2015/aprīlis - zobi

2013

6. aprīlis

tā kā Ariks un Radis ir atkal ļoti sadvīņojušies un Rada viena paņemšana no ganiem visai nopietni draud ar gana izpostīšanu, priecājos, ka pie Irbes ir ciemos A. un ir tik laipna un paņem Ariku striķītī līdzi. protams, tas nav ilglaicīgs risinājums, bet par to tiek domāts. nekur tālu gan nenodamies - tik uz jāšanas laukumu mazliet pabūt kopā no zemes. rāmi apstaigājam laukumam pa perimetru, iepazīstamies ar to. atkārtojam šo un to ko protam. visu šausmīgi apgrūtina saules un sniega žilbinošā kombinācija. es lielāko daļu laiku jūtos akla un arī zirgs ir manāmi samiedzis acis. uz brīdi palaižam arī visus trīs brīvi paskrieties, bet A&R nav pārāk entuziastiski. laiks ārā jauks, tāpēc žēl, ka nevaru izvērsties un jādodas uz darbu.
Radi vedu pa priekšu uz ganu aploku un kamēr Ariks nav vēl nav atnācis, Radim mēģina piesisties glīta maza gaiši dūkanbēra ķēvīte ar lauku pieri. ļoti jauka pēc manām domām. diemžēl Radis ir nepieklājīgs, ar viņu nedraudzējas un, kad pievienojas Ariks, ķēvītei nākas atkāpties pavisam.

8. aprīlis

pirmā darbdiena
pusotru dienu nedēļā tagad būšu zirgkope. vismaz līdz ganību sezonas sākumam. daļēji atstrādāšu Rada staļļa maksu.
pusastoņos savācu Ievu no mājām un esam stallī. zirgi dabū piedevas ar auzām un iet ārā. es ķeros pie boksiem. pirmais, t.i. mūsējais, gaitenis iet diezgan raiti. izklaidējošos nolūkos skaitu ķerras - 15. tur arī boksu par dažiem mazāk nekā otrā. otrajā gaitenī apgriezieni sāk kristies. tur arī tādi nekārtīgāki zirgi dzīvo. katrreiz, kad uzstumjos sūdu čupā, skatos kā mūsu zirdziņiem iet. brīdī, kad esmu jau diezgan nogurusi, mani uzmundrina skats kā Radis lēkā kā āzis, mētā pakaļu, purina galvu, aicina Snikeru spēlēties, nēsājas un ceļas pakaļkājās. visa trijotne vairākkārt izvārtās un arī Ariks brīžam pavelkas uz spēlēm - redzēju gan mazu stociņu, gan pakaļas pamešanu viņa izpildījumā. 2 gadu laikā Dabas zirgos neesmu no Rada neko tādu redzējusi. no otrā gaiteņa izmēžu 18 sūdu tačkas. saberu skaidas, salieku visam stallim sienu, atnesu ūdeni tiem dažiem kas stāv iekšā. paskatos pulkstenī un izrādās, ka rīts ir nemanot pārvērties pēcpusdienā. piesēžu apēst līdzpaņemtās maizītes un iedzert tēju un pēc tam vairs nevaru piecelties viss smeldz.
trijotne kļuvusi pielaidīgāka attiecībā pret citiem zirgiem. daži jau stāv pavisam tuvu un netiek dzīti prom. Snikers brīžam tusē pavisam atsevišķi - gan no A&R, gan bara.

9. aprīlis

nu ta beidzot pajāju manēžā. ieliku Ariku boksā, šams bļāva, tā ka manēžā varējā dzirdēt. sākumā trakāk, pēc tam jau retāk. Radis ar atsaukšanos baigi nenopūlējās. jājām kompānijā ar sievieti un viņas sešgadnieku - tiem pašiem, ar kuriem viņreiz apvidū bijām. Radim pret manēžu kā tādu, iebildumu nebija, bet sākumā ļoti bīstams likās neliels sniega pleķītis, kas pa durvju apakšu iepūsts tālākajā galā. tas turpināja būt baiss krietni ilgu brīdi, līdz Retro nāca talkā un demonstratīvi izsoļoja tam cauri vairākas reizes. tā pa lielam viss normāli, īpaši ņemot vērā to, ka pēdējo laukumā jāšanas reizi neatceros. reizēm negribēja iet gar sienu un izgāzās plecā, bet pārsvarā gar to sienu pie kuras pa sienu spraugām slīpi krita spoži saules stari iekšā. kopumā zirgs bija jauks un brīžos, kad zināju ko pati gribu, to arī sanāca paprasīt un dabūt. ar lēkšiem gan gāja traki - atkal izgāzās kā cīsiņš, iegāzās rokās, desoja un, uz kreiso pusi pagriezienos, gāzās slīpi kā motocikls un diezgan brangi ieskrējās. ar šito man tiešām vajag palīdzību no malas. runāju it kā 5dien pamēģināt Ievas uzraudzībā pajāt, bet nu uz baigiem smalkumiem neceru.
beigu beigās jāšana manēžā beidzās ne visai labi, jo Radis lēkšos pagriezienā ta ne paklupa, ta ne saslīdēja, ta ne sapinās pats savās kājās un mēs abi gandrīz nomaucāmies. tā arī nesapratu, kur bija problēma, jo uz to brīdi viņš gāja pat tīri ciešami, neskrēja nenormāli un tas bija uz to pusi, uz kuru viņš labāk locās. pavisam nenokritām, bet Radis nokrita uz ceļa un nobrāza gabaliņu spalvas. līdz asinīm netika. es uzreiz nolecu nost, raizēdamies vai nav vēl kko sastiepis vai sagrūdis, bet nekas vairāk nerādījās - nekliboja un nekāds pampums ar neveidojās. atsoļojāmies pie rokas un gājām iepriecināt Ariku.
tagad vismaz būšu pazīstama ar manēžas mīnusiem - tālākajā galā, kur nezkāpēc segums ir jūtami plānāks, nekā priekšgalā, ātrākās gaitās var paslīdēt/izslīdēt. dzirdēju stāstu, ka vēl Arizonas laikos Vārna tur (tieši kur nezinu, bet manēžā kā tādā) esot arī ar visu zirgu pamatīgi nolicies. Ieva jau runāja, ka vajadzētu nolīdzināt/izlīdzināt to pamatu, bet kad to reāli darīs, nav zināms. laistīšana gan tiek plānota, jo put diezgan traki. pēc jāšanas izšņaucu melnus puņķus un drēbes ar ar tādu rūsganu kūdras kārtiņu pārklājušās.