2014
6. jūnijs
turpinām treilernodarbības. vispār pieļāvu kļūdu, kas atmeta mūs vairākus soļus atpakaļ - iesaistījās pārāk daudz cilvēku un viss gāja pārāk skaļos toņos. jāatzīst gan, ka viņš vēl pirms citu cilvēku iesaistīšanās bija tāds cepīgs. ja pirmajā dienā man sanāca dabūt ar visām četrām uz trapa un otrajā Nastja uz īsu brīdi ieveda iekšā pavisam, tad vakar bija pilnīgs pizģec. jau no paša sākuma - sāku vest, uzkāpjam ar priekškājām (ar to nav problēmu), stāvam, lēnītēm pa solītim bīdamies uz priekšu. un tad vienā brīdī, turklāt tādā, kurā viņam neviens neko neprasa, bet tipa ir domāšanas un čāpstināšanas pauze, spiediena vispār nekāda - viņš mierīgi stāv, galvu nolaidis, kko čāpstina un pēkšņi, vienā sekundē pārvēršas histēriskā radījumā kas paniski raujas ārā. un tā daudz reižu. domā un skaties kur un kā gribi - nekādu ārēju detonatoru es neredzu. viņam galvā ir kkāds erors.
7. jūnijs
treilernodarbība nr4. šodien par laimi bija mazāk cepetīgs un arī publikas nekādas nebija. tikai es un Nastja, lai mazliet paasistētu. varēja just ka iepriekšējās dienas ņemšanās ir nākusi par sliktu. divas stundas ļoooti mierīgi un rāmi darbojoties, tā arī neizdevās dabūt pakaļkājas uz trapa. ja neskaita vienu reizi pašās beigās, kad pēc kārtas cilājot kājas gandrīz "ienesām" viņu iekšā atpakaļgaitā. tad gan arī vienā momentā noklikšķēja un viņš ar visām četrām vnk ieauga zemē. totāli iecementējās.
stulbākais ir tas, ka viņam tas errors laikam diezgan nopietns, jo viņš pilnībā aizveras un nemēģina domāt, piedalīties un sadarboties. ja viņam būtu bail, bet viņš būtu klātesošs, būtu daudz vieglāk. bet viņa lielākoties nav, ir tikai ķermenis. kārumus viņš vispār mutē neņem, nulle intereses.
ā šodien vēl mēģinājām likt lietā viņa mīļoto priekškāju cilāšanu, t.i. spāņu kāju, lai paķertu uz izbrīnu un iecilātu iekšā. kamēr viņš tās kājas vicina, tikmēr viņš vēl tā kā drusku piedalās procesā, bet arī līdz vienam punktam, kurā atkal atslēdzas.
8. jūnijs
šodien atkal treilerojām. liekas, ka bezmaz ar katru dienu iet sliktāk. pēc uzcepināšanās, nolēmu vnk dot daudz, daudz mierīga laika treilera sabiedrībā. iekāpu pati iekšā treilī, apsēdos zemē un sēdēju. zirgs stāvēja ar priekškājām uz trapa, striķis mierīgi karājās, nekāda spiediena. tā mēs pavadījām aptuveni 50 minūtes. zirgs neatgriezās. viņa tur nebija. acīs nekā nav. stāv it kā mierīgi, bet vispār neatslāba. ik pēc kādām 10 min čāpstināja, bet tā arī nepieslēdzās realitātei. gandrīz visu laiku vieglītēm raustījās lūpas - tā, kā cilvēkiem, reizēm acs raustās.
godīgi sakot, man liekas ka pēc tās šausmu nakts viņam īsti pilns rublis nav vēl. viņš it kā ir normāls, bet nav. viņš ārpus aploka diezko negrib konektēties un arī neko īsti negrib darīt un iesaistīties. vedot iet nokāris galvu, agrāk tā nebija. brīžiem tā kā uzplaiksnī normāls Radis, bet tad atkal pazūd.
9. jūnijs
aizgāju uz ganībām pie zirga, paskatījos uz viņu un sapratu, ka mēs pat nemēģināsim braukt ekskursijā. tas nebūtu godīgi, jo viņš galīgi nav šobrīd tādai braukšanai gatavs.
12. jūnijs
bijām ar I&S uz mazo mežu, kurā ilgi nebija būts. lai gan zirgi palaisti jaunā pļavā, gājām tipa ganīties. nu tādā izklaidējošā izgājienā. tā kā man bija slinkums iet, ierosināju doties turp jāšus. tad nu aizjājām bez segliem un striķapaušos līdz mežam, izmetām pa to mazu lociņu un kāpām nost. tur, kur bijām iecerējušas ganīties, gan zirgiem nepatika, jo tur bija pārāk odains, bet, kad izgājām klajākā vietā, tad zirgi baudīja "bufetes galdu" ar dažādiem augiem - vībotnēm, ceļmallapām utt.
