2014/decembris - treniņš
2014
21. decembris
beidzot treniņš pie Gitas. neeeeenormāli superīgi! turklāt mani pat daudz slavēja, es biju domājusi, ka būs trakāk un vairāk rāšanās.
slavēja manu bezseglu uzsēdi - es ļoti labi sēžot. bišķiņ, bišķiņ piekoriģēja kontaktu un rokas un - zirgs gāja visos stūros smuks, apaļš un līdzsvarots. izņemot brīžus, kad es no sajūsmas aizmirsos un nokavēju stūru sagatavošanu. trakākais, ka neko tādu īpašu vai jaunu viņa neteica un neieteica. iespējams, Gitas klātbūtne ir maģiska un, kad mēģināšu to atkārtot bez viņas, man atkal nekas nesanāks
sākumā soļi un rikši pa perimetru turot zirgu taisni un apstrādājot stūrus. nekādas ārējās nostādnes - pa garo malu pilnīgi taisns zirgs, maksimāli tuvu bortam, stūros - maksimāli dziļi un apaļi. darbs ar iekšējo roku un iekšējo kāju. Radis bija lieliski atsaucīgs un kamēr vien pati biju uzmanīga, gāja perfekti.
pēc atelpas pieķērāmies mūsu pāru shēmai. izgājām tai cauri pie atsevišķām vietām pakavējoties ilgāk. tās laikā manēžu uz brīdi pameta iepriekšējais zirgs, kurš atsoļojās. tad gan Radis uzcepinājās, palika hot un sāka svīst. Gita to nosauca par "pārvēršanos par īstu iejādnieku" kad otrs zirgs atgriezās un drīz atnāca arī Snikers, tad drusku nomierinājās, bet līdz galam gaisu tā arī neizpūta. baigi vaktēja pārējos un palika nemierīgāks, kad tie bija izejas durvju galā. tas mazliet sarežģīja lēkšus, jo man negribējās izauļot cauri manēžas sienai
daudz arī nelēkšojām - kādi divi apļi pa perimetru uz katru pusi. un atkal iedarbojās maģiskā Gitas klātbūtne - Radis nelikās slīpi, nekur negāzās, gāja apaļš un jauks. man gan galīgi negāja viegli, bet vismaz sanāca kaut cik jauki. uz vienu pusi labāk, bet manliekas, ka mēs sākām ar grūto pusi un uz otru pusi man vnk bija beidzies spēks. prasīju arī kā man ar seno niķi sakrist uz priekšu - Gita neko tādu nebija novērojusi, viss esot bijis ļoti labi.
tā kā kungs bija sacepies, tad no lēkšiem uz rikšiem pārvedās ok, bet uz soļiem negribēja pārvesties, tad nu es sāku drusku par daudz pavadās karāties.
nākamajiem treniņš bija Irbei un Sniķim. es jau sāku Radi atsoļot, bet kad viņi bija drusku iesildījušies, tad mēs mazlietiņās kopā soļos pagājām shēmu - nu lai Gita palīdz ar mums nezināmām fiškām un sīkumiem. man jau baigi patikās, Gita ar jau sāka iekarst, bet Radītim tā kā bija apnicis un kad Irbe apmaldījās manēžā, tad mēs metām mieru ieteica vienai uzņemties lielāku atbildību un vadīt - izvēle krita uz mani, jo es labāk saprotu zīmējumus un labāk orientējos telpā. sadeva padomus par diagonāļu un viduslīniju jāšanu pāros. uzsvēra cik svarīgi ir vienmēr kārtīgi izstrādāt stūrus (jā nu ar tiem mēs hroniski haltūrējam ) - es arī ļoti labi sapratu to stūru nozīmi.
diezgan nomocījos ar Radīša žavēšanu, jo kad sāka cepties, sāka baigi svīst. pirms tam vispār nesvīda, bet sacepās, saslapinājās un man nebij kur viņu likt - stallī neviena kompanjona nebija un viens jau viņš tur nestāvētu - tikai turpinātu cepties un svīst vēl vairāk. nācās aizņemties Arika flīseni, jo savējo jau viņš bija pieslapinājis.
