2015/aprīlis

2015
3. aprīlis

likās, ka vajag pajāt. kad seglojāmies sāka līt, bet es drūmi turējos pie iesāktā plāna. nu jā, beidza līt, kad atnācām mājās. ceļabiedri bija visai nervozi, tāpēc mums ar tāds baigais relakss nesanāca + lietus + auksti = nebija tā lieliskākā izjāde mūžā , bet nu paelpojām svaigu (un slapju) gaisu un druscīt izkustējāmies

5. aprīlis

bija plāns pajāt shēmu mazajā laukumā, bet Radim bija drusciņ netīra gaita rikšos, īpaši uz vienu pusi - tipa labā priekškāja, tāpēc pēc visai īsa laukumā pavadītā laika aizgājām soļos uz mazmežu. Irbe ierādīja man tur takas, kuras nezināju. pāru shēmai pievērsāmies, kur nu ceļš to atļāva, jājot blakus

8. aprīlis

iegāju raundpenā patestēt gaitu. uz vienu pusi tīra, uz otru pusi mikroklibumiņš. skatoties tik uz kājām, es teiktu ka neredzams, bet viņš tā īgni galviņu grozīja un negribēja ar uz to vienu pusi rikšot. tāpēc sabučoju, sabaroju un braucu mājās.

10. aprīlis

burrrvīga diena. par spīti siltumam ar elpošanu ar nebija dikti slikti. laiks tik jauks, ka gājām mežā - domāju, ka ja sūdzēsies rikšos, tad tāpat vien pasoļosim. bet nesūdzējās vairs, tāpēc gan parikšojām, gan palēkšojām. karsti gan bija zirdziņam ziemas kažokā -beigās bija visai slapjš. pašā sākumā ļoti tuvu no krūmiem izleca stirna - Radis malacis, tikai apsēdās, bet nekādas tālākas darbības nesekoja. es manliekas vairāk sabijos, izdzirdot to pēkšņo, nesaprotamo troksni. iesāku pētīt vienu jaunu taku, bet tā kā bija uz darbu jāskrien, tad atstāju nākamajai dienai.

11. aprīlis

vēl burvīgāka diena par iepriekšējo. gājām uz mežu kopā ar Irbi un Sniķi. devāmies eksplorēt manu nolūkoto taku - beigās secinājām ka tā ir kalnu velosipēdu taka, jo tur daudz kalni, lejas un pāris tādi kā tramplīni/virāžas izbūvētas. bet mēs bijām pieklājīgi, zirgābolus uz takas neatstājām, neko neizbradājām utt. taka bija brīnišķīga - ļoti reljefaina, mežonīga, ar smukiem skatiem, vizbulīšu paklājiem utt. beigās jutāmies visai augstu uzkāpuši, jo caur krūmiem vīdēja attālas koku galotnes. diemžēl tālāk tā veda lejup pa tik stāvu nogāzi, ka nejutāmies gatavas tur kāpt, īpaši nezinot kur un kā tā aizved tālāk. tāpēc gājām atpakaļ un izbaudījām visus skaistos skatus vēlreiz.
pēdējā posmā Sniķis, kurš gāja aizmugurē, sabijās no kaut kā un panesās mums garām. Radītim sāka ātri klapēties sirds un kājas cilāties tās ritmā, bet man izdevās pēc īsām, bet lakoniskām pārrunām tomēr tās nolikt mierā. lēkši ar Snikeru priekšgalā ar bija tādi visai nervozi, bet kopumā izjāde bija ļoti skaista.

12. aprīlis

laukumu gan atkal bija sadubļojis ļaunais un aukstais lietus, bet tomēr beidzot pajājām tur. neko īpaši nopietnu pasākt nevarēja, jo bija grūti atrast vienlaidu vietu, kur liektās līnijās neslīdētu, bet parikšojām un palēkšojām pāri kavaletei un kādas divas reizes pārlecām riepu šķērslim. uzliku arī mazu krustiņu, bet nācās secināt, ka tas ir vietā, kur pārāk slīd, lai būtu droši un komfortabli to lekt. atsoļojāmies pa mazmežiņu. pēc tam, izmantojot izdevību, ka ponis ir aizgājis pastaigāties, pievērsāmies Rada problēmai (ne)iet iekšā nelielās telpās, kurām pie ieejas vēl kkas plivinās - t.i. poņa nojumē, kas apjumta ar tentu un ieejas priekšā ar plivinās vairāki vēja ieplosīti tenta gabali. lai atvieglotu pasākumu, tajā vispirms iegāja Sniķis. Radim bija bail, bet beigās viņš saņēmās un tomēr iegāja. ārā vispār iznāca pats nirstot cauri priekšā aizkritušai tenta stērbelei. ļoti, ļoti, patīkami darboties šādos apstākļos ar zirgu, kurš gan ir nobijies un aizdomīgs, bet nav tāds totāli shut down kā bija pērn tajos mūsu neveiksmīgajos treilertreniņos. žēl, ka šobrīd nav pieejams treilis kur trenēties. manliekas, tagad ietu daudz produktīvāk.