lai dzīve neliktos pārāk garlaicīga, izskatās ka Radis ir dabūjis kkādu ēdi - uz pieres kkādi bezspalvaini pleķīši
6. jūnijs
turpinām treilernodarbības. vispār pieļāvu kļūdu, kas atmeta mūs vairākus soļus atpakaļ - iesaistījās pārāk daudz cilvēku un viss gāja pārāk skaļos toņos. jāatzīst gan, ka viņš vēl pirms citu cilvēku iesaistīšanās bija tāds cepīgs. ja pirmajā dienā man sanāca dabūt ar visām četrām uz trapa un otrajā Nastja uz īsu brīdi ieveda iekšā pavisam, tad vakar bija pilnīgs pizģec. jau no paša sākuma - sāku vest, uzkāpjam ar priekškājām (ar to nav problēmu), stāvam, lēnītēm pa solītim bīdamies uz priekšu. un tad vienā brīdī, turklāt tādā, kurā viņam neviens neko neprasa, bet tipa ir domāšanas un čāpstināšanas pauze, spiediena vispār nekāda - viņš mierīgi stāv, galvu nolaidis, kko čāpstina un pēkšņi, vienā sekundē pārvēršas histēriskā radījumā kas paniski raujas ārā. un tā daudz reižu. domā un skaties kur un kā gribi - nekādu ārēju detonatoru es neredzu. viņam galvā ir kkāds erors.
7. jūnijs
treilernodarbība nr4. šodien par laimi bija mazāk cepetīgs un arī publikas nekādas nebija. tikai es un Nastja, lai mazliet paasistētu. varēja just ka iepriekšējās dienas ņemšanās ir nākusi par sliktu. divas stundas ļoooti mierīgi un rāmi darbojoties, tā arī neizdevās dabūt pakaļkājas uz trapa. ja neskaita vienu reizi pašās beigās, kad pēc kārtas cilājot kājas gandrīz "ienesām" viņu iekšā atpakaļgaitā. tad gan arī vienā momentā noklikšķēja un viņš ar visām četrām vnk ieauga zemē. totāli iecementējās.
stulbākais ir tas, ka viņam tas errors laikam diezgan nopietns, jo viņš pilnībā aizveras un nemēģina domāt, piedalīties un sadarboties. ja viņam būtu bail, bet viņš būtu klātesošs, būtu daudz vieglāk. bet viņa lielākoties nav, ir tikai ķermenis. kārumus viņš vispār mutē neņem, nulle intereses.
ā šodien vēl mēģinājām likt lietā viņa mīļoto priekškāju cilāšanu, t.i. spāņu kāju, lai paķertu uz izbrīnu un iecilātu iekšā. kamēr viņš tās kājas vicina, tikmēr viņš vēl tā kā drusku piedalās procesā, bet arī līdz vienam punktam, kurā atkal atslēdzas.
8. jūnijs
šodien atkal treilerojām. liekas, ka bezmaz ar katru dienu iet sliktāk. pēc uzcepināšanās, nolēmu vnk dot daudz, daudz mierīga laika treilera sabiedrībā. iekāpu pati iekšā treilī, apsēdos zemē un sēdēju. zirgs stāvēja ar priekškājām uz trapa, striķis mierīgi karājās, nekāda spiediena. tā mēs pavadījām aptuveni 50 minūtes. zirgs neatgriezās. viņa tur nebija. acīs nekā nav. stāv it kā mierīgi, bet vispār neatslāba. ik pēc kādām 10 min čāpstināja, bet tā arī nepieslēdzās realitātei. gandrīz visu laiku vieglītēm raustījās lūpas - tā, kā cilvēkiem, reizēm acs raustās.
godīgi sakot, man liekas ka pēc tās šausmu nakts viņam īsti pilns rublis nav vēl. viņš it kā ir normāls, bet nav. viņš ārpus aploka diezko negrib konektēties un arī neko īsti negrib darīt un iesaistīties. vedot iet nokāris galvu, agrāk tā nebija. brīžiem tā kā uzplaiksnī normāls Radis, bet tad atkal pazūd.
9. jūnijs
aizgāju uz ganībām pie zirga, paskatījos uz viņu un sapratu, ka mēs pat nemēģināsim braukt ekskursijā. tas nebūtu godīgi, jo viņš galīgi nav šobrīd tādai braukšanai gatavs.
12. jūnijs
bijām ar I&S uz mazo mežu, kurā ilgi nebija būts. lai gan zirgi palaisti jaunā pļavā, gājām tipa ganīties. nu tādā izklaidējošā izgājienā. tā kā man bija slinkums iet, ierosināju doties turp jāšus. tad nu aizjājām bez segliem un striķapaušos līdz mežam, izmetām pa to mazu lociņu un kāpām nost. tur, kur bijām iecerējušas ganīties, gan zirgiem nepatika, jo tur bija pārāk odains, bet, kad izgājām klajākā vietā, tad zirgi baudīja "bufetes galdu" ar dažādiem augiem - vībotnēm, ceļmallapām utt.
lai dzīve neliktos pārāk garlaicīga, izskatās ka Radis ir dabūjis kkādu ēdi - uz pieres kkādi bezspalvaini pleķīši
Komentāri
Ierakstīt komentāru