2015/maijs
2015
24. maijs
tāks, jāmēģina atcerēties, kas pa šo laiku noticis
1) bija viena tāda diena, kad gribēju padarīt semināra vingrinājumus no zemes. paņēmu Radi no pļavas, likās tāds labā omā. Aizgājām uz raundpenu. gluži vieni ar nebijām - turpat blakus priekšlaukumā diviem zirgiem grieza nagus. bet nu Radis bija pilnīgi reaktīvs. kā iegājām raundpenā, tā sāka nesties uz riņķi, lēkšot, lekt pa gaisu utt. uz perimetra bija atstāta uz riepas uzlikta kārtiņa, viņš viņai leca pāri ar milzīgu rezervi. jāpiebilst, ka es to visu no viņa neprasīju, man bija plāns mierīgās gaitās padarboties ar visādām interesantām draudzīgās spēles variācijām. no tā nekas nesanāca - laiku pavadīju mēģinot Radi savākt un nomierināt. kad nu tas bija sanācis, tad arī laidu vaļā. negribējās arī, lai viņš diebj auļos uz pļavu, tāpēc noņēmu apaušus, bet gāju blakus un mēģināju uzturēt konekšenu. sanāca - likās ka šams grib testies, bet ka novērtē arī to, ka ejam kopā un tā arī mierīgi aizgājām līdz citiem zirgiem.
2) citā dienā šams bija visai mierīgs. tad gan blakus tusēja arī Sniķis un Ariks varbūt viņdien tie zirgi, kam blakus grieza nagus, neskaitījās zirgi Radaprāt? enīvei, jāstrādā pie tā, lai tam nebūtu nekādas nozīmes, kad darbojamies. tādi periodi gan agrāk ir bijuši, tā ka tik darbošanās vaina. tā vispār viņu mulsina draudzīgā spēle, kad viņš pārvietojas un ar viņu tiek interaktēts - nu pieskārieni ar rokām vai kociņu, īpaši aizmugurgalā - viņš to uztver kā aicinājumu paātrināt gaitu un tas vispār viņam šķiet aizdomīgi.
3) gājām kopā ar Irbi un Sniķi pie rokas staigāt. izstaigājām jaunu taku, kuru es jau sen biju gribējusi iziet. smuka un forša, ar labu pamatu. spriežot pēc pakavu nospiedumiem smiltīs, Mangaļi to mēdz izmantot, jo pie mums neviens nav kalts. mīnusi - pāris vietās krustojas ar MTB trasēm un tā kā ir visai džungļaina, tur noteikti būs daudz odu un citu mošķu. daļu ceļa veicām arī jāšus - bez segliem un striķiniekos. nekāda vaina, vienīgi mājupceļā vienā brīdī atkal sākās tā nepatīkamā steigšanās uz mājām. nezinu kas tā par tādu modi, kādu laiku tā nebija
4) biju apvidū jāšus - izjāju iepriekš atklāto taku.
5) mēģinājām iet trijatā ar zirgiem uz mežu piknikā. bet atšķirībā no citām reizēm, šī nebija pārāk izdevusies. lai gan atradām jauku vietiņu ar zāli, zirgiem tā sāka nepatikt, kolīdz piesējām ar kordām pie kokiem un sākām ēst. sāka tirināties, pīties un mīcīties. odi arī saradās un pat viens dundurs. nu neko, pakojāmies un gājām mājās.
27. maijs
beidzot laukums. uznāca iedvesma palekt kaut ko mazu un jauku.
sākām ar 5 kavalešu rindu. man sākumā bija bailīgi, tāpēc saliku kārtiņas pamīšus - tā ka viens gals pie zemes, tikai pēdējā augšā. gāja forši, tikai vienā reizē es nogulēju, Radim sajuka un viena kārtiņa salūza (tā bija veca un sapuvusi ).
pēc tam lecām riepu šķērsli. pirmā reize bija aizraujoša, jo Radis pirms šķērļa sastinga - es domāju, ka zoks un sāku padot svaru atpakaļ, lai neturpinātu kustību pāri kaklam, bet tad viņš ņēma un ar lielu rezervi pārleca no vietas. redzēju riepas tālu lejā. situ sev uz pleca, ka izsēdēju bez problēmām - nekur neizžvārbājos, neatsitos pret muguru utt. pārējās reizes gāja labāk. beigās vēl pārlecām tādu jocīgu plakanu šķērsli, bet tur nebija vēl pamats tik labi nožuvis un drusku slīdēja.
kopumā gāja ļoti labi - Radis bija ļoti enerģisks, azartisks un centīgs, likās, ka viņam arī ir interesanti un prieks. tik vien, ka trenera trūkst
28. maijs
turpinājām lēkāt. šoreiz pacēlu kavaleškārtiņas abās pusēs augšā. vienā reizē nogulēju Rada savākšanu un mēs iznesāmies šausmīgā ātrumā cauri.
