2015/aprīlis - zobi

2013

30. janvāris

mazliet padarbojāmies laukumā, cik nu es varēju izciest tos draņķus kas nāca no gaisa. laukums mums tagad ar lentu sadalīts uz pusēm, lai tālākais gals taupās pavasarim, bet tā lenta lielajā vējā kratījās un taisīja visādas skaņas. sāku tieši ar došanos pie lentas, bet nevarētu teikt, ka Radim baigi interesētu vai biedētu. nu austiņas mazliet paspicēja, bet visādi citādi stāvēja pie trakojošās lentas ļoti garlaikots.
visu ko darījām vairs neatceros, bet pēc milzīga pārtraukuma atgriezāmies pie astotniekiem ap divām, zemē noliktām riepām. ap vienu riepu gāja diezgan normāli, bet otrai viņš sākumā nezkāpēc gribēja kāpt virsū vai likt kāju iekšā un kaut kur raut. nu izrīkojās ar viņu tā mīļi smieklīgi.
kopumā gan darbošanās pārāk produktīva nebija, jo nestāvot tai trokšņojošajai lentai blakus viņas pēkšņi radītie trokšņi mēdza salecināt mani pašu - vairāk nekā zirgu. tāpēc izgājām līkumiņu pastaigāties pie rokas pa mežu.

2. februāris

sākumā neliela konsultācija/domu apmaiņa ar Irbi. ļoti noderīgi - vajag biežāk lai kāds kaut uzmet aci no malas, jo pats jau nemaz tā nepamana kā pamazām sāk visādas tizlības darīt. Radis gan bija tāds ļoti sevī iekšā. negribēja konektēties, darbojās diezgan mehāniski un nīgrojās, kad mēģinājām viņu atdzīvināt.
pēc tam ceturtā nodarbība ar mācekli nr2. tā kā Radis bija bišķi neomā un pamats arī tāds slidens, tad viltīgi veltīju daļu no nodarbības nelielam, mutiskam testam par drošības tehnikas noteikumiem (jautājumu-atbilžu formā) un vispārīgam ieskatam seglošanā. pēc tam atkārtojām iešanu blakus ar dažādiem papildelementiem - stāšanos, atkāpšanos utt.
biški izbesījos, jo meitenei ir tieksme izplūst - viņai pazūd enerģija, fokuss, viņa sāk žēli atkārtot - Radi-ī, Radi-ī, nu Radi-ī un bezjēdzīgi pļeckināt viņam ar kociņu. saki ko gribi, rādi priekšā, bet kaukā uzkaras. par nelaimi es pati kaukā pavelkos uz to un sāku kārties pati. ok, šoreiz pa lielam bija jēdzīga nodarbība, nebija tāds dizāsters kā aiziepriekšējā. bet grūti ar tādu pusaudzi - kad vēl Irbe pienāca un pateica visu to pašu, ko es jau viņai biju pārreiz teikusi, tad sadrūvējās. centās gan neizrādīt, bet varēja redzēt tādu tipisku nepilna četrpadsmitgadnieka spīt-īgnumu.

5. februāris

velkot siltos zābakus atklāju ka vienā iebāztā vilnas zeķe ir sagrauzta. bāžu roku dziļāk - a tur pievilkts pilns ar peļu indi. ir mums būdā salikti tādi oranži graudiņi un zilas tabletes. izkratu zābaku cik nu vien varu un aunu kājās, drūmi atceroties pirms pāris dienām lasīto tekstu, ka viss kas nonāk uz ādas, pēc 26 sekundēm ir arī asinsritē.
dodamies ar R. ekspotīcijā. viss forši. ejam kādas 2h, visvairāk soļos, jo pārsvarā visur apakšā ledus. Volframs iet pa priekšu un ir tāds bišķi raustīgs, bet Radim viss viens - nekas viņu nesatrauc. kad nomaināmies un ieņemam vietu karavānas priekšgalā, tad gan sāk iet mazliet lēnāk un vairāk ausās. bet nu nekas traks. auļu ceļa augstākajā - neslidenākajā vietā sanāk lieliski lēkši. zirgs tāds priecīgs un aktīvs un lai gan lēkšojam virzienā prom no mājām, tāds ļoti uz priekšu vērsts. tai pašā laikā nekur nesteidzas un nesāk pārāk ieskrieties. soļi gan uz māju pusi paliek arvien garāki. es sākumā pat nepamanu, bet kad Volframs sāk atpalikt un mēs ik pa laikam stājamies viņus pagaidīt, tad saprotu ka laikam ejam ātrāk.
ekspedīcija ļoti forša, zirgs fantastisks. saindētos zābakus ieliku uz 30 grādiem izmazgāties veļas mašīnā un nu jau žāvējas ar avīžu vīkšiem iekšā.
(un man atkal gribas rakstīt cik man jauks un labs un ideāls zirdziņš.)
šodienas maršruts ~10km

