2015/februāris - Baron Don Juan
2015
1. februāris
mani ir segli!!!
un bankrots!!!
Baron Don Juan. neteiksim ka der 100% ideāli, bet ar aitas sviedreni ir labi. pašai priekš sevis likās ļoooti ērti. tā kārtīgāk iemēģināt nesanāca, jo bija uz darbu jāskrien. stallis vispār nebija plānots, bet tā kā sanāca sarunāt, ka seglus atved mērīt, tad uz to brīdi arī aizskrēju.
tagad baigi vajadzētu lai kāds nopērk manus Kīferus un vismaz daļēji beidzas bankrots
3. februāris
buuurvīga diena - saulīte, sniegs, mežs, segli un beidzot īsta meža izjāde divatā ar zirgu.
Radis likās tāds visai hot un tireklīgs jau pie slitas, bet es viņam nopietni izstāstīju kādi ir mani dienas plāni un gājām. līdz sliedēm un pāri tām aizgājām pie rokas. nu lai tāda releaksētāka atmosfēra. otrpus sliedēm kāpu mugurā - izrikšojām vesterna taku (šādu nosaukumu iemantoja jaukā taka, kas iet paralēli sliedēm). pāri strautiņam Radis ar mani mugurā atteicās kāpt - nokāpu un pārvedu pie rokas. kad nonācām līdz takai, kas iet gar platas elektrostigas malu cēlu lēkšos - nolēkšojām pusi turp, aizsoļojām līdz galam - pavēroju kā zirgs jūtas un - lēkšojām atpakaļ. bija sarunāts, ka viņš drīkst izpausties, bet tikai ne pārāk ilgi, jo nav tam fiziski gatavs + jābremzē bez tielēšanās, kad likšu manīt, ka manuprāt pietiek. viss notika kā runāts - uz pavisam neilgu brīdi ieslēdzās paātrinājums, kad apkārtne izsmērējas un tad atkal ātrums pakāpeniski samazinājās līdz mēs jauki atrikšojāmies. iesvīdis bija tikai viegli, viegli zem vēderjostas.
no fiziskās sagatavotības viedokļa, varbūt lēkšu bija drusku par daudz, bet man likās, ka tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs Rada psihoemocionālajai veselībai. viņš pēdējā laikā atkal bija sācis arvien biežāk "pazust" savā melnajā caurumā, tā, ka dari ko gribi, bet klāt īsti netiec. kad atnācām mājās no meža, viņš likās tāds atslābis, saulains un mazlietiņ apgarots. kad palaidu aplokā, likās ka viņš paņem aukstu aliņu, apsēžas klubkrēslā, uzliek kājas uz galda un jūtas patīkami un atbrīvojoši noguris
ar dzeršanu no strauta atkal bija cirks. dzirdīju ar spaini gan pirms, gan pēc meža. pirms bija tāds saspringts un diezko tuvu negribēja nākt, pēc meža snaikstījās jau daudz tuvāk un skatiens bija daudz dzīvāks, gaišāks un ieinteresētāks.
jaunajos seglos es jutos ērti un stabili un likās, ka Radis kustās brīvi, aktīvi un neierobežoti.
6. februāris
atkal gājām divatā uz mežu. apmēram to pašu maršrutu, kur parasti, bet pieķēru vēl līkumiņu pa iepriekš neietām takām klāt - pirms manis mežā bija bijis viens patstāvīgais klients un, lai gan bija traks putenis, pēdas vēl bija redzamas un gāju pa tām.
aizgājām līdz Dubkalnu karjeram, pareizāk sakot stāvākajam kalnam pie tā, no kura paveras skats uz karjeru. Radis tur sāka plivināties, jo laikam nebija apmierināts ar novirzīšanos no parastā maršruta + karjers putenī izskatījās jocīgi un pa to kūņājās divi melni punkti (laikam makšķernieki). vēl es atklāju, ka Zilajos kalnos dzīvo milzu troļļi (vai milži). Vienā vietā ceļmalā bija saveltas milzīgas sniega bumbas - nu tā ka var redzēt ka tās ir veltas un sniegs slāņos tinies, bet tik milzīgas, ka cilvēks nevarētu tādas savelt. vairākas - viena pavisam milzīga, citas mazākas. Radim protams bija šausmas. negribēju diskutēt, nokāpu un pie rokas aizvedu pie bumbām - Radis ieraudzījis ka tas ir sniegs, izlikās ka tās ir manas iedomas, ka viņu tās ir uztraukušas. uzkāpu uz bumbas un no tās atpakaļ uz Rada. ā, vēl viens pozitīvais moments - nebija jākāpj nost pie strautiņa, kas šķērso taku. Putenis bija to drusku aizvilcis šaurāku un Radis īgni nokrācoties tam pārkāpa. pat neleca.
