2014
14. jūnijs
šodien vēsturiska diena - atsāku jāt laukumā. iepriekšējo reizi laukumā jāju pērn 1. septembrī - treniņmačos. vēl vēsturiskāku to padara tas, ka šī atsākšana sākotnēji notika uz Snikera
mēs ar Irbi sākumā bijām samainījušās ar zirgiem. Snikers, protams, ir ļoti jauks zirdziņš, taču es jāšus galīgi nezinu ko ar viņu iesākt. man bija sajūta, ka es braucu ar lēnu kravas mašīnu, kurai nezkāpēc pamazām brauc ar priekšgalu arvien dziļāk zemē. paralēli tam, šī mašīna visu laiku bija ar tendenci tuvoties laukuma centram un noturēt to uz perimetra bija sarežģīti. ārējai pavadai un iekšējai kājai šī kravas mašīna vienkārši lēnām un neapturami rullēja pāri mazlietiņās arī palēkšojām, pa druskai uz katru pusi. tas bija ļoti nogurdinoši, jo es biju iztēlojusies ļoti ērtu lēksi, kurš izrādījās tāds nebija un man bija arī grūti nosēdēt konkūra seglos, jo man likās ka es sēžu uz krēsla. es protams apzinos ka tās visas ir manas problēmas, bet droši vien Kosmoss zināja ko dara, kad atsūtīja man Radi Irbei, toties ar Radi gāja ļoti labi un viņa pat uzprasījās uz iespēju kādreiz paņemt ar viņu treniņu pie Gitas. Ja viņa vēlēsies, pati vairāk pastāstīs par savām sajūtām.
pēc Snikera pārkāpjot uz Rada bija sajūta, ka mans zirdziņš ir viegls kā putns gaisā un ka viss notiek brīnumaini viegli un liegi. Paldies, Snikeram, par šo brīnišķīgo sajūtu. es protams ticu, ka Snikers var būt un noteikti arī ir savādāks nekā bija ar mani, bet viņš pilnīgi un nemaz nav mana tipa zirgs. Gita, kura sākumā bija klāt mūsu maiņai ar zirgiem, gan ļoti slavēja šo mūsu ideju un teica, ka tā vajagot darīt biežāk.
ar Radi neko daudz nedarījām, pārvietojāmies galvenokārt pa perimetru visās gaitās, uztaisījām pāris lielus voltus, pāris reizes pārlēkšojām kavaletei un pašās beigās arī mazam krustiņam, kurš augstuma ziņā īpaši neatšķīrās no kavaletes. zirgs bija drusku hot, tomēr draudzējās ar galvu un nebija problēmu ar viņu komunicēt. vienā laukuma vietā kur bija tāda kā peļķe viņš lēkšos drusku gāzās plecā, bet kopumā gāja labi. īpaši ņemot vērā, to, ka laukumā nav jāts 9 mēnešus. pirms jāšanas skatījos kā vienai meitenei notiek Gitas treniņš un šausmīgi sasiekalojos. apsolījos sev uzdāvināt treniņu uz dzimšanas dienu. līdz tam ir arī vēl laiks Radīti drusku iejādīt pa laukumu un slodzē ielikt. forši, ka stiegra pēc jāšanas nebija pat siltāka par otru. abas bija identiski nekarstas.
15. jūnijs
lielisks apvidus ar I&S. bijām Acones mežā, nogājām gar Valpurģu ciematu, atklājām jauku burvīgu taku, kura iet pa tāda kā neliela, garena paugura kori un sākotnēji izpelnījās nosaukumu Laumu taka, bet pēc tam pārdēvējās par Apburtā trumuļa taku.
jaukākais mirklis - pa ne visai garu, bet taisnu gabaliņu lēkšojām kā pirmie un uz brīdi kopīgā saruna ar zirgu apklusa, pārvērsdamās pilnīgā un savstarpēji pretīmnākošā viedokļu saskaņā. zirgs diezgan strauji paātrinājās (Irbei aizmugurē jau esot sācis likties aizdomīgi, bet tā kā es esot izskatījusies ļoti mierīga, tad neesot neko bļāvusi ), bet man nebija vispār nekādu uztraukumu par to kā nobremzēsim (kā jau minēju - gabaliņš diezgan īss un taka atduras tādā kā T veida taku krustojumā ar visai strauju pagriezienu uz vienu vai otru pusi), jo mēs bijām ļoti kopā un zirgs sāka palēnināt ātrumu tikai no manas domas. es pat nepakustējos. ļoti patīkama sajūta. zirgs jau vispār šodien bija lielisks, bet tas mirklis bija tāds īpašs.