sliktā ziņa - pusdivpadsmitos no rīta nebija ūdens aplokā. boksos arī nebija. trijos, kad es braucu prom arī vēl nebija ūdens. es prasīju - teica, ka jā, jā, drīz jau pieliešot. un siena arī nebija visu laiku. zirgi grauza kkādas pabiras no zemes (nu reāli jau sabradātas atliekas) un cerīgi visi barā metās pretī, kad aplokam tuvojās kāds cilvēks. gurtu šodien nācās pievilkt jau uz piekto caurumu
+ atslēgvārdi no treniņa
*koridors, nebaidīties strādāt ar iekšējo roku
*laicīgi gatavoties stūriem
*dzīvāka kāja (pieļauju, ka ar segliem būtu vieglāk)
23. decembris
manēža. Radis ārkārtīgi centīgs - ļoti uzcītīgi gāja iekšā stūros un apaļi gāja tiem cauri. vispār treniņa aprakstā aizmirsu pierakstīt Gitas komentāru, ka izskatoties, ka Radis ļoti labprāt strādājot, nu tāds uzmanīgs un priecīgs (priecīgs parastā, ne pārnestā nozīmē). pēc tam gribējām ar Irbi pievērsties shēmai, bet atnāca staļļabiedrs un sāka pa pusmanēžu kordot zirgu. perimetrs, protams, bija brīvs, bet Radis uz kordojamo zirgu šausmīgi žmodzījās (viņi ir savstarpēji nepazīstami, jo tas stāv atsevišķā mazaplokā un viņi ikdienā netiekas) un vispār negribējās maisīties, tad nu izgājām visu soļos pa pusmanēžu. rikšos bija parāk grūti divatā visur ierakstīties. drusku palēkšoju pa perimetru un pāris voltus - acīmredzot manēžas sienas vēl glabāja Gitas maģiju, jo man sanāca viens ļoti labs un skaists volts. Radis gan bija druscīt slīps, toties apaļš. es gan lēkšos sāku īpaši izjust, ka man nesen ir bijis treniņš bez segliem - kājas tādas pamīkstas likās.
nomērījām ar Irbes svara mērlentu - Radim, ja mani atmiņa neviļ, kopš iepriekšējās mērīšanas reizes ir par ~30kg mazāk. (lenta teica 560kg, tas protams nav objektīvi, bet vismaz proprcionāli var sekot izmaiņām, ja atceras iepriekšējos mērījumus. un iepriekš manliekas bija pie 600 kg. moš 590? nevaru atrast, kur man tas bija pierakstīts. ja vispār bija). svars patiesībā tā, bet man nepatīk, ka viņam mugurkauls sāk izspiesties, iepriekš mugura bija apaļa un vienmērīga. vēders ir paliels, bet tas varētu būt vairāk siena vēders, ne tāds patiešām labs barojums.
24. decembris
no rīta puses, kopā ar I&S, bijām pa ilgiem laikiem apvidū. aizņēmos Arika seglus, kuri Radim it kā der, bet man likās tomēr ka viņš nekustas līdz galam brīvi. vismaz ne tā, kā ir pierasts ar gurtu. un man viņi neder totāli, es tajos jūtos pilnīgi drausmīgi. bet vismaz lēkšot tomēr drošāk un maznogurdinošāk.