palēkšojām arī jauki. tik forši un "kopā" kā iepriekšējā reizē gan nebija, bet viņš bija drusku uzcepinājies no jaunajām takām un troļļu bumbām. putenis gan bija traks - acis totāli aizķepušas, aiz krāgas sniegs no koku zariem un viss vispārēji slapjš.
8. februāris
sākumā bija doma mazajā laukumā, kurā praktiski nav nekādu šķēršļu, pajāt shēmu, bet tas laukums klajākā vietā un trakais vējš nopūtis visu svaigo sniegu nost - pamats grambains un slidens sasalums. tāpēc gāju uz lielāko laukumu, kur vienkārši brīvi pakustējāmies, palocījāmies, pavoltojām ap šķēršļiem utt. Smieklīgi bija, kad gribēju parikšot pāri kārtiņai, kas uzlikta uz 2 guļošām riepām - t.i. kādi 10 cm no zemes. Radim likās, ka tas ir kkas kārtīgi lecams un viņš vairākas reizes ar kārtīgu lecienu stiepās tam pāri. Beigās gan vienojāmies ka varam arī mierīgi pārrikšot
pēc tam aizgājām pa mežu atsoļoties. nebiju tur vēl gājusi, bet izrādās šaipus sliedēm arī ir tīri jauka un pagara taka caur mežiņu ejama. aizgājām līdz vietai kur tā sadalās un griezāmies atpakaļ. satikām stirniņu arī.
1. februāris
mani ir segli!!!
un bankrots!!!
Baron Don Juan. neteiksim ka der 100% ideāli, bet ar aitas sviedreni ir labi. pašai priekš sevis likās ļoooti ērti. tā kārtīgāk iemēģināt nesanāca, jo bija uz darbu jāskrien. stallis vispār nebija plānots, bet tā kā sanāca sarunāt, ka seglus atved mērīt, tad uz to brīdi arī aizskrēju.
tagad baigi vajadzētu lai kāds nopērk manus Kīferus un vismaz daļēji beidzas bankrots
3. februāris
buuurvīga diena - saulīte, sniegs, mežs, segli un beidzot īsta meža izjāde divatā ar zirgu.
Radis likās tāds visai hot un tireklīgs jau pie slitas, bet es viņam nopietni izstāstīju kādi ir mani dienas plāni un gājām. līdz sliedēm un pāri tām aizgājām pie rokas. nu lai tāda releaksētāka atmosfēra. otrpus sliedēm kāpu mugurā - izrikšojām vesterna taku (šādu nosaukumu iemantoja jaukā taka, kas iet paralēli sliedēm). pāri strautiņam Radis ar mani mugurā atteicās kāpt - nokāpu un pārvedu pie rokas. kad nonācām līdz takai, kas iet gar platas elektrostigas malu cēlu lēkšos - nolēkšojām pusi turp, aizsoļojām līdz galam - pavēroju kā zirgs jūtas un - lēkšojām atpakaļ. bija sarunāts, ka viņš drīkst izpausties, bet tikai ne pārāk ilgi, jo nav tam fiziski gatavs + jābremzē bez tielēšanās, kad likšu manīt, ka manuprāt pietiek. viss notika kā runāts - uz pavisam neilgu brīdi ieslēdzās paātrinājums, kad apkārtne izsmērējas un tad atkal ātrums pakāpeniski samazinājās līdz mēs jauki atrikšojāmies. iesvīdis bija tikai viegli, viegli zem vēderjostas.