14. jūnijs
šodien vēsturiska diena - atsāku jāt laukumā. iepriekšējo reizi laukumā jāju pērn 1. septembrī - treniņmačos. vēl vēsturiskāku to padara tas, ka šī atsākšana sākotnēji notika uz Snikera
mēs ar Irbi sākumā bijām samainījušās ar zirgiem. Snikers, protams, ir ļoti jauks zirdziņš, taču es jāšus galīgi nezinu ko ar viņu iesākt. man bija sajūta, ka es braucu ar lēnu kravas mašīnu, kurai nezkāpēc pamazām brauc ar priekšgalu arvien dziļāk zemē. paralēli tam, šī mašīna visu laiku bija ar tendenci tuvoties laukuma centram un noturēt to uz perimetra bija sarežģīti. ārējai pavadai un iekšējai kājai šī kravas mašīna vienkārši lēnām un neapturami rullēja pāri mazlietiņās arī palēkšojām, pa druskai uz katru pusi. tas bija ļoti nogurdinoši, jo es biju iztēlojusies ļoti ērtu lēksi, kurš izrādījās tāds nebija un man bija arī grūti nosēdēt konkūra seglos, jo man likās ka es sēžu uz krēsla. es protams apzinos ka tās visas ir manas problēmas, bet droši vien Kosmoss zināja ko dara, kad atsūtīja man Radi Irbei, toties ar Radi gāja ļoti labi un viņa pat uzprasījās uz iespēju kādreiz paņemt ar viņu treniņu pie Gitas. Ja viņa vēlēsies, pati vairāk pastāstīs par savām sajūtām.
pēc Snikera pārkāpjot uz Rada bija sajūta, ka mans zirdziņš ir viegls kā putns gaisā un ka viss notiek brīnumaini viegli un liegi. Paldies, Snikeram, par šo brīnišķīgo sajūtu. es protams ticu, ka Snikers var būt un noteikti arī ir savādāks nekā bija ar mani, bet viņš pilnīgi un nemaz nav mana tipa zirgs. Gita, kura sākumā bija klāt mūsu maiņai ar zirgiem, gan ļoti slavēja šo mūsu ideju un teica, ka tā vajagot darīt biežāk.
ar Radi neko daudz nedarījām, pārvietojāmies galvenokārt pa perimetru visās gaitās, uztaisījām pāris lielus voltus, pāris reizes pārlēkšojām kavaletei un pašās beigās arī mazam krustiņam, kurš augstuma ziņā īpaši neatšķīrās no kavaletes. zirgs bija drusku hot, tomēr draudzējās ar galvu un nebija problēmu ar viņu komunicēt. vienā laukuma vietā kur bija tāda kā peļķe viņš lēkšos drusku gāzās plecā, bet kopumā gāja labi. īpaši ņemot vērā, to, ka laukumā nav jāts 9 mēnešus. pirms jāšanas skatījos kā vienai meitenei notiek Gitas treniņš un šausmīgi sasiekalojos. apsolījos sev uzdāvināt treniņu uz dzimšanas dienu. līdz tam ir arī vēl laiks Radīti drusku iejādīt pa laukumu un slodzē ielikt. forši, ka stiegra pēc jāšanas nebija pat siltāka par otru. abas bija identiski nekarstas.
15. jūnijs
lielisks apvidus ar I&S. bijām Acones mežā, nogājām gar Valpurģu ciematu, atklājām jauku burvīgu taku, kura iet pa tāda kā neliela, garena paugura kori un sākotnēji izpelnījās nosaukumu Laumu taka, bet pēc tam pārdēvējās par Apburtā trumuļa taku.
jaukākais mirklis - pa ne visai garu, bet taisnu gabaliņu lēkšojām kā pirmie un uz brīdi kopīgā saruna ar zirgu apklusa, pārvērsdamās pilnīgā un savstarpēji pretīmnākošā viedokļu saskaņā. zirgs diezgan strauji paātrinājās (Irbei aizmugurē jau esot sācis likties aizdomīgi, bet tā kā es esot izskatījusies ļoti mierīga, tad neesot neko bļāvusi ), bet man nebija vispār nekādu uztraukumu par to kā nobremzēsim (kā jau minēju - gabaliņš diezgan īss un taka atduras tādā kā T veida taku krustojumā ar visai strauju pagriezienu uz vienu vai otru pusi), jo mēs bijām ļoti kopā un zirgs sāka palēnināt ātrumu tikai no manas domas. es pat nepakustējos. ļoti patīkama sajūta. zirgs jau vispār šodien bija lielisks, bet tas mirklis bija tāds īpašs.
Komentāri
Ierakstīt komentāru