ar riepu šķērsli atkal bija problēmas - pirmajā reizē izlīdu par ātru, otrajā nolēmu censties nelīst. kas rezultējās ar to, ka Radis atspērās ātrāk nekā gaidīju, es dabūju pa pakaļu un lidoju kosmosā - zirgs palika kaut kur krietni tālu apakšā. tad es nolēmu, ka krist negribas un atgriezos seglos. Radim noteikti nebija pārāk patīkami, bet vismaz viens kāpslis man bija palicis uz kājas, tā ka drusku sanāca noamortizēt nevis pa taisno iegāzties seglos. trešajā reizē pārlecām ciešami un gājām uz sarkano plakano. tur gāja smieklīgi, jo pirmajā reizē es kaut kur pazudu un pēc tam plati smaidot un nekā neiejaucoties noskatījos kā mēs jauki palēkšojam šķērslim garām. nu tāds līgans zoks sanāca. pēc tam es saņēmos un pārlecu no katras puses pa vienai reizei. pirmajā sanesa uz sāniem drusku, netrāpījām pa vidu, otrajā reizē bija labi un tas bija pietiekams iemesls, lai mestu mieru.
vispār pirmajā dienā gāja labāk - sen nebija nekas tāds darīts un vairāk darbojās muskuļu atmiņa un izjūta. otrajā es sāku vairāk mehāniski domāt un mēģināt atcerēties visādas gudras pamācības (es centos atminēties, ko Gita mācīja, bet man diemžēl rādījās tikai pati Gita ar izslēgtu skaņu) un attiecīgi sāku vairāk mudrīties un tizloties skatoties video secināju, ka uz lekšanu man atgriežas vecā problēma ar rokām, kuras izstiepjas un lien priekšā rumpim, bezmaz durot ar elkoņiem vēderā. droši vien saistīts ar kaut kādu iekšēju nepārliecinātību.
tā vispār būtu jauki, ja dunduru dievs ļautu vismaz 1-2x nedēļā ar šamlīdzīgām lietām padarboties, ja vēl kādu treniņu sanāktu paņemt, tad vispār būtu lieliski.
no vakardienas ir mazliet video - fotoaparāts bija jauks un rātni pasēdēja uz stoikas un pafilmēja
24. maijs
tāks, jāmēģina atcerēties, kas pa šo laiku noticis
1) bija viena tāda diena, kad gribēju padarīt semināra vingrinājumus no zemes. paņēmu Radi no pļavas, likās tāds labā omā. Aizgājām uz raundpenu. gluži vieni ar nebijām - turpat blakus priekšlaukumā diviem zirgiem grieza nagus. bet nu Radis bija pilnīgi reaktīvs. kā iegājām raundpenā, tā sāka nesties uz riņķi, lēkšot, lekt pa gaisu utt. uz perimetra bija atstāta uz riepas uzlikta kārtiņa, viņš viņai leca pāri ar milzīgu rezervi. jāpiebilst, ka es to visu no viņa neprasīju, man bija plāns mierīgās gaitās padarboties ar visādām interesantām draudzīgās spēles variācijām. no tā nekas nesanāca - laiku pavadīju mēģinot Radi savākt un nomierināt. kad nu tas bija sanācis, tad arī laidu vaļā. negribējās arī, lai viņš diebj auļos uz pļavu, tāpēc noņēmu apaušus, bet gāju blakus un mēģināju uzturēt konekšenu. sanāca - likās ka šams grib testies, bet ka novērtē arī to, ka ejam kopā un tā arī mierīgi aizgājām līdz citiem zirgiem.
2) citā dienā šams bija visai mierīgs. tad gan blakus tusēja arī Sniķis un Ariks varbūt viņdien tie zirgi, kam blakus grieza nagus, neskaitījās zirgi Radaprāt? enīvei, jāstrādā pie tā, lai tam nebūtu nekādas nozīmes, kad darbojamies. tādi periodi gan agrāk ir bijuši, tā ka tik darbošanās vaina. tā vispār viņu mulsina draudzīgā spēle, kad viņš pārvietojas un ar viņu tiek interaktēts - nu pieskārieni ar rokām vai kociņu, īpaši aizmugurgalā - viņš to uztver kā aicinājumu paātrināt gaitu un tas vispār viņam šķiet aizdomīgi.
