2014
3. janvāris
Radis mani nometa. sākumā nekas par to neliecināja. zirgs pavisam mierīgs un pūkains. sākām iet, bet netālu no staļļa bez iepriekšēja brīdinājuma apmeta riņķī un sāka jozt uz mājām. es griezu riņķī, a šams pirmo reizi mūžā sāka dirsu pa gaisu mētāt. es protams notirinājos zemē. šams paskrēja gabaliņu tālāk un apstājās. bet kā es uzrausos kājās un meimuroju viņam klāt, tā aizplēsa auļos, kviekdams un dirsu mētādams uz mājām. beigās vēl grāvim pārleca. rupucis. kad aizvilkos līdz šamam, stāvēja pie staļļa un izlikās it kā vispār nekas nebūtu noticis, pavisam mierīgs un pūkains atkal. pat iemauktus nebija saplēsis. tā kā stallī biju tobrīd viena, tad bija kaut kā neomulīgi kāpt atpakaļ, tad nu aizvilku pie rokas uz to vietu, kur nometa, garām tai un vēl labu līkumiņu. stiegra silta, bet stingra.
vispār jau traki. nabagam tvaiks pa visiem galiem nāk ārā, nostāvējies, visur rēgojas vilki un lāči.
7. janvāris
pastaiga pie rokas. man pēc kritiena tāda viegla paranoja. rādās arī ka zirgs pie rokas vests paliks traks, izrausies un pār grāvjiem lekdams un stiegru traumēdams auļos uz mājām. paņēmu kordā, nevis parastajā striķī, ja nu sāk tiešām skriet (lai gan līdz šim to nav darījis), lai ir lielāka iespēja paspēt noturēt. bet nu nebija nekādu problēmu, arī parikšojām gabaliņu. ar kordu gan man nepatika iet, jo pārāk viegla, plivinās vējā un grūtāk sajust no zirga nākošās nianses.
sapratu, ka svarīgākais ir ritms (arī jājot). visu laiku uzturēt vienmērīgu, nemainīgu ritmu, neļaut ne steigties, ne sākt kko minstināties un domāt. kamēr ir ritms nav nekādu problēmu. jāatzīst gan, ka pie rokas soļojot, mana fiziskā sagatavotība apgrūtina ideālā ritma ilgstošu uzturēšanu.
8. janvāris
saņēmu dūšu mugurā kāpšanai. kompānijā nāca Ernis, cik atceros neesam ar viņiem nekad kopā iepriekš gājuši. Radis gan bija tireklīgs seglojot, bija tā drusku jocīgi par to vai tomēr labāk nebūtu nejāt. bet nu kompāniju jāizmanto un kkā jau uz priekšu mums ir jātiek. ieliku trīsdaļīgo trenzi. gāja ļoti labi, zirgiem savstarpēju problēmu nebija, soļa garums sakrita, jājām pārsvarā pusblakus (Ernis kādu soli priekšā). rikšu gabaliņā gāja labāk nekā viņreiz ar Snikeru - Ernim dibenā nestūmās un pārlieku entuziasmu neizrādīja, moš tas arī tāpēc, ka gaitas labāk abiem sapas, nekā ar Sniķi.
tā jau ir tāds tireklīgs un uztraucas par visu, ko vien var uztraukties, bet kamēr mēs atgriežamies mājās vienā gabalā un manis izvēlētā ātrumā, tikmēr ir ok.
10. janvāris
īsa pastaiga pie rokas. drausmīgi līst. zirga nav. t.i. prāta nav vispār, ķermenis knapā godavārdā turās man striķītī blakus. skatiens diezgan neprātīgs, bet nu kkā bez ekscesiem izgājām plānoto riņķīti.
13. janvāris
pie rokas piedzīvoju kko tādu, kas laikam viņreiz notika jāšus. ejam pavisam rātni, zirgs godīgs blakus pie pleca. pēkšņi vienā sekundes simtdaļā zirgs atrodas man otrā pusē, pagriezies pretējā virzienā, trīc un krāc. prom nerāvās, bet bija patiesās šausmās par kko - neko. gan jau, ja būtu bijusi mugurā, būtu gājis līdzīgi kā tad, kad nesankcionēti atdalījāmies viens no otra. tagad es vismaz zinu kā tas izskatās un, ka viņam tiešām rādās spoki, tur kur nekā nav. nu vismaz nekā tāda, ko es pamanītu un no kā viņš normālos apstākļos baidītos. visādi citādi pastaigai nekādas vainas. mēģinājām parikšot pie rokas, bet kkā baigi slīdēja.
