2015/maijs - Rebekas seminārs

2015

2. - 4. maijs - Rebekas seminārs

pirmajā dienā daudz jauna nebija (tas, ka es to zināju, gan nenozīmē, ka es to protu pielietot praksē) un tā kā praktiskajā daļā bija 8 zirgi vienlaicīgi, brīžiem ļoti stiprs lietus un ierobežota dzirdamība, bija grūti uztvert, kas tur notiek.
otrā - liberty - diena bija ļoti, ļoti laba. man patika vislabāk no visām. bija gan daudz jaunas info teorijas daļā, gan labi uztverama praktiskā daļa, jo laukums bija sadalīts vairākās daļās un darbība ar Rebeku notika vienā konkrētā no tiem, varēja visu labi dzirdēt un redzēt.
trešā - jāšanas - diena arī bija ļoti interesanta, lai arī praktiskajā daļā reizēm, nedzirdot komentārus, bija grūti saprast, kas tieši tiek darīts.
ļoti interesanti bija vērot kā Rebeka strādā ar zināmiem zirgiem un zināmiem cilvēkiem - t.i. aptuveni zinot šo pāru problēmjautājumus. ceru, ka, ja viņa atgriezīsies, tad sanāks paņemt privātnodarbību ar Radi.

5. maijs

braucu ar domu pamēģināt pāris seminārā redzētās lietas. Radis gan likās tāds - "hmm, manliekas, Tu esi nevis no smalka semināra atbraukusi, bet no trako mājas"
mēģināju liberty vingrinājumu, kur jāiet zirgam blakus pakaļkājām. Radim tas visai ilgi likās aizdomīgi, viš domāja, ka es laikam jau gribu viņu dzenāt, tāpēc mēģināja nervozi rikšot. beigās jau viņš saprata, ka rikši man neinteresē un drusku atslāba, bet aizdomīgs tomēr palika. vēl, uzlīdu mugurā, tāpat bez segliem un mēģināju vingrinājumu, kurā jāgriež pakaļkājas, priekškājām paliekot uz vietas. man par brīnumu, uz vienu pusi sanāca visai normāli, uz otru sliktāk. drusku padarbojos arī pie laterālajām flekcijām jāšus.

8. maijs

nebija tā labākā diena - Radis kaut kāds tireklīgs jau no paša sākuma, lai gan paņēmu viņu no diendusas ziemas aplokā, nebija tā ka izvilku no pļavas un vienu pašu atvilku mājās. gājām apvidū, tā jau nekāda vaina - adekvāts, bet bieži zviedza un bija tāds saspringts. tā kā ar žirafi jāt nav pārāk patīkami, tad viltīgi mēģināju atslābināt kaklu ik pa brīdim apstājoties un aktīvi kasot sweet spot kas viņam ir zem krēpēm. bet nu tas palīdzēja uz pāris metriem tikai. lēkšos ar bija viena jautrība - uz lēkšu ceļa jau kādu laiku vienā vietā mētājas liels, nolūzis priedes zars. es jau tā kā zinu, ka Radim ir "vājība" uz lieliem zariem, celmiem un akmeņiem un gaidu, ka iespējams gar to zaru būs mazliet sānu gaitas. nekā, šoreiz nometa pilnīgi pa mēmajiem, brīnums, ka uz kakla neuzkritu. atsoļojāmies un gājām mājās un pēdējā posmā, kādus pārsimts metrus no mājām vēl pavisam sastrīdējāmies. Radis soļoja šausmīgi ātri un steidzīgi, es visādi mēģināju pateikt, ka viss ir kārtībā, es darbu nenokavēšu, viņš arī neko nenokavēs, zirgi viņu gaida, siens/zāle arī, varam iet pavisam lēni un mierīgi. bet pat, ja šams klausās tad tikai uz pāris soļiem. tad es mēģināju ik pa laikam apstāties un pastāvēt uz vietas. vienā brīdī zirgs tā sadusmojās, ka sāka ļoti ātrā tempā "skriet" atpakaļgaitā, tādu reālu gabalu. un manā arsenālā īsti nav efektīva bloka pret to, jo skriet atmuguriski jau viņam nekas īsti netraucē. kad apstājās, tad nikni sita priekškājas pa zemi un šņāca. beigās es arī uzvilkos, izbļaustījos, tas protams nekādā veidā nepalīdzēja un es nokāpu un atnācām mierīgi pie rokas mājās. pēc tam jau salabām, es viņam izkasīju visādus sweet spotus un viņš negribēja, lai es eju prom, bet nu kopumā tā diena bija visai dizāesterīga.

10. maijs
zirdziņš atnāca bez apaušiem līdzi no bara (kam ziemas aplokā bija diendusas laiks), dabūja daudz pieneņu no dārza un tad kopā ar Irbi un Sniķi gājām garā un foršā pastaigā pie rokas. bija atsevišķi brīži, kad Radis par kaut ko sacepās - dīvaini, bet šķiet, ka šeit viņam ir atpakaļ tā vecā baile no ūdeņiem. pie karjera negrib iet ne dzert, ne mērcēt kājas, tas, ka Sniķis blakus stāv ar visām 4 ūdenī kā nīlzirgs un ēd krasta zāli viņam nepalīdz. Radis tik cepinās un uzvelkas ģeometriskā progresijā es protams saprotu, ka Salaspils karjeriņš bija tāds mazs un sekls un saprotams, bet šis tāds liels un iespējams nesaprotams. gan jau kaut kā sadraudzēsimies ar laiku.
Zilie kalni, kā jau pie svētdienas, bija pilni ar cilvēkiem - visi gan bija jauki un adekvāti, ar mums nāca iepazīties kucēns vārdā Mafins un viens zīdainis, bet visi tādi pieklājīgi, pa priekšu palūdza atļauja, nevis spiegdami metā virsū
atradām vienu jaunu foršu taciņu, ļoti skaistu tādu un izstaigājāmies pa visādiem kalniņiem un lejiņām