3) gājām kopā ar Irbi un Sniķi pie rokas staigāt. izstaigājām jaunu taku, kuru es jau sen biju gribējusi iziet. smuka un forša, ar labu pamatu. spriežot pēc pakavu nospiedumiem smiltīs, Mangaļi to mēdz izmantot, jo pie mums neviens nav kalts. mīnusi - pāris vietās krustojas ar MTB trasēm un tā kā ir visai džungļaina, tur noteikti būs daudz odu un citu mošķu. daļu ceļa veicām arī jāšus - bez segliem un striķiniekos. nekāda vaina, vienīgi mājupceļā vienā brīdī atkal sākās tā nepatīkamā steigšanās uz mājām. nezinu kas tā par tādu modi, kādu laiku tā nebija
4) biju apvidū jāšus - izjāju iepriekš atklāto taku.
5) mēģinājām iet trijatā ar zirgiem uz mežu piknikā. bet atšķirībā no citām reizēm, šī nebija pārāk izdevusies. lai gan atradām jauku vietiņu ar zāli, zirgiem tā sāka nepatikt, kolīdz piesējām ar kordām pie kokiem un sākām ēst. sāka tirināties, pīties un mīcīties. odi arī saradās un pat viens dundurs. nu neko, pakojāmies un gājām mājās.
beidzot laukums. uznāca iedvesma palekt kaut ko mazu un jauku.
sākām ar 5 kavalešu rindu. man sākumā bija bailīgi, tāpēc saliku kārtiņas pamīšus - tā ka viens gals pie zemes, tikai pēdējā augšā. gāja forši, tikai vienā reizē es nogulēju, Radim sajuka un viena kārtiņa salūza (tā bija veca un sapuvusi ).
pēc tam lecām riepu šķērsli. pirmā reize bija aizraujoša, jo Radis pirms šķērļa sastinga - es domāju, ka zoks un sāku padot svaru atpakaļ, lai neturpinātu kustību pāri kaklam, bet tad viņš ņēma un ar lielu rezervi pārleca no vietas. redzēju riepas tālu lejā. situ sev uz pleca, ka izsēdēju bez problēmām - nekur neizžvārbājos, neatsitos pret muguru utt. pārējās reizes gāja labāk. beigās vēl pārlecām tādu jocīgu plakanu šķērsli, bet tur nebija vēl pamats tik labi nožuvis un drusku slīdēja.
kopumā gāja ļoti labi - Radis bija ļoti enerģisks, azartisks un centīgs, likās, ka viņam arī ir interesanti un prieks. tik vien, ka trenera trūkst
28. maijs
turpinājām lēkāt. šoreiz pacēlu kavaleškārtiņas abās pusēs augšā. vienā reizē nogulēju Rada savākšanu un mēs iznesāmies šausmīgā ātrumā cauri.
ar riepu šķērsli atkal bija problēmas - pirmajā reizē izlīdu par ātru, otrajā nolēmu censties nelīst. kas rezultējās ar to, ka Radis atspērās ātrāk nekā gaidīju, es dabūju pa pakaļu un lidoju kosmosā - zirgs palika kaut kur krietni tālu apakšā. tad es nolēmu, ka krist negribas un atgriezos seglos. Radim noteikti nebija pārāk patīkami, bet vismaz viens kāpslis man bija palicis uz kājas, tā ka drusku sanāca noamortizēt nevis pa taisno iegāzties seglos. trešajā reizē pārlecām ciešami un gājām uz sarkano plakano. tur gāja smieklīgi, jo pirmajā reizē es kaut kur pazudu un pēc tam plati smaidot un nekā neiejaucoties noskatījos kā mēs jauki palēkšojam šķērslim garām. nu tāds līgans zoks sanāca. pēc tam es saņēmos un pārlecu no katras puses pa vienai reizei. pirmajā sanesa uz sāniem drusku, netrāpījām pa vidu, otrajā reizē bija labi un tas bija pietiekams iemesls, lai mestu mieru.
vispār pirmajā dienā gāja labāk - sen nebija nekas tāds darīts un vairāk darbojās muskuļu atmiņa un izjūta. otrajā es sāku vairāk mehāniski domāt un mēģināt atcerēties visādas gudras pamācības (es centos atminēties, ko Gita mācīja, bet man diemžēl rādījās tikai pati Gita ar izslēgtu skaņu) un attiecīgi sāku vairāk mudrīties un tizloties skatoties video secināju, ka uz lekšanu man atgriežas vecā problēma ar rokām, kuras izstiepjas un lien priekšā rumpim, bezmaz durot ar elkoņiem vēderā. droši vien saistīts ar kaut kādu iekšēju nepārliecinātību.
tā vispār būtu jauki, ja dunduru dievs ļautu vismaz 1-2x nedēļā ar šamlīdzīgām lietām padarboties, ja vēl kādu treniņu sanāktu paņemt, tad vispār būtu lieliski.
no vakardienas ir mazliet video - fotoaparāts bija jauks un rātni pasēdēja uz stoikas un pafilmēja
Komentāri
Ierakstīt komentāru