2015/marts
2015
3. marts
aploki mirkst nenormālos dubļos, ejot pēc zirga visu laiku bail, ka uz mirkli apstājoties iesūks zābaku (vai visu kāju). bet nu iztaisījāmies uz mežu tomēr, lai gan līņāja. nekādu īpašu ekscesu nebija, tāpat jau viss tā žļurkstēja, ka pārsvarā soļot vien sanāca. lēkšot kopā bija drusku bail, tāpēc sarunājām, ka no sākuma Irbe nokāps un mūs pagaidīs un pēc tam samainīsimies. Radītim gan tas nepatika - nu ka Snikers aizlēkšo uz vienu pusi un mēs ejam uz otru pusi atsoļoties. sāka bļaut un dricelēties. es nospriedu, ka strādāt pie pedagoģiskās atdalīšanās noteikti vajag, bet varbūt ne gluži jau tagad. es pēdējā laikā esmu tādā sajūsmā par Rada "atgriešanos" un relaksētību, ka gribas tomēr to kādu brīdi nostiprināt un, pie visādiem stresainākiem apstākļiem atgriezties tad, kad būs sajūta, ka pozitīvās pārmaiņas ir jau gana iesakņojušās. pēc atkalsatikšanās ar Snikeru un manas atgriešanās seglos - soļojot mājās jau atkal lēnām atslāba un pavadas varēja mierīgi gulēt uz skausta.
tā vispār šodien, par godu vējam vai vēl nezkam, Radis bija visai bolīgs - visādi zari, celmi un krituši koki, kam regulāri esam gājuši garām bez problēmām, šodien izsauca aizdomas, sānu gaitas un šņākšanu, bet kopumā, ja neskaita uztraukumus par Snikera aizlēkšošanu, zirgs bija jauks un patīkams.
10. marts
grasījos jāt uz mežu. Radis bija piesiets pie slitas, stāvēja absolūti mierīgs. pēkšņi sekundes simtdaļā iekrita pilnīgā histērijā, iekārās un rāvās pilnīgās šausmās. sarāva karabīni un aizbēga līdz aploka malai. es tajā brīdī stāvēju ar seju tai pašā virzienā, kur viņš. tur nekā fiziska nebija (reizēm var redzēt ka kaimiņi pastaigājas ar suni pa ceļu utt). godīgi sakot sajūta bija visai spokaina. iepriekšreiz, kad Radis tik paniski iekārās, tad viņam, vēl Plakanciemā, vējš pūta virsū lielu, baltu, čabošu plēvi. es viņu atvedu atpakaļ pie slitas un viņš atkal pavisam mierīgi stāvēja (kas protams ir jauki, bet tomēr likās jocīgi)
mežā lielākā daļa taku jau nokusušas un pārsvarā arī nožuvušas. apjājām apkārt karjeram. bet nu mežā Radis bija nervozāks kā parasti pēdējā laikā - ejot ap karjeru daudz bļaustījās un tirinājās no visādiem celmiem un akmeņiem un cilvēkiem, kas pastaigājas. taka, kas iet gar pašu karjeru gan der tikai soļošanai - baigi daudz priežu sakņu
kad atnācām mājās, Radis nolēma pārkrāsoties no bēra par dūkanbēru
3. marts
aploki mirkst nenormālos dubļos, ejot pēc zirga visu laiku bail, ka uz mirkli apstājoties iesūks zābaku (vai visu kāju). bet nu iztaisījāmies uz mežu tomēr, lai gan līņāja. nekādu īpašu ekscesu nebija, tāpat jau viss tā žļurkstēja, ka pārsvarā soļot vien sanāca. lēkšot kopā bija drusku bail, tāpēc sarunājām, ka no sākuma Irbe nokāps un mūs pagaidīs un pēc tam samainīsimies. Radītim gan tas nepatika - nu ka Snikers aizlēkšo uz vienu pusi un mēs ejam uz otru pusi atsoļoties. sāka bļaut un dricelēties. es nospriedu, ka strādāt pie pedagoģiskās atdalīšanās noteikti vajag, bet varbūt ne gluži jau tagad. es pēdējā laikā esmu tādā sajūsmā par Rada "atgriešanos" un relaksētību, ka gribas tomēr to kādu brīdi nostiprināt un, pie visādiem stresainākiem apstākļiem atgriezties tad, kad būs sajūta, ka pozitīvās pārmaiņas ir jau gana iesakņojušās. pēc atkalsatikšanās ar Snikeru un manas atgriešanās seglos - soļojot mājās jau atkal lēnām atslāba un pavadas varēja mierīgi gulēt uz skausta.
