2015/janvāris - pārjājiens uz Elkšņiem
2015
1. janvāris
rīts sākās ar to, ka Radis man pārsita lūpu boksā, gatavojoties ceļam, nu jau kārtējo reizi atkārtoja triku ar pilnīgi negaidītu mēģinājumu nesties ārā. trāpīja man pa lūpas stūri ar iemauktiem, lūpa tālāk trāpīja zobam un attiecīgi nolēma izdalīt mazliet asiņu. bet tiešām mazliet.
gājiens noritēja ļoti veiksmīgi - vietām bija slidens pamats, bet visur bija lielāka vai mazāka maliņa, pa kuru iet. viss gājiens noritēja soļos, brīžam mugurā, brīžam pie rokas. Edmunds saka, ka noieti 21 km, bet es viņam līdz galam neticu. man liekas, ka reāli bija drusku mazāk.
http://app.endomondo.com/workouts/453049951/11155097
ar Kārli pirms tam bijām papētījuši karti un izbraukuši maršrutu tur, kur var braukt ar mašīnu. jautrākie momenti laikam bija kukurūzas lauka šķēršona. vienā V krustojumā man drusku sajuka, kurš ir īstais ceļš, bet kļūdu izlabojām izejot pa rudzu lauka malu. un, jāatzīst, ka Ikšķiles novadā ir ļoti pieklājīgi autobraucēji - to gan, kā jau pie pirmā janvāra, nebija daudz, bet visi tādi rāmi un mierīgi.
kādu lieku kilometru pielasījām vien pašā pēdējā posmā, kur bija izvēle iet vai nu pa ceļu, pa kuru skaidri zināms, ka nonāksim vajadzīgajā punktā vai ceļu, kas skaitās dabas parka teritorija un ir ar ķieģeli, tāpēc ar auto nebija pārbaudīts. izvēlējamies otro variantu domādamas, ka gan jau pa mežu būs īsāk, bet izrādījās normāls līkums, turklāt mēs vienā brīdī sajutāmies drusku apmaldījušās.
Radis bija tāds, hmm, interesants. Pieklājīgs un paklausīgs, bet pirmo ceļa posmu viņš izstaroja pilnīgu nolemtības sajūtu - nu tādu "kāpēc mēs tur ejam, no tā nav nekādas jēgas, es labāk paliktu šeit, es neticu, ka dzīvē kas labs iespējams". regulāri grieza galvu atpakaļ un skatījās ar skumju aci pār plecu. pāris reizes pat zviedza. kādā 9tajā kilometrā mums bija čuru pietura un pēc tās viņš kaut kā atdzīvojās, palika krietni optimistiskāks un tāds normāli Radīgs. uz beigām varēja just, ka noguris, bet tas jau bija pēdējais posms pa Zilajiem kalniem, neplānotais līkums un noguruši bijām visi. kopumā zirgam medālis - gan par izturību, gan par to, ka viss noritēja bez jebkādiem ekscesiem (izņemot lūpas pārsišanu sākumā )
zirgi pāris dienas padzīvos atsevišķā aplokā, kam pagara mala robežojas ar parasto aploku un ir iespēja ošņāties ar vietējiem zirgiem. pašiem savs siena rullis un ūdens vanna. mums toties pa ilgiem laikiem ir tāda "greznība" kā līgums, kurā 3. punkts ir par neierobežotu piekļuvi sienam un ūdenim
kopā ar mūsējiem, tur ir 16 zirgi. ir senais paziņa - ponis Asteriks, kas ir laimīgi izkastrēts un kļuvis mierīgāks. barā ir padaudz senioru.
1. janvāris
rīts sākās ar to, ka Radis man pārsita lūpu boksā, gatavojoties ceļam, nu jau kārtējo reizi atkārtoja triku ar pilnīgi negaidītu mēģinājumu nesties ārā. trāpīja man pa lūpas stūri ar iemauktiem, lūpa tālāk trāpīja zobam un attiecīgi nolēma izdalīt mazliet asiņu. bet tiešām mazliet.
gājiens noritēja ļoti veiksmīgi - vietām bija slidens pamats, bet visur bija lielāka vai mazāka maliņa, pa kuru iet. viss gājiens noritēja soļos, brīžam mugurā, brīžam pie rokas. Edmunds saka, ka noieti 21 km, bet es viņam līdz galam neticu. man liekas, ka reāli bija drusku mazāk.
http://app.endomondo.com/workouts/453049951/11155097
ar Kārli pirms tam bijām papētījuši karti un izbraukuši maršrutu tur, kur var braukt ar mašīnu. jautrākie momenti laikam bija kukurūzas lauka šķēršona. vienā V krustojumā man drusku sajuka, kurš ir īstais ceļš, bet kļūdu izlabojām izejot pa rudzu lauka malu. un, jāatzīst, ka Ikšķiles novadā ir ļoti pieklājīgi autobraucēji - to gan, kā jau pie pirmā janvāra, nebija daudz, bet visi tādi rāmi un mierīgi.
kādu lieku kilometru pielasījām vien pašā pēdējā posmā, kur bija izvēle iet vai nu pa ceļu, pa kuru skaidri zināms, ka nonāksim vajadzīgajā punktā vai ceļu, kas skaitās dabas parka teritorija un ir ar ķieģeli, tāpēc ar auto nebija pārbaudīts. izvēlējamies otro variantu domādamas, ka gan jau pa mežu būs īsāk, bet izrādījās normāls līkums, turklāt mēs vienā brīdī sajutāmies drusku apmaldījušās.
Radis bija tāds, hmm, interesants. Pieklājīgs un paklausīgs, bet pirmo ceļa posmu viņš izstaroja pilnīgu nolemtības sajūtu - nu tādu "kāpēc mēs tur ejam, no tā nav nekādas jēgas, es labāk paliktu šeit, es neticu, ka dzīvē kas labs iespējams". regulāri grieza galvu atpakaļ un skatījās ar skumju aci pār plecu. pāris reizes pat zviedza. kādā 9tajā kilometrā mums bija čuru pietura un pēc tās viņš kaut kā atdzīvojās, palika krietni optimistiskāks un tāds normāli Radīgs. uz beigām varēja just, ka noguris, bet tas jau bija pēdējais posms pa Zilajiem kalniem, neplānotais līkums un noguruši bijām visi. kopumā zirgam medālis - gan par izturību, gan par to, ka viss noritēja bez jebkādiem ekscesiem (izņemot lūpas pārsišanu sākumā )
zirgi pāris dienas padzīvos atsevišķā aplokā, kam pagara mala robežojas ar parasto aploku un ir iespēja ošņāties ar vietējiem zirgiem. pašiem savs siena rullis un ūdens vanna. mums toties pa ilgiem laikiem ir tāda "greznība" kā līgums, kurā 3. punkts ir par neierobežotu piekļuvi sienam un ūdenim
kopā ar mūsējiem, tur ir 16 zirgi. ir senais paziņa - ponis Asteriks, kas ir laimīgi izkastrēts un kļuvis mierīgāks. barā ir padaudz senioru.
Komentāri
Ierakstīt komentāru