no fiziskās sagatavotības viedokļa, varbūt lēkšu bija drusku par daudz, bet man likās, ka tas ir ļoti, ļoti vajadzīgs Rada psihoemocionālajai veselībai. viņš pēdējā laikā atkal bija sācis arvien biežāk "pazust" savā melnajā caurumā, tā, ka dari ko gribi, bet klāt īsti netiec. kad atnācām mājās no meža, viņš likās tāds atslābis, saulains un mazlietiņ apgarots. kad palaidu aplokā, likās ka viņš paņem aukstu aliņu, apsēžas klubkrēslā, uzliek kājas uz galda un jūtas patīkami un atbrīvojoši noguris
ar dzeršanu no strauta atkal bija cirks. dzirdīju ar spaini gan pirms, gan pēc meža. pirms bija tāds saspringts un diezko tuvu negribēja nākt, pēc meža snaikstījās jau daudz tuvāk un skatiens bija daudz dzīvāks, gaišāks un ieinteresētāks.
jaunajos seglos es jutos ērti un stabili un likās, ka Radis kustās brīvi, aktīvi un neierobežoti.
6. februāris
atkal gājām divatā uz mežu. apmēram to pašu maršrutu, kur parasti, bet pieķēru vēl līkumiņu pa iepriekš neietām takām klāt - pirms manis mežā bija bijis viens patstāvīgais klients un, lai gan bija traks putenis, pēdas vēl bija redzamas un gāju pa tām.
aizgājām līdz Dubkalnu karjeram, pareizāk sakot stāvākajam kalnam pie tā, no kura paveras skats uz karjeru. Radis tur sāka plivināties, jo laikam nebija apmierināts ar novirzīšanos no parastā maršruta + karjers putenī izskatījās jocīgi un pa to kūņājās divi melni punkti (laikam makšķernieki). vēl es atklāju, ka Zilajos kalnos dzīvo milzu troļļi (vai milži). Vienā vietā ceļmalā bija saveltas milzīgas sniega bumbas - nu tā ka var redzēt ka tās ir veltas un sniegs slāņos tinies, bet tik milzīgas, ka cilvēks nevarētu tādas savelt. vairākas - viena pavisam milzīga, citas mazākas. Radim protams bija šausmas. negribēju diskutēt, nokāpu un pie rokas aizvedu pie bumbām - Radis ieraudzījis ka tas ir sniegs, izlikās ka tās ir manas iedomas, ka viņu tās ir uztraukušas. uzkāpu uz bumbas un no tās atpakaļ uz Rada. ā, vēl viens pozitīvais moments - nebija jākāpj nost pie strautiņa, kas šķērso taku. Putenis bija to drusku aizvilcis šaurāku un Radis īgni nokrācoties tam pārkāpa. pat neleca.
palēkšojām arī jauki. tik forši un "kopā" kā iepriekšējā reizē gan nebija, bet viņš bija drusku uzcepinājies no jaunajām takām un troļļu bumbām. putenis gan bija traks - acis totāli aizķepušas, aiz krāgas sniegs no koku zariem un viss vispārēji slapjš.
8. februāris
sākumā bija doma mazajā laukumā, kurā praktiski nav nekādu šķēršļu, pajāt shēmu, bet tas laukums klajākā vietā un trakais vējš nopūtis visu svaigo sniegu nost - pamats grambains un slidens sasalums. tāpēc gāju uz lielāko laukumu, kur vienkārši brīvi pakustējāmies, palocījāmies, pavoltojām ap šķēršļiem utt. Smieklīgi bija, kad gribēju parikšot pāri kārtiņai, kas uzlikta uz 2 guļošām riepām - t.i. kādi 10 cm no zemes. Radim likās, ka tas ir kkas kārtīgi lecams un viņš vairākas reizes ar kārtīgu lecienu stiepās tam pāri. Beigās gan vienojāmies ka varam arī mierīgi pārrikšot
pēc tam aizgājām pa mežu atsoļoties. nebiju tur vēl gājusi, bet izrādās šaipus sliedēm arī ir tīri jauka un pagara taka caur mežiņu ejama. aizgājām līdz vietai kur tā sadalās un griezāmies atpakaļ. satikām stirniņu arī.
Komentāri
Ierakstīt komentāru