tā vispār šodien, par godu vējam vai vēl nezkam, Radis bija visai bolīgs - visādi zari, celmi un krituši koki, kam regulāri esam gājuši garām bez problēmām, šodien izsauca aizdomas, sānu gaitas un šņākšanu, bet kopumā, ja neskaita uztraukumus par Snikera aizlēkšošanu, zirgs bija jauks un patīkams.
10. marts
grasījos jāt uz mežu. Radis bija piesiets pie slitas, stāvēja absolūti mierīgs. pēkšņi sekundes simtdaļā iekrita pilnīgā histērijā, iekārās un rāvās pilnīgās šausmās. sarāva karabīni un aizbēga līdz aploka malai. es tajā brīdī stāvēju ar seju tai pašā virzienā, kur viņš. tur nekā fiziska nebija (reizēm var redzēt ka kaimiņi pastaigājas ar suni pa ceļu utt). godīgi sakot sajūta bija visai spokaina. iepriekšreiz, kad Radis tik paniski iekārās, tad viņam, vēl Plakanciemā, vējš pūta virsū lielu, baltu, čabošu plēvi. es viņu atvedu atpakaļ pie slitas un viņš atkal pavisam mierīgi stāvēja (kas protams ir jauki, bet tomēr likās jocīgi)
mežā lielākā daļa taku jau nokusušas un pārsvarā arī nožuvušas. apjājām apkārt karjeram. bet nu mežā Radis bija nervozāks kā parasti pēdējā laikā - ejot ap karjeru daudz bļaustījās un tirinājās no visādiem celmiem un akmeņiem un cilvēkiem, kas pastaigājas. taka, kas iet gar pašu karjeru gan der tikai soļošanai - baigi daudz priežu sakņu
kad atnācām mājās, Radis nolēma pārkrāsoties no bēra par dūkanbēru
11. marts
burvīga pavasara diena. ļoti izbaudīju jāšanu puszābakos un krāgās, nevis siltajos zābakos Radītim gan ziemas kažokā bija karsti un šams drusku paspēja pat iesvīst. elpošana arī pasliktinās, jo siltāks laiks paliek. bet nu jākustina ir - šodien pēc izjādes elpoja labāk nekā pirms.
izgājām mazāku aplīti nekā vakar.
gaidu, kad laukums kārtīgi nožūs.
15. marts
mežs kopā ar I&S. Radis tāds normāls, vienīgi ļoti tireklīgs no visādiem objektiem (akmeņi, celmi, utt.). Lēkšot ar Snikeru aiz muguras, bija drusku neomulīgi, bet nekas slikts nenotika, tikai bremzējot viņi iešļūca mums aizmugurē un beigās parikšoja garām.
burvīga pavasara diena. ļoti izbaudīju jāšanu puszābakos un krāgās, nevis siltajos zābakos Radītim gan ziemas kažokā bija karsti un šams drusku paspēja pat iesvīst. elpošana arī pasliktinās, jo siltāks laiks paliek. bet nu jākustina ir - šodien pēc izjādes elpoja labāk nekā pirms.
izgājām mazāku aplīti nekā vakar.
gaidu, kad laukums kārtīgi nožūs.
15. marts
mežs kopā ar I&S. Radis tāds normāls, vienīgi ļoti tireklīgs no visādiem objektiem (akmeņi, celmi, utt.). Lēkšot ar Snikeru aiz muguras, bija drusku neomulīgi, bet nekas slikts nenotika, tikai bremzējot viņi iešļūca mums aizmugurē un beigās parikšoja garām.
 |
Komentāri
Ierakstīt komentāru