aizgājām līdz Acones mežam. lēkši sanāca māju virzienā. Irbe lūdza, lai es ejot pa priekšu. Radis gan likās tāds visai aizrautīgs, bet nelikās, ka iešana pa priekšu varētu radīt problēmas. Pacēlu lēkšos, zirdziņš tāds priecīgs, bet prātīgs. Tad dzirdu - aizmgurē Irbe sāk skaļi lamāties. prasu vai jābremzē. nē, nevajagot un tad - šī visai naski patešas mums garām un sāk attālināties. Radītim protams jājož pakaļ, bet notika Ziemassvētku brīnums - par spīti tam, ka viņam nepārprotami gribējās auļot, man sanāca pēc neilgas diskusijas pārvest rikšos un turpināt pieklājīgi, lai arī ātri, rikšot, kamēr Snikers lēnām attālinājās. Pēc brīža, protams, nobremzēja arī viņi. Vispār esmu ļoti un patīkami pārsteigta, ņemot vērā to, ka izskrieties viņam toč gribējās un to, ka mums mēdz būt nopietnas problēmas ar atdalīšanos, kaut vai īsu un pedagoģisku, no Snikera apvidos. zirdziņam medālis par šo. es vispār jau sen esmu apsolījusi viņam aiziet izauļoties, bet visu laiku sanācis atlikt - seglu nav, pamati sūdīgi - slapji un vēl nezkādi, ta slodze nav bijusi pietiekama, lai varētu tā ņemt un auļot. bet jāaiziet ir, kaut kad pavisam drīz. un divatā. man auļot vislabāk patīk divatā ar zirgu. es tā jūtos daudz, daudz drošāk nekā jebkādā kompānijā. varu veltīt nedalītu uzmanību savam zirgam, labāk sakonektēties un izbaudīt procesu.
pārējais viss kā parasti. ā nu Radis vēl bija sataisījies novārtīties ar Ivetas segliem. pēdējo ceļa posmu parasti kāpju nost un vedu pie rokas pa grantinieku. tad nu nokāpu un šams taisījās mesties gar zemi. es sāku bļaut un vicināties ar pavadām un viņš pārtrauca, bet visu atlikušo ceļu gāja ar šausmīgi aizvainotu seju.
nost seglojoties atkal izveica triku ar aizlaišanos no boksa. ņemot vērā, ka viņš nav vienīgais zirgs, kuram pēdējā laikā mainījusies uzvedība stallī, pieļauju, ka tas varētu būt saistīts ar staļļa personālu. nav novērots, ka kāds darītu pāri zirgiem, bet enerģijas ir visai augstas, visādas muļļāšanās parasti netiek pieļautas - viss notiek tādā drusku armijnieciskā stilā un es pieļauju ka Radīša dzejnieka dvēseli tas varētu uztraukt, stresināt un radīt nepatiku uzturēties stallī.
21. decembris
beidzot treniņš pie Gitas. neeeeenormāli superīgi! turklāt mani pat daudz slavēja, es biju domājusi, ka būs trakāk un vairāk rāšanās.
slavēja manu bezseglu uzsēdi - es ļoti labi sēžot. bišķiņ, bišķiņ piekoriģēja kontaktu un rokas un - zirgs gāja visos stūros smuks, apaļš un līdzsvarots. izņemot brīžus, kad es no sajūsmas aizmirsos un nokavēju stūru sagatavošanu. trakākais, ka neko tādu īpašu vai jaunu viņa neteica un neieteica. iespējams, Gitas klātbūtne ir maģiska un, kad mēģināšu to atkārtot bez viņas, man atkal nekas nesanāks
sākumā soļi un rikši pa perimetru turot zirgu taisni un apstrādājot stūrus. nekādas ārējās nostādnes - pa garo malu pilnīgi taisns zirgs, maksimāli tuvu bortam, stūros - maksimāli dziļi un apaļi. darbs ar iekšējo roku un iekšējo kāju. Radis bija lieliski atsaucīgs un kamēr vien pati biju uzmanīga, gāja perfekti.
pēc atelpas pieķērāmies mūsu pāru shēmai. izgājām tai cauri pie atsevišķām vietām pakavējoties ilgāk. tās laikā manēžu uz brīdi pameta iepriekšējais zirgs, kurš atsoļojās. tad gan Radis uzcepinājās, palika hot un sāka svīst. Gita to nosauca par "pārvēršanos par īstu iejādnieku" kad otrs zirgs atgriezās un drīz atnāca arī Snikers, tad drusku nomierinājās, bet līdz galam gaisu tā arī neizpūta. baigi vaktēja pārējos un palika nemierīgāks, kad tie bija izejas durvju galā. tas mazliet sarežģīja lēkšus, jo man negribējās izauļot cauri manēžas sienai
daudz arī nelēkšojām - kādi divi apļi pa perimetru uz katru pusi. un atkal iedarbojās maģiskā Gitas klātbūtne - Radis nelikās slīpi, nekur negāzās, gāja apaļš un jauks. man gan galīgi negāja viegli, bet vismaz sanāca kaut cik jauki. uz vienu pusi labāk, bet manliekas, ka mēs sākām ar grūto pusi un uz otru pusi man vnk bija beidzies spēks. prasīju arī kā man ar seno niķi sakrist uz priekšu - Gita neko tādu nebija novērojusi, viss esot bijis ļoti labi.
