2015/aprīlis - zobi

2013

no pirmdienas sāku jāt. tāds pastīvs liekas, bet neklibo vairāk.
jāju pa laukumu un tā mierīgi - nu parikšojām, palēkšojām. pārsvarā pa perimetru. neko daudz neprasīju. kaukā likās, ka zirgam nav baigi daudz enerģijas, lai gan aizelsies ar pēc tam baigi nebija.
viendien arī atcerējos, ka sen nav kāpts uz kaut kā. domāju uz kā lai pakāpina, līdz ieraudzīju grodu ar betona vāku virsū. gājām uz to. sākumā tas Radim likās aizdomīgs, bet pēc brīža uzkāpa ar priekškājām, izkarināja mantību un stāvēja lepns un varens. ij nost negribēja kāpt.
tad vēl jauki ciemiņi bija sabraukuši un zirgiem gardus ābolus saveduši...

29. augusts

tā kā 7dien mums te treniņmačiņi un gribas vadības maršrutu iziet, tad šodien bija tāds mazs minitreniņš. palūdzu Ievai apstāstīt, kas vispār tādā vadības maršrutā jādara un pēc tam vēl mazliet palīdzēt pie vājāko vietu paslīpēšanas.
secinājumi:
*ar pirmo fāzi mums toč ir par maz, jāiet abas;
*baigi žēl, ka Radis nebeidza klibot kādu nedēļu ātrāk - būtu varējuši mierīgi pagatavoties un iziet smukāk. tagad abi divi tādi stīvi un tizli pēc nekā nedarīšanas;
*kad pārlecām pirmo 30cm krustiņu, izrādījās, ka manam zirdziņam ne tuvu netrūkst enerģijas. acīmredzot viņam pirms tam bija bijis vienkārši garlaicīgi. pēc tā krustiņa zirdziņš palika galīgi traks un sāka vilkt uz šķēršļiem arī kad, galīgi nebija paredzēts lekt. piemēram, voltojot garām;
*slīpēšanas sadaļā Ieva man lika darīt vienu no lielākajiem bubuļiem - rikšu-lēkšu pārejas, turklāt kārtīgā voltā un ritmiski. tas gan bija šausmīgi es tajos dažos voltos uz katru pusi gandrīz nomiru, turklāt nekas diži labs jau mums tur nesanāca. jāpiespiež sevi arī bez Ievas to praktizēt;
*zirdziņš ir izlaidies, visu kas, viņam tiek prasīts un, kas nav šķēršļu pārvarēšana, viņš uzskata par personīgu apvainojumu. man ir jāiziet stūris? MAN? Jūs, kundze, nopietni? man šķiet, Jūs mani ar kādu jaucat...
*arī šķēršļu pārvarēšanā zirgam bija pašam viss skaidrs ko un kā darīt - jānesās, jāstiepj, jālec ar rezervi, pēc tam atkal jānesās... mani draudzīgie ieteikumi tika uztverti līdzīgi kā augstākminētā frāze neko daudz jau nelecām. 2x izgājām provizorisku vadības maršruta 2. fāzi - t.i. četri ~30cm krustiņi. un pēc tam lielā voltā pāris reizes no abām pusēm vienu mazliet augstāku krustiņu - tīri tehnikai;
*par spīti līdz sirds dziļumiem aizskartā zirga sejas izteiksmēm un attieksmes, ka viņš zinot labāk kā jādara, izrādīšanas, beigās likās tāds lepns un smaidīgs;
*vispār šausmīgi gribētos, lai tie mači ir pēc kāda mēneša. tad varētu vismaz kaut cik pieklājīgi sagatavoties. varbūt pat 50 centimetriem.

pēc atsoļošanās duša, vairākkārtēja vārtīšanās, nelielas uzkodas un ejam uz ganiem. ganības mums izkārtotas tā kā "L" burta formā un vārti ir katrā galā. sanāk, ka palaižu zirgu pa nepareizajiem vārtiem. t.i. pārējais bars ir tuvāk otrajiem, bet lai tur nonāktu ir jāiet ar lielu līkumu līdz vietai, kur var šķērsot grāvi. palaižu zirgu, šams sasaucās ar Ariku un protams aiznesās nepareizā virzienā - kas ģeogrāfiski ir vistuvāk pārējiem, bet praktiski vajag iet pretējā virzienā lai tur nokļūtu. protams, gan jau viņš ar laiku būtu izdomājis ko darīt, bet man sametas zirdziņa žēl un nolemju iet palīgā.
eju uzreiz vajadzīgajā virzienā un saucu lai nāk šurp. nāk arī. tā kā es vispār sāku kavēt darbu, tad nolemju paeksperimentēt. kamēr zirgs vēl patālu, laižos "rikšos" - dzirdu šams rikšo pakaļ. pāreju soļos, šams arī pāriet. tad pēkšņi sāku "lēkšot" - dzirdu, Radis ar lēkšo. domāju - nu viss, čau, ta jau lēkšos, kamēr atradīs pārējos. bet nē, apstājas pie manis un nāk tieši blakus soļos. kad esam jau pāri grāvim un pagriezušies virzienā uz zirgiem, atkal "pacēlos lēkšos". zirgs arī sāka lēkšot un protams, ātri vien mani apdzina, jo mani "lēkši" tomēr nav samērojami pat ar lēniem Rada lēkšiem. šoreiz biju pārliecināta, ka zirgs toč aizlēkšos pie pārējiem, bet pēc pāris tempiem, Radis saklausījis ka es aizmugurē vairs "nelēkšoju" apstājās un mani sagaidīja. es ļoti priecīga. gan par to, ka zirgam mana klātbūtne interesē, gan par to lēkšošanu. biju iepriekš mazliet mēģinājusi laukumā lēkšošanu kopā, bet līdz šim nekas nebija sanācis. a šoreiz lauka apstākļos, brīvībā, kad zirdziņš noraizējies par netikšanu pie bara - sanāca
atlikušo posmu veicām blakus soļos. kad pārējie zirgi jau bija saredzami, teicu, lai iet tālāk viens, ka man tā kā drusku jāsteidzas uz darbu. zirgs pagāja gabaliņu, apstājās un skatījās vai tomēr nenākšu. es teicu, lai tik iet un šams aizgāja arī.