10. februāris

mazliet paspēlējāmies. tad uzlīdu plikam mugurā un iegājām mežā. zirgs uzvedās bišķi jocīgi - gājām caur mežu uz nolauzto egli un atpakaļ pa ceļu. bet laukuma galā, kur mājas jau redzamas, zirgs bišķi pamīņājās, pamīņājās, pagriezās un gāja atpakaļ - uz nolauztās egles pagriezienu un pa to pašu ceļu, pa kuru atnācām, atpakaļ.
pēc tam bija 5. nodarbība māceklei Nr2. tā kā pagājšreiz gāja pagrūti, biju ieplānojusi ko mierīgāku, bet meitene bija spara un apņēmības pilna. pastāstīju viņai vairāk par burbuļiem. paeksperimentējām mēģinot sajust viena otras burbuļus. viņai sākumā nesanāca, bet tad sāka sanākt. es sen neko tādu nebiju darījusi, tāpēc raustījos vai man pašai vispār sanāks viņas burbuli sajust un uzskatāmi neizgāzties. bet sanāca
nodarbības otrajā pusē uzsēdināju viņu uz plika Rada un pie rokas izvedu pa mežu. liku koncentrēties uz zirga elpu un mēģināt elpot ar viņu vienā ritmā. izrādījās grūts uzdevums jo viņai tā arī nesanāca. nu vismaz tā viņa teica.
beigās atstāju Radi uz brīdi laukumā un kaut kam gāju pakaļ. dzirdu - no aizmugures mazs zviedzieniņš. nepievērsu uzmanību, jo laukumā bija arī L. un Leņķis. es tak zinu, ka man ir kluss un introverts zirgs, kurš tā nekad nedara. par laimi blakus gadījās Irbe, kura mani izglāba no šiem tumsonīgajiem maldiem - izrādās zviedz gan mans zirdziņš saucot mani atpakaļ. ļoti, ļoti sapriecājos par šito un metos viņu mīļot un slavēt.

11. februāris

mums ar Radi liela diena - divu gadu kopābūšanas jubileja. laiks fantastisks - saulīte un daži grādi mīnusā. apsegloju un gājām divatā uz mežu romantiskā pastaigā. Valsts mežu ceļš bija perfekts - ar svaiga sniega kārtiņu, nenobraukāts un neslidens. bišķi patestēju rikšus un lēkšus virzienā prom no mājām - viss ok - neslīd. kad nu bijām aizgājuši labu gabaliņu, ta metām riņķī. zirgs jau zināja kas man prātā. lieliski saprata. nodevām ritīgu čagu - bija fantastisks auļojiens. ilgi jau neļāvu, lai nepārcenšas tomēr, bet bija ļoti forši un skaisti. patīkami arī, ka zirgu var mierīgi un pakāpeniski nobremzēt klusi čukstot tam austiņā. mājās gājām caur Sūnām, izdomāju vēl iegriezt traktora risē mazliet parikšot. zirgs godīgi uzprasījās uz vēl pāris lēkšu tempiem, bet es vairs daudz neļāvu. nācām atlikušo ceļu soļos mājās. kādu gabalu pirms nolauztās egles nokāpu un gājām blakus. jātur/jāved nebija. nāca pussoli aiz manis, balto degunu man pār plecu pārkarinājis. mīļš un jauks. pēc tam vēl labu brīdi pavadījām laukumā kauko mīļojoties un tizlojoties. kad ievedu aplokā un gāju prom, tad pavadīja mani atpakaļ līdz vārtiem.
prieks, ka ar veselību viņam daudz labāk. pagājšpavasar šitāds izgājiens nebūtu iespējams. viņš vispār neturēja slodzi, izteikti svīda, smagi elpoja pat stāvot un klepoja. tagad pa reizi gan nokrekšķas, bet elpo labi, atelpojas ātri un šodien ar visu auļošanu vispār nebija iesvīdis. zem segliem un jostas viss biezais kažoks pilnīgi sauss.

