2014
28. maijs
~6,5 km pastaiga pa mežu Irbes un Snikera kompānijā. viņi ar segliem, es bez. vēderjostas vietas hematoma īsti redzama vairs nav, bet sataustīt gan vēl var. tiesa gan, kopš sākām kustēties un iet uz karjeru plunčāties, tā hematomas ļoti strauji sāka samazināties. gājām kā jau meža izjādē pieklājas - gan rikšos, gan lēkšos. lielākā problēma - lēkšu - rikšu pārejas, kad sanāca arī drusku pakratīties pa Rada muguru. vienā vietā, kur jāuzkāpj pa mazu, bet visnotaļ stāvu kalniņu - kā ierasts paliecos uz priekšu un pēkšņi jutu, ka pa slideno zirgu sāku slīdēt atmuguriski lejā bet paspēju ieķerties krēpēs un tad arī kalniņš beidzās.
zirgs bija ļoti jauks, nekādu nepatīkamu ekscesu vai kašķu nebija. dažos gabalos arī pagājām pa priekšu, bet uz to Radim vēl ir erors - kad aizmirstas tad iet bez problēmām, bet ik pa brīdim atceras savu emocionālo traumu un sāk minstināties un negrib vairs iet pirmais.
1. jūnijs
bezseglu apvidus kopā ar I&S. visos trijos lēkšu posmos gāja jautri. pirmajā, jo Irbe kaut kā ļoti strauji pacēla Snikeru un pēkšņi strauji attālinājās. otrajā - lēkšojām diezgan naski, bet man bija izdevies ar Radi sarunāt ļoti savāktu un apaļu lēksi. lepni sēdēju un smaidīju, līdz Radim vajadzēja noklepoties un pavilkt galvu uz priekšu, kas izsita mani no līdzsvara un man bija jābrēc, lai Irbe bremzē. trešais toties izvērtās vēl naskāks, nekā iepriekšējie un man lēkšojamā gabala vidū sāka atteikt kāju muskuļi pēc šiem lēkšiem zirgs bija pavisam pamodies un saaktivizējies un rādīja visai garu ģīmi par to, ka vairāk atrakciju nebūs un jāsoļo vien mājās. trīs klepi arī ir pirmie un vienīgie klepi, ko esmu dzirdējusi diezgan ilgā laika posmā.
3. jūnijs
treilerī kāpšanas nodarbība. iekāpt iekšā neiekāpām, beigās arī drusku uzcepinājāmies, bet sākums bija foršs. dabūju jau līdz tādam posmam, kad priekškājas jau gandrīz iekšā treilī, bet pakaļējās uz trapa, labu tiesu no malas, bet tajā brīdī šams uzcērt galvu augšā, nošvīkā ausis gar griestiem un histēriski lec ārā.
pēc tam gājām uz kaimiņu pīļu dīķi, pret kuru Radis izturas ar aizdomām un dziļi negrib kāpt. tur atšķirībā, no meža karjera, ir mālaināks un gļumāks pamats, dziļums arī straujāk sākas. tāpēc viņš tika labprāt stāvēja līdz puskājai ūdenī un snauduļoja.
ejot atpakaļ uz stalli sāka klibot ar balto pakaļkāju. neko nekur neatradām, atskaitot piecsantīmu monētas lieluma pušumiņu drusku virs kronīša, vietā, kur kāja nelocās un nekam baigi sāpēt nevajadzētu.
4. jūnijs
bija sarunāts, ka atbrauks hobijfotogrāfe, kura vēlas patrenēties zirgu bildēšanā, tāpēc piedāvā sesijas bez maksas. sīkās detaļās slinkums iedziļināties, bet tā bija bezjēdzīgākā sesija manā mūžā. sākās viss ar to, ka ierodoties redzēju kā zirgi tiek ielaisti jaunā pļavā un sāk nēsāties. nezināmu iemeslu dēļ viņi to nepārtrauca stundu no vietas. visi bija pilnīgi slapji un jo vairāk viņi svīda, jo vairāk uzradās mošķi. beigu beigās tika iemesti uz pāris stundām stallī atdzist, jo karstums bija zvērīgs. Radis tā visa rezultātā bija sacepies un kašķīgs (viņš pa vidam bija arī nezināmā veidā teleportējies no jaunās pļavas uz veco - gana lente nekur nebija bojāta, bet man neliekas ka viņš būtu viens lecis pāri, un histēriski noskraidījies pa vienu grāvja pusi, kamēr bars skrēja pa otru). izspiedām dažas bildes suņuburkšķos un dažas uz kalniņa, līdz fotogrāfe drūmi noteica, ka nav ko mocīties un aizbrauca.
