2014/novembris - filozofiskas pārdomas
2014
20. novembris
nerakstās pēdējā laikā un tam ir ne tikai slinkumiemesls. man jau kādu brīdi likās, ka kaut kas nav īsti kārtībā. domāju moš mums kāda krīze attiecībās, jo nevienas attiecības jau nav taisna līnija. tajā pašā laikā iekšējā sajūta teica, ka nav vis krīze, bet problēmām ir kāds cits iemesls. beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka Radis tā arī nav līdz galam atguvies no pazušanas traumas. it kā jau ~ pusgads pagājis kopš tā gadījuma, bet, ja tā padomā, tad tāds kā viņš bija pirms pazuda, viņš vairs nav īsti bijis. galu galā viņam taču ir dzejnieka dvēsele un mēs nezinām, kas tieši ar viņu tai naktī notika, ko viņš pieredzēja un kāpēc vispār pazuda no pārējiem zirgiem.
tad nu mēdz būt tādas labākas dienas, kad viņš ir visai Radīgs un sadarboties gribošs un brīžiem pat pasmaida. bet ir arī tādas, kad viņš ir tāds, hmm, teiksim nekonkrēts. it kā noslēdzies, bet man neliekas ka viņš tieši pret mani noslēgtos (ganos nāk pretī un mēdz izrādīt, ka nevēlas lai es eju prom. tai pat laikā darīt neko negrib, ir noraidošs un tramīgs). brīžiem šķiet, ka viņš ir aizmirsis, ko nozīmē priecāties par dzīvi un, ka par to vispār iespējams priecāties.
katrā ziņā kopš a) atzinu problēmas esamību; b) pieņēmu, ka tai saknes slēpjas pazušanas radītajā traumā, ir palicis vieglāk. vienu brīdi biju piefiksējusi, ka man reāli negribas braukt uz stalli, jo es nesaprotu, ko ar viņu darīt. pēc tam, kad mani piemeklēja atklāsme vairs nav tik traki. es kaut kā labāk varu savākties un nepavilkties viņam līdzi (pamatā, es diemžēl esmu cilvēks, kurš leks otram līdzi bezdibenī, nevis atrunās no lekšanas ). tad nu es braucu uz stalli un skatos pēc situācijas - ja liekas, ka varētu būt iespēja viņu pavilkt uz kādām nodarbēm - tad to daru, ja liekas ka viņš ir totāli ielīdis savā pelēkajā mākonī, tad vienkārši pa-esmu viņam blakus. pavazājos līdzi pa ganiem utt. gan jau ar laiku pāries, es droši vien vienkārši kļūdījos aprēķinos cik laika vajadzēs un sāku pārāk ātri no viņa prasīt/izturēties tā it kā nekas traumējošs nebūtu noticis vai jau sen pārgājis (treiler(ne)kāpšanas epopeja drīz pēc pazušanas, noteikti arī nenāca par labu). jo - kā jau minēju, tiklīdz konstatēju un apdomāju problēmu - jau kļuva vieglāk un labāk.
neko diži nopietnu darīt mēs tāpat nevaram, jo nav jau seglu. kas vispār ir sūdīgi no elpošanas viedokļa, jo vajadzētu vairāk lēkšināt. bet viendien pajājām manēžā, viendien patirinājāmies pa laukumu utt.
20. novembris
nerakstās pēdējā laikā un tam ir ne tikai slinkumiemesls. man jau kādu brīdi likās, ka kaut kas nav īsti kārtībā. domāju moš mums kāda krīze attiecībās, jo nevienas attiecības jau nav taisna līnija. tajā pašā laikā iekšējā sajūta teica, ka nav vis krīze, bet problēmām ir kāds cits iemesls. beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka Radis tā arī nav līdz galam atguvies no pazušanas traumas. it kā jau ~ pusgads pagājis kopš tā gadījuma, bet, ja tā padomā, tad tāds kā viņš bija pirms pazuda, viņš vairs nav īsti bijis. galu galā viņam taču ir dzejnieka dvēsele un mēs nezinām, kas tieši ar viņu tai naktī notika, ko viņš pieredzēja un kāpēc vispār pazuda no pārējiem zirgiem.
tad nu mēdz būt tādas labākas dienas, kad viņš ir visai Radīgs un sadarboties gribošs un brīžiem pat pasmaida. bet ir arī tādas, kad viņš ir tāds, hmm, teiksim nekonkrēts. it kā noslēdzies, bet man neliekas ka viņš tieši pret mani noslēgtos (ganos nāk pretī un mēdz izrādīt, ka nevēlas lai es eju prom. tai pat laikā darīt neko negrib, ir noraidošs un tramīgs). brīžiem šķiet, ka viņš ir aizmirsis, ko nozīmē priecāties par dzīvi un, ka par to vispār iespējams priecāties.
katrā ziņā kopš a) atzinu problēmas esamību; b) pieņēmu, ka tai saknes slēpjas pazušanas radītajā traumā, ir palicis vieglāk. vienu brīdi biju piefiksējusi, ka man reāli negribas braukt uz stalli, jo es nesaprotu, ko ar viņu darīt. pēc tam, kad mani piemeklēja atklāsme vairs nav tik traki. es kaut kā labāk varu savākties un nepavilkties viņam līdzi (pamatā, es diemžēl esmu cilvēks, kurš leks otram līdzi bezdibenī, nevis atrunās no lekšanas ). tad nu es braucu uz stalli un skatos pēc situācijas - ja liekas, ka varētu būt iespēja viņu pavilkt uz kādām nodarbēm - tad to daru, ja liekas ka viņš ir totāli ielīdis savā pelēkajā mākonī, tad vienkārši pa-esmu viņam blakus. pavazājos līdzi pa ganiem utt. gan jau ar laiku pāries, es droši vien vienkārši kļūdījos aprēķinos cik laika vajadzēs un sāku pārāk ātri no viņa prasīt/izturēties tā it kā nekas traumējošs nebūtu noticis vai jau sen pārgājis (treiler(ne)kāpšanas epopeja drīz pēc pazušanas, noteikti arī nenāca par labu). jo - kā jau minēju, tiklīdz konstatēju un apdomāju problēmu - jau kļuva vieglāk un labāk.
neko diži nopietnu darīt mēs tāpat nevaram, jo nav jau seglu. kas vispār ir sūdīgi no elpošanas viedokļa, jo vajadzētu vairāk lēkšināt. bet viendien pajājām manēžā, viendien patirinājāmies pa laukumu utt.
Komentāri
Ierakstīt komentāru