30. augusts

šodien man tāda mazliet ekstrēma diena
nr1 - kūka: izmantoju to, ka mums ganos ir tādi kalniņi, no kuriem var itin ērti uzkāpt uz plika zirga. tā kā man striķis pārāk īss, lai apliktu kā pavadu, tad operēju ar vienu. aizjājām (kompānijā Ievas meita ar Silfu) līdz ganu vārtiņiem. man protams piemetas uzmācīga doma, ka vajag tikt ārā nenokāpjot
a vārtiņu daļa ir no tā metāla atsperveidīgā, turklāt diezgan stingra. piejāju, attaisu un jūtu kā atspere jau sāk mani vilkt nost no zirga. es turos un kaut kā nebūt vēl mēģinu ar vienu striķi rokā kaut kā izgrozīties, bet atspere mani velk arvien uzstājīgāk, bet Radis galīgi nesaprot, ko es gribu. nolemju laist atsperi vaļā un kāpt nost. bet vārtiņi-atspere aizlec pa gaisu ar ļoti zirgēdošu skaņu, Radis palecas un man vairs nav sevi jāapgrūtina ar nokāpšanu
tātad mans otrais kritiens no Rada. tikpat mīksts un viegls, kā pirmais. acīmredzot tā izvēršas pa tradīciju - reizi gadā, pavisam muļķīgi atdalīties
beigu beigās gan sanāk tā, ka līdz mājām nav jāiet kājām, jo Ievas meita ierāda viltīgu paņēmienu kā tikt zirgā. t.i. viņa mani uzmet, pati nenokāpjot no Silfas. nemaz nezināju ka tā var (nostāda zirgus blakus, bet tā lai galvas ir uz pretējām pusēm. tas kurš sēž zirgā aiz ceļgala uzmet to, kurš grib uzkāpt, augšā.).

plānā apvidus kopā ar Ievas meitām, Silfu un Asteriku. Marija ierosina aizjāt līdz Botāniskajam. man jau sen bija tas bijis padomā, bet nebija sanācis realizēt. tur aizmugurē ir vieta, kur nav sēta, un kur var tikt pa tādu taciņu iekšā. mēs ar Radžu tur mēdzam iet staigāt. no staļļa praktiski caur mežu līdz turienei var iziet. tur sākās ekstrēms nr2. taciņa mazu gabaliņu iet starp dīķi un grāvi. un vienā vietā zirgiem sāk brukt kājas zemē. zem zemes kaut kādas alas izraktas (ūdensžurkas?) un zirgu svaru neturot zeme iebrūk. nu ne ļoti dziļi, bet tā nepatīkami. zirgi satraucas. kāpjam nost un sanāk tā stulbi, ne īsti uz priekšu, ne atpakaļu. beigās izkuļamies kaut kā pie rokas tos dažus metrus. izjājam līkumu, paskatamies uz Botāniskā dārza zirgiem un domājam kā tikt atpakaļ ārā. tās bedres galīgi negribas, pa galvenajiem vārtiem arī kaut kā tā jocīgi būtu izjāt. nolemjam mēģināt dīķim pa otru krastu. tur bija maza, bet normāla taciņa, vienā vietā tikai neliels grāvītis (~30cm plats). zirgi gan bija ļoti nepriecīgi un baidījās ka atkal zeme sāks brukt, meitenes arī, bet nu tikām laimīgi atpakaļ ārā un jājām mājās.
ja neskaita tos dažus bedru metrus izjāde ļoti jauka, nekādu citu ekscesu nebija. zirgs burvīgs un paldies liels viņam par uzticēšanos. visu ceļu arī nogājām kā vadošie. arī vietās, kurās iepriekš nebija būts uzvedās ļoti priekšzīmīgi un apzinīgi.
mājās izskatīju kājas vai nav žurkalās savainojies, bet nu neko par laimi neatradu un nesūdzējās arī zirgs.
nu un beigās, lai nebūtu par maz, tad vēl pirmo reizi iemēģināju kā ir vest zirgu uz ganiem ar riteni. kā jau parasti kavēju darbu (lai cik laicīgi nebrauktu uz stalli, vienmēr beigās sanāk pa galvu, pa kaklu skriet), tāpēc nolēmu, ka ņemšu uzreiz riteni, aizvedīšu zirgu, apaušus iemetīšu somā un braukšu pa taisno mājās.
Radis izlikās, ka viņš vienmēr tā ir pārvietojies un, ka viss ir pilnīgi normāli. es gan arī nolaidu sēdekli ļoti zemu, lai kājas pa zemi vilktos un daļu ceļa veicu nevis minoties, bet stumjoties ar kājām.