tā kā kungs bija sacepies, tad no lēkšiem uz rikšiem pārvedās ok, bet uz soļiem negribēja pārvesties, tad nu es sāku drusku par daudz pavadās karāties.
nākamajiem treniņš bija Irbei un Sniķim. es jau sāku Radi atsoļot, bet kad viņi bija drusku iesildījušies, tad mēs mazlietiņās kopā soļos pagājām shēmu - nu lai Gita palīdz ar mums nezināmām fiškām un sīkumiem. man jau baigi patikās, Gita ar jau sāka iekarst, bet Radītim tā kā bija apnicis un kad Irbe apmaldījās manēžā, tad mēs metām mieru ieteica vienai uzņemties lielāku atbildību un vadīt - izvēle krita uz mani, jo es labāk saprotu zīmējumus un labāk orientējos telpā. sadeva padomus par diagonāļu un viduslīniju jāšanu pāros. uzsvēra cik svarīgi ir vienmēr kārtīgi izstrādāt stūrus (jā nu ar tiem mēs hroniski haltūrējam ) - es arī ļoti labi sapratu to stūru nozīmi.
diezgan nomocījos ar Radīša žavēšanu, jo kad sāka cepties, sāka baigi svīst. pirms tam vispār nesvīda, bet sacepās, saslapinājās un man nebij kur viņu likt - stallī neviena kompanjona nebija un viens jau viņš tur nestāvētu - tikai turpinātu cepties un svīst vēl vairāk. nācās aizņemties Arika flīseni, jo savējo jau viņš bija pieslapinājis.
sliktā ziņa - pusdivpadsmitos no rīta nebija ūdens aplokā. boksos arī nebija. trijos, kad es braucu prom arī vēl nebija ūdens. es prasīju - teica, ka jā, jā, drīz jau pieliešot. un siena arī nebija visu laiku. zirgi grauza kkādas pabiras no zemes (nu reāli jau sabradātas atliekas) un cerīgi visi barā metās pretī, kad aplokam tuvojās kāds cilvēks. gurtu šodien nācās pievilkt jau uz piekto caurumu
+ atslēgvārdi no treniņa
*koridors, nebaidīties strādāt ar iekšējo roku
*laicīgi gatavoties stūriem
*dzīvāka kāja (pieļauju, ka ar segliem būtu vieglāk)
23. decembris
manēža. Radis ārkārtīgi centīgs - ļoti uzcītīgi gāja iekšā stūros un apaļi gāja tiem cauri. vispār treniņa aprakstā aizmirsu pierakstīt Gitas komentāru, ka izskatoties, ka Radis ļoti labprāt strādājot, nu tāds uzmanīgs un priecīgs (priecīgs parastā, ne pārnestā nozīmē). pēc tam gribējām ar Irbi pievērsties shēmai, bet atnāca staļļabiedrs un sāka pa pusmanēžu kordot zirgu. perimetrs, protams, bija brīvs, bet Radis uz kordojamo zirgu šausmīgi žmodzījās (viņi ir savstarpēji nepazīstami, jo tas stāv atsevišķā mazaplokā un viņi ikdienā netiekas) un vispār negribējās maisīties, tad nu izgājām visu soļos pa pusmanēžu. rikšos bija parāk grūti divatā visur ierakstīties. drusku palēkšoju pa perimetru un pāris voltus - acīmredzot manēžas sienas vēl glabāja Gitas maģiju, jo man sanāca viens ļoti labs un skaists volts. Radis gan bija druscīt slīps, toties apaļš. es gan lēkšos sāku īpaši izjust, ka man nesen ir bijis treniņš bez segliem - kājas tādas pamīkstas likās.