24. februāris
apvidus izjāde ar I&S, R&V un A&R. laiks burvīgs - silti un saulīte. izstaigājamies soļos pa visādām taciņām, mazliet parikšojam un tad A&R dodas māju virzienā, bet mēs pārējie brienam uz Valsts mežu ceļu palēkšot. izejot uz ceļa sākumā pagriežam prom no mājām. parikšojam mazliet, it kā neslīd, palēkšojam mazliet - mēs ar Radi priekšgalā. un pēc tam soļos aizsoļojam līdz pat 90 grādu pagriezienam ceļa galā. griežam riņķī un iesam atpakaļ. vajag tak vēl drusciņās palēkšot. šoreiz priekšgalā Sniķis. bet nu paceļas tik neciešami lēnos lēkšos, ka Radis mierīgi (pat ne ātri) rikšo. kautrīgi palūdzu vai nevar mazliet ātrāk un pēc mirkļa attopos ka atrodos uz zirga, kurš tešas pakaļ pa priekšu auļojošam zirgam. it kā jau tā nebija runāts, sajūsmā neesmu, jo bail tomēr ka kaut kur apakšā slidens, turklāt zirgs nav baigi kustināts, nevajadzētu gluži tādā slodzē uzreiz likt. skatos uz Irbi priekšā un nevaru saprast - neizskatās, ka viņa jebkā mēģinātu bremzēt, tik pamazām sveras uz kreiso pusi. bišķi tā kā bailīgi paliek - bezmaz paģībusi liekas. nesaprotu ko, lai dara, bet tā kā nekas jēdzīgs prātā nenāk, turpinam joņot. pāris reizes mēģinu Radim austiņā iečukstēt, ka varētu lēnāk tomēr, uz pāris tempiem arī godīgi ieklausās, bet kad redz, ka Snikera aste sāk strauji attālināties, tad sapurinās un nesas pakaļ. nav vairs tālu līdz pagriezienam uz Sūnām, kad Snikers beidzot sāk palēnināt gaitu. izrādās Irbei jau sākumā pazudis viens kāpslis un viņa negribēdama nokrist nav lieki kustējusies, bet vnk turējusies. nu labi ka tā. vismaz noģībusi vai prātu zaudējusi nebija

pēc ilgas atsoļošanās jāšus, nosegloju un ejam vēl pasoļot laukumā. it kā nav nemaz baigi iesvīdis, biju gaidījusi ka būs vairāk ņemot vērā noskrieto gabalu, ziemas spalvu un silto dienu. bet nu neliels vējš ir, tāpēc drošībai tomēr uzmetu segu. apejam vienu riņķīti, es kaukur aizpļāpājos un pa to laiku zirgs ir jau nokritis zemē un sācis vārtīties ar visu savu segu. par laimi nesaplēsa. nu ka nav ta nav. ņēmu nost, pastaigājām vēl drusku un tad pavadījām labu laiciņu laukumā jauki darot neko. t.i. izkasīju un izgrūmoju zirgu cik vien bija spēka. zirgs priecīgs un mierīgs. dabūju arī savu otro zviedzienu no zirga - gāju bildēt I. (turpat blakus) un pametu nabadziņu laukumā (gandrīz) vienu. tiku pavadīta ar ilgpilnu skatienu un kad griezos lai nāktu atpakaļ tiku apvelīta ar mazu jauku zviedzieniņu. pēc tam bubināja arī, bet tas jau bija auzu spainītim tomēr.