14. janvāris
diena burvīga un zirgs vēl burvīgāks. nezinu, kas viņam bija noticis, bet viņš bija ļoti jauks, klātesošs, mīļš un netireklīgs. vairākās vietās jauki parikšojām pie rokas. protams, var just, ka zirgs nocieties, bet šodien bija godīguma kalngals, turējās man pavisam rātni blakus. rikšoja gan vareni, kājas mētādams un kaklu izliecis.
ja šitā būtu katru dienu, tad rehabilitācijas process būtu daudz vieglāks
Radis mani nometa. sākumā nekas par to neliecināja. zirgs pavisam mierīgs un pūkains. sākām iet, bet netālu no staļļa bez iepriekšēja brīdinājuma apmeta riņķī un sāka jozt uz mājām. es griezu riņķī, a šams pirmo reizi mūžā sāka dirsu pa gaisu mētāt. es protams notirinājos zemē. šams paskrēja gabaliņu tālāk un apstājās. bet kā es uzrausos kājās un meimuroju viņam klāt, tā aizplēsa auļos, kviekdams un dirsu mētādams uz mājām. beigās vēl grāvim pārleca. rupucis. kad aizvilkos līdz šamam, stāvēja pie staļļa un izlikās it kā vispār nekas nebūtu noticis, pavisam mierīgs un pūkains atkal. pat iemauktus nebija saplēsis. tā kā stallī biju tobrīd viena, tad bija kaut kā neomulīgi kāpt atpakaļ, tad nu aizvilku pie rokas uz to vietu, kur nometa, garām tai un vēl labu līkumiņu. stiegra silta, bet stingra.
vispār jau traki. nabagam tvaiks pa visiem galiem nāk ārā, nostāvējies, visur rēgojas vilki un lāči.
7. janvāris
pastaiga pie rokas. man pēc kritiena tāda viegla paranoja. rādās arī ka zirgs pie rokas vests paliks traks, izrausies un pār grāvjiem lekdams un stiegru traumēdams auļos uz mājām. paņēmu kordā, nevis parastajā striķī, ja nu sāk tiešām skriet (lai gan līdz šim to nav darījis), lai ir lielāka iespēja paspēt noturēt. bet nu nebija nekādu problēmu, arī parikšojām gabaliņu. ar kordu gan man nepatika iet, jo pārāk viegla, plivinās vējā un grūtāk sajust no zirga nākošās nianses.
sapratu, ka svarīgākais ir ritms (arī jājot). visu laiku uzturēt vienmērīgu, nemainīgu ritmu, neļaut ne steigties, ne sākt kko minstināties un domāt. kamēr ir ritms nav nekādu problēmu. jāatzīst gan, ka pie rokas soļojot, mana fiziskā sagatavotība apgrūtina ideālā ritma ilgstošu uzturēšanu.
8. janvāris
saņēmu dūšu mugurā kāpšanai. kompānijā nāca Ernis, cik atceros neesam ar viņiem nekad kopā iepriekš gājuši. Radis gan bija tireklīgs seglojot, bija tā drusku jocīgi par to vai tomēr labāk nebūtu nejāt. bet nu kompāniju jāizmanto un kkā jau uz priekšu mums ir jātiek. ieliku trīsdaļīgo trenzi. gāja ļoti labi, zirgiem savstarpēju problēmu nebija, soļa garums sakrita, jājām pārsvarā pusblakus (Ernis kādu soli priekšā). rikšu gabaliņā gāja labāk nekā viņreiz ar Snikeru - Ernim dibenā nestūmās un pārlieku entuziasmu neizrādīja, moš tas arī tāpēc, ka gaitas labāk abiem sapas, nekā ar Sniķi.
tā jau ir tāds tireklīgs un uztraucas par visu, ko vien var uztraukties, bet kamēr mēs atgriežamies mājās vienā gabalā un manis izvēlētā ātrumā, tikmēr ir ok.
10. janvāris
īsa pastaiga pie rokas. drausmīgi līst. zirga nav. t.i. prāta nav vispār, ķermenis knapā godavārdā turās man striķītī blakus. skatiens diezgan neprātīgs, bet nu kkā bez ekscesiem izgājām plānoto riņķīti.
13. janvāris
pie rokas piedzīvoju kko tādu, kas laikam viņreiz notika jāšus. ejam pavisam rātni, zirgs godīgs blakus pie pleca. pēkšņi vienā sekundes simtdaļā zirgs atrodas man otrā pusē, pagriezies pretējā virzienā, trīc un krāc. prom nerāvās, bet bija patiesās šausmās par kko - neko. gan jau, ja būtu bijusi mugurā, būtu gājis līdzīgi kā tad, kad nesankcionēti atdalījāmies viens no otra. tagad es vismaz zinu kā tas izskatās un, ka viņam tiešām rādās spoki, tur kur nekā nav. nu vismaz nekā tāda, ko es pamanītu un no kā viņš normālos apstākļos baidītos. visādi citādi pastaigai nekādas vainas. mēģinājām parikšot pie rokas, bet kkā baigi slīdēja.
14. janvāris
diena burvīga un zirgs vēl burvīgāks. nezinu, kas viņam bija noticis, bet viņš bija ļoti jauks, klātesošs, mīļš un netireklīgs. vairākās vietās jauki parikšojām pie rokas. protams, var just, ka zirgs nocieties, bet šodien bija godīguma kalngals, turējās man pavisam rātni blakus. rikšoja gan vareni, kājas mētādams un kaklu izliecis.
ja šitā būtu katru dienu, tad rehabilitācijas process būtu daudz vieglāks
Komentāri
Ierakstīt komentāru