nomērījām ar Irbes svara mērlentu - Radim, ja mani atmiņa neviļ, kopš iepriekšējās mērīšanas reizes ir par ~30kg mazāk. (lenta teica 560kg, tas protams nav objektīvi, bet vismaz proprcionāli var sekot izmaiņām, ja atceras iepriekšējos mērījumus. un iepriekš manliekas bija pie 600 kg. moš 590? nevaru atrast, kur man tas bija pierakstīts. ja vispār bija). svars patiesībā tā, bet man nepatīk, ka viņam mugurkauls sāk izspiesties, iepriekš mugura bija apaļa un vienmērīga. vēders ir paliels, bet tas varētu būt vairāk siena vēders, ne tāds patiešām labs barojums.
24. decembris
no rīta puses, kopā ar I&S, bijām pa ilgiem laikiem apvidū. aizņēmos Arika seglus, kuri Radim it kā der, bet man likās tomēr ka viņš nekustas līdz galam brīvi. vismaz ne tā, kā ir pierasts ar gurtu. un man viņi neder totāli, es tajos jūtos pilnīgi drausmīgi. bet vismaz lēkšot tomēr drošāk un maznogurdinošāk.
aizgājām līdz Acones mežam. lēkši sanāca māju virzienā. Irbe lūdza, lai es ejot pa priekšu. Radis gan likās tāds visai aizrautīgs, bet nelikās, ka iešana pa priekšu varētu radīt problēmas. Pacēlu lēkšos, zirdziņš tāds priecīgs, bet prātīgs. Tad dzirdu - aizmgurē Irbe sāk skaļi lamāties. prasu vai jābremzē. nē, nevajagot un tad - šī visai naski patešas mums garām un sāk attālināties. Radītim protams jājož pakaļ, bet notika Ziemassvētku brīnums - par spīti tam, ka viņam nepārprotami gribējās auļot, man sanāca pēc neilgas diskusijas pārvest rikšos un turpināt pieklājīgi, lai arī ātri, rikšot, kamēr Snikers lēnām attālinājās. Pēc brīža, protams, nobremzēja arī viņi. Vispār esmu ļoti un patīkami pārsteigta, ņemot vērā to, ka izskrieties viņam toč gribējās un to, ka mums mēdz būt nopietnas problēmas ar atdalīšanos, kaut vai īsu un pedagoģisku, no Snikera apvidos. zirdziņam medālis par šo. es vispār jau sen esmu apsolījusi viņam aiziet izauļoties, bet visu laiku sanācis atlikt - seglu nav, pamati sūdīgi - slapji un vēl nezkādi, ta slodze nav bijusi pietiekama, lai varētu tā ņemt un auļot. bet jāaiziet ir, kaut kad pavisam drīz. un divatā. man auļot vislabāk patīk divatā ar zirgu. es tā jūtos daudz, daudz drošāk nekā jebkādā kompānijā. varu veltīt nedalītu uzmanību savam zirgam, labāk sakonektēties un izbaudīt procesu.
pārējais viss kā parasti. ā nu Radis vēl bija sataisījies novārtīties ar Ivetas segliem. pēdējo ceļa posmu parasti kāpju nost un vedu pie rokas pa grantinieku. tad nu nokāpu un šams taisījās mesties gar zemi. es sāku bļaut un vicināties ar pavadām un viņš pārtrauca, bet visu atlikušo ceļu gāja ar šausmīgi aizvainotu seju.
nost seglojoties atkal izveica triku ar aizlaišanos no boksa. ņemot vērā, ka viņš nav vienīgais zirgs, kuram pēdējā laikā mainījusies uzvedība stallī, pieļauju, ka tas varētu būt saistīts ar staļļa personālu. nav novērots, ka kāds darītu pāri zirgiem, bet enerģijas ir visai augstas, visādas muļļāšanās parasti netiek pieļautas - viss notiek tādā drusku armijnieciskā stilā un es pieļauju ka Radīša dzejnieka dvēseli tas varētu uztraukt, stresināt un radīt nepatiku uzturēties stallī.
Komentāri
Ierakstīt komentāru