām - Ariks palika nelabi bļaudams un tirinādamies gar aploka malu, negribējās pārbaudīt arī viņa pacietības robežas. atpakaļ ar mūs sagaidīja tikpat nelabi bļaudams. bet nu progess ir - mēs vismaz varam kkur aiziet prom un viņš paliek aplokā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru