2014/novembris
2014
20. novembris
Irbes un Sniķa kompānijā pajājām manēžā. tā kā seglu man nav - lieku sviedreni + biezo aitas sviedreni + rokturgurtu. vispār man laikam patīk jāt manēžā. viņa ir tāda maza un koncentrēta, attiecīgi man pašai ir vieglāk koncentrēties, savākties un neizkliedēties. mūsu āra laukumā es viemēr jūtos pārāk apmaldījusies un izkliedēta. tas ir liels un diezgan caurspīdīgi norobežots, man trūkst punktu pēc kuriem vadīties un plānot kkādas konkrētas nodarbes. manēža ir jauki šaura, sienās ir tādi kā stabi pēc kuriem var labi orientēties, piemēram, serpantīnos un voltos utt.
neko nopietnu jau mēs tur nedarījām, vnk drusku pakustējāmies. man tomēr bez segliem grūti, ja lēkšos kungs mani mēģināja pastiept uz šķēršļa pusi, bet man tas ~80cm okseris ar gurtu un minimāli jātu zirgu nelikās laba doma
ā, Irbe mani uzvedināja uz kordeo. pat striķi izsniedza mana līdzšinējā pieredze mēģinot ar Radi jāt bez pavadām ir tāda, ka viņš griežas tad, ja viņam ir "labs garastāvoklis". ja viņam nav "labs garastāvoklis" vai ir "citādāk labs garastāvoklis" tad viņš iet, kur pats vēlas. tai pašā laikā griežas, ja es vnk turu pavadu viegli rokā, bet nedodu ar to nekādas (vismaz apzinātas) komandas. stājas, vismaz no soļiem, viņš bez pavadām labi, īpaši jājot bez segliem.
tad nu uzliku kordeo kopā ar iemauktiem, bet neko tā baigi prasīt nemēģināju. vnk lai viņš pierod ka kkas tāds tur karājas un ka es gar to mēdzu grābāties. pāris īsus brīžus paturēju kordeo rokās kopā ar iemauktu pavadām - nu kā dubultās pavadas.
21. novembris
pirmā sniega rīts. pie manis bija atbraukusi ciemos meitene, kas bija lieciniece mūsu kāzās. viņa dzīvo Londonā un es kopš kāzām nebiju viņu satikusi. jāatzīst ka dzīvojot Londonā viņa ir palikusi krietni liderīgāka, ekstravertāka un priecīgāka. Radis (un es arī mazliet) mulsa no viņas ekspresijas viņa bija tāda - aaaaa, cik viņš mīļš, cik viņš skaists, aaaa cik liels un pūkains, aaaaa kā viņš tevi mīl, aaaa cik forši Radis viņu pāris apļus pavizināja pa laukumu. uzvedās jauki un pieklājīgi un parādīja sevi no labākās puses.
23. novembris
pelēkmiglainsniegainšļurainslidens apvidus ar I&S un I&A. citi ar segliem, es atkal ar savu sviedreņu kaudzi +gurtu. izvēlējos iet pārējiem astē, lai mierīgāk varētu komunicēt ar zirgu. Radis bija jauks un mierīgs, diezko neuztraucās par lietām, kas uztrauca pastaigas biedrus.
30. novembris
pēc siena tīkla lāpīšanas bijām uz mazmežu pie rokas, kopā ar I&S un I&A. Radis bija tāds samērā nekāds. īpaši nepriecājās, bet neiebilda arī. atdzīvojās, kad atnācām mājās un es palūdzu uz riepām pakāpt. kad mums te nesen bij neliela talka stallī, mēs beidzot normāli sapildījām tās riepas ar no laukuma izlasītiem akmeņiem un smiltīm no kurmju rakumiem citādi iepriekšējais pildījums bija nosēdies un Radis raustījās kāpt, jo kāja ķērās aiz riepas malas. nebiju domājusi prasīt uz augstās riepas, bet kad nu kolēģi visādi izpildījās, nolēmu pamēģināt un šams uzkāpa arī. vairākas reizes. likās pats ar sevi ļoti apmierināts un lepns
20. novembris
Irbes un Sniķa kompānijā pajājām manēžā. tā kā seglu man nav - lieku sviedreni + biezo aitas sviedreni + rokturgurtu. vispār man laikam patīk jāt manēžā. viņa ir tāda maza un koncentrēta, attiecīgi man pašai ir vieglāk koncentrēties, savākties un neizkliedēties. mūsu āra laukumā es viemēr jūtos pārāk apmaldījusies un izkliedēta. tas ir liels un diezgan caurspīdīgi norobežots, man trūkst punktu pēc kuriem vadīties un plānot kkādas konkrētas nodarbes. manēža ir jauki šaura, sienās ir tādi kā stabi pēc kuriem var labi orientēties, piemēram, serpantīnos un voltos utt.
neko nopietnu jau mēs tur nedarījām, vnk drusku pakustējāmies. man tomēr bez segliem grūti, ja lēkšos kungs mani mēģināja pastiept uz šķēršļa pusi, bet man tas ~80cm okseris ar gurtu un minimāli jātu zirgu nelikās laba doma
ā, Irbe mani uzvedināja uz kordeo. pat striķi izsniedza mana līdzšinējā pieredze mēģinot ar Radi jāt bez pavadām ir tāda, ka viņš griežas tad, ja viņam ir "labs garastāvoklis". ja viņam nav "labs garastāvoklis" vai ir "citādāk labs garastāvoklis" tad viņš iet, kur pats vēlas. tai pašā laikā griežas, ja es vnk turu pavadu viegli rokā, bet nedodu ar to nekādas (vismaz apzinātas) komandas. stājas, vismaz no soļiem, viņš bez pavadām labi, īpaši jājot bez segliem.
tad nu uzliku kordeo kopā ar iemauktiem, bet neko tā baigi prasīt nemēģināju. vnk lai viņš pierod ka kkas tāds tur karājas un ka es gar to mēdzu grābāties. pāris īsus brīžus paturēju kordeo rokās kopā ar iemauktu pavadām - nu kā dubultās pavadas.
21. novembris
pirmā sniega rīts. pie manis bija atbraukusi ciemos meitene, kas bija lieciniece mūsu kāzās. viņa dzīvo Londonā un es kopš kāzām nebiju viņu satikusi. jāatzīst ka dzīvojot Londonā viņa ir palikusi krietni liderīgāka, ekstravertāka un priecīgāka. Radis (un es arī mazliet) mulsa no viņas ekspresijas viņa bija tāda - aaaaa, cik viņš mīļš, cik viņš skaists, aaaa cik liels un pūkains, aaaaa kā viņš tevi mīl, aaaa cik forši Radis viņu pāris apļus pavizināja pa laukumu. uzvedās jauki un pieklājīgi un parādīja sevi no labākās puses.
23. novembris
pelēkmiglainsniegainšļurainslidens apvidus ar I&S un I&A. citi ar segliem, es atkal ar savu sviedreņu kaudzi +gurtu. izvēlējos iet pārējiem astē, lai mierīgāk varētu komunicēt ar zirgu. Radis bija jauks un mierīgs, diezko neuztraucās par lietām, kas uztrauca pastaigas biedrus.
30. novembris
pēc siena tīkla lāpīšanas bijām uz mazmežu pie rokas, kopā ar I&S un I&A. Radis bija tāds samērā nekāds. īpaši nepriecājās, bet neiebilda arī. atdzīvojās, kad atnācām mājās un es palūdzu uz riepām pakāpt. kad mums te nesen bij neliela talka stallī, mēs beidzot normāli sapildījām tās riepas ar no laukuma izlasītiem akmeņiem un smiltīm no kurmju rakumiem citādi iepriekšējais pildījums bija nosēdies un Radis raustījās kāpt, jo kāja ķērās aiz riepas malas. nebiju domājusi prasīt uz augstās riepas, bet kad nu kolēģi visādi izpildījās, nolēmu pamēģināt un šams uzkāpa arī. vairākas reizes. likās pats ar sevi ļoti apmierināts un lepns
Komentāri
Ierakstīt komentāru