kamēr bija jāauļo un kamēr bildējāmies tikmēr nekliboja nevienā acī, bet pēc tam kad bija nomazgāts ar šļūku un novārtījies, tad nezkāpēc sāka atkal ar to pašu balto pakaļkāju klibot. pēc špata neizskatās (vismaz cik es palasīju par špatu)
5. jūnijs
zirgi atkal nēsājušies pa jauno pļavu - slapji un aizmiguši sagaida mani ielikti stallī atpūsties (Irbe man to atstāstīja tā, ka mans jaunskungs nesies pa priekšu ar ļoti lielu apņēmību sejā - "mani neviens nenoķers, mani neviens neapdzīs, es būšu pirmais lai tur vai kas"). nevaram saprast, kas viņiem vainas, jo pērn tā bija viņu mīļākā pļava. kad vasaras beigās vaļā bija visas pļavas, viņi visbiežāk bija meklējami tieši tur. tagad tiek atstāti vaļā vārti un viņi nemaz nemēģina tur iet.
atkal treilera nodarbība. šoreiz palūdzu Nastjai pamēģināt, jo es pilnīgi jūtu, ka man pašai iekšā ir bloks uz to, ka viņš nekāpj treilerī. tiklīdz viņš iekāpj tā vairāk iekšā, tā man sāk vēderā raustīties un es gaidu kad viņš leks ārā, kas protams arī notiek. beigu beigās nodarbība vainagojās ar īslaicīgu iekāpšanu, kam sekoja ātra izkāpšana un lucernas spainītis turpat uz trapa.
katrā ziņā viņu nekādi nomotivē tas, ka iekšā jau stāv draugs Snikers un arī kārumi vai lucernas spainis viņam šajā gadījumā ir diezgan vienaldzīgi. bet gan jau turpinot nodarbības būs ok.
no klibuma ne vēsts. ne šajā, ne iepriekšējā dienā nēsājoties neklepoja.
28. maijs
~6,5 km pastaiga pa mežu Irbes un Snikera kompānijā. viņi ar segliem, es bez. vēderjostas vietas hematoma īsti redzama vairs nav, bet sataustīt gan vēl var. tiesa gan, kopš sākām kustēties un iet uz karjeru plunčāties, tā hematomas ļoti strauji sāka samazināties. gājām kā jau meža izjādē pieklājas - gan rikšos, gan lēkšos. lielākā problēma - lēkšu - rikšu pārejas, kad sanāca arī drusku pakratīties pa Rada muguru. vienā vietā, kur jāuzkāpj pa mazu, bet visnotaļ stāvu kalniņu - kā ierasts paliecos uz priekšu un pēkšņi jutu, ka pa slideno zirgu sāku slīdēt atmuguriski lejā bet paspēju ieķerties krēpēs un tad arī kalniņš beidzās.
zirgs bija ļoti jauks, nekādu nepatīkamu ekscesu vai kašķu nebija. dažos gabalos arī pagājām pa priekšu, bet uz to Radim vēl ir erors - kad aizmirstas tad iet bez problēmām, bet ik pa brīdim atceras savu emocionālo traumu un sāk minstināties un negrib vairs iet pirmais.
1. jūnijs
bezseglu apvidus kopā ar I&S. visos trijos lēkšu posmos gāja jautri. pirmajā, jo Irbe kaut kā ļoti strauji pacēla Snikeru un pēkšņi strauji attālinājās. otrajā - lēkšojām diezgan naski, bet man bija izdevies ar Radi sarunāt ļoti savāktu un apaļu lēksi. lepni sēdēju un smaidīju, līdz Radim vajadzēja noklepoties un pavilkt galvu uz priekšu, kas izsita mani no līdzsvara un man bija jābrēc, lai Irbe bremzē. trešais toties izvērtās vēl naskāks, nekā iepriekšējie un man lēkšojamā gabala vidū sāka atteikt kāju muskuļi pēc šiem lēkšiem zirgs bija pavisam pamodies un saaktivizējies un rādīja visai garu ģīmi par to, ka vairāk atrakciju nebūs un jāsoļo vien mājās. trīs klepi arī ir pirmie un vienīgie klepi, ko esmu dzirdējusi diezgan ilgā laika posmā.
3. jūnijs
treilerī kāpšanas nodarbība. iekāpt iekšā neiekāpām, beigās arī drusku uzcepinājāmies, bet sākums bija foršs. dabūju jau līdz tādam posmam, kad priekškājas jau gandrīz iekšā treilī, bet pakaļējās uz trapa, labu tiesu no malas, bet tajā brīdī šams uzcērt galvu augšā, nošvīkā ausis gar griestiem un histēriski lec ārā.
pēc tam gājām uz kaimiņu pīļu dīķi, pret kuru Radis izturas ar aizdomām un dziļi negrib kāpt. tur atšķirībā, no meža karjera, ir mālaināks un gļumāks pamats, dziļums arī straujāk sākas. tāpēc viņš tika labprāt stāvēja līdz puskājai ūdenī un snauduļoja.
ejot atpakaļ uz stalli sāka klibot ar balto pakaļkāju. neko nekur neatradām, atskaitot piecsantīmu monētas lieluma pušumiņu drusku virs kronīša, vietā, kur kāja nelocās un nekam baigi sāpēt nevajadzētu.
4. jūnijs
bija sarunāts, ka atbrauks hobijfotogrāfe, kura vēlas patrenēties zirgu bildēšanā, tāpēc piedāvā sesijas bez maksas. sīkās detaļās slinkums iedziļināties, bet tā bija bezjēdzīgākā sesija manā mūžā. sākās viss ar to, ka ierodoties redzēju kā zirgi tiek ielaisti jaunā pļavā un sāk nēsāties. nezināmu iemeslu dēļ viņi to nepārtrauca stundu no vietas. visi bija pilnīgi slapji un jo vairāk viņi svīda, jo vairāk uzradās mošķi. beigu beigās tika iemesti uz pāris stundām stallī atdzist, jo karstums bija zvērīgs. Radis tā visa rezultātā bija sacepies un kašķīgs (viņš pa vidam bija arī nezināmā veidā teleportējies no jaunās pļavas uz veco - gana lente nekur nebija bojāta, bet man neliekas ka viņš būtu viens lecis pāri, un histēriski noskraidījies pa vienu grāvja pusi, kamēr bars skrēja pa otru). izspiedām dažas bildes suņuburkšķos un dažas uz kalniņa, līdz fotogrāfe drūmi noteica, ka nav ko mocīties un aizbrauca.
kamēr bija jāauļo un kamēr bildējāmies tikmēr nekliboja nevienā acī, bet pēc tam kad bija nomazgāts ar šļūku un novārtījies, tad nezkāpēc sāka atkal ar to pašu balto pakaļkāju klibot. pēc špata neizskatās (vismaz cik es palasīju par špatu)
5. jūnijs
zirgi atkal nēsājušies pa jauno pļavu - slapji un aizmiguši sagaida mani ielikti stallī atpūsties (Irbe man to atstāstīja tā, ka mans jaunskungs nesies pa priekšu ar ļoti lielu apņēmību sejā - "mani neviens nenoķers, mani neviens neapdzīs, es būšu pirmais lai tur vai kas"). nevaram saprast, kas viņiem vainas, jo pērn tā bija viņu mīļākā pļava. kad vasaras beigās vaļā bija visas pļavas, viņi visbiežāk bija meklējami tieši tur. tagad tiek atstāti vaļā vārti un viņi nemaz nemēģina tur iet.
atkal treilera nodarbība. šoreiz palūdzu Nastjai pamēģināt, jo es pilnīgi jūtu, ka man pašai iekšā ir bloks uz to, ka viņš nekāpj treilerī. tiklīdz viņš iekāpj tā vairāk iekšā, tā man sāk vēderā raustīties un es gaidu kad viņš leks ārā, kas protams arī notiek. beigu beigās nodarbība vainagojās ar īslaicīgu iekāpšanu, kam sekoja ātra izkāpšana un lucernas spainītis turpat uz trapa.
katrā ziņā viņu nekādi nomotivē tas, ka iekšā jau stāv draugs Snikers un arī kārumi vai lucernas spainis viņam šajā gadījumā ir diezgan vienaldzīgi. bet gan jau turpinot nodarbības būs ok.
no klibuma ne vēsts. ne šajā, ne iepriekšējā dienā nēsājoties neklepoja.
Komentāri
Ierakstīt komentāru