2013
29. septembris
kad piebraucu, biedrenes pošas pastaigā. Irbe jāšus, I. pie rokas. tad nu es pagrābju savu dubļaino zirgu un dodos līdzi par gidu. vispār plānots nebija, tāpēc rezultāts bija kārtējā darba kavēšanas histērija. pastaiga bija tik jauka, ka galīgi atslābu un pārstāju sekot līdzi laikam. kad nu paskatījos pulkstenī biju šausmās, steidzīgi atvadījos no ceļabiedriem un raitā solī soļojām mājās. zirgs nebija ļoti priecīgs par atdalīšanos - kā nekā, pirmā nopietnā pastaiga jaunajā vietā. nāca pieklājīgi, bet visu ceļu bļaustījās.
stiegra salīdzinoši laba, toties sliktā ziņa - zirgs atkal klepo. nu tā kārtīgi teš. vispār pēdējās dienas tiek aplokā likts siens, bet liela daļa tīklos. un nav baigi putekļains.
bildes no pastaigas. vispār apvidus mums tagad tik aristokrātisks, ka bezmaz kauns ka ar tādu netīru zirgu atļāvos iziet
šodien bija drāma un ģimenes škandāls
zirgi jaunā pļavā, kas nav savienota ar piestaļļa aploku. sataisu zirgam spainīti, sanesu birstītes - nu tik barošu un tīrīšu zirdziņu. aizeju pēc zirga - Ariks tāds aizdomīgs, satraukti staigā gar aploka malu. pārējā barā sākas kaukāda jautrošanās, visi nēsājas, mētā pakaļas. Radis, protams, uztraucas. lēni ejam, ik pa laikam skatos atpakaļ vai Ariks protās uzvesties, līdz brīdim kad aploks paliek aiz līkumiņa un neko nevar redzēt. aizejam līdz mājām, a izrādās zirgam spainītis vienaldzīgs. viņam vajagot atpakaļ pie pārējiem. trinās un dīdās un bļauj, es atvainojos, bet kā aizkauta cūka. manis pēc jau varētu bļaut cik grib, bet es atceros Ariku, kurš nemierīgi staigāja gar aploka malu. aploks tāds trausliņš - no plastmasas mietiņiem. un pārējie zirgi bij tik jautri, tik jautri. man jau iztēlē rādās vīzijas ar Ariku, kurš skrien glābt bļaujošo Radi, nones aploku, izlaiž džinu no pudeles un man pēc tam vienai pašai (tobrīd neviena cita stallī nebija) jāglābj Botāniskā dārza īpašie un aizsargājiamie augi no 11 mežonīgām mutēm un 44 vēl mežonīgākiem nagiem. tāpēc kļūstu emocionāla un pavelkos uz Rada bļaušanu un tirināšanos. rezultātā mums ir izgāzts un izbradāts spainīša saturs, joprojām netīrs zirgs un man aizkritušas ausis (un es pa vidam mēģināju viņu arī papareļļot, ar ātrām un konkrētām prasībām, bet diezkas nebija - visu darīja, bet turpināja bļaut un tirināties). ielieku vienu birstīti kabatā un drūmi ejam atpakaļ uz aploka pusi. vismaz ar iešanu gan mums nav nekādu problēmu, zirgs iet pieklājīgi, nekur nevelk un nekarās.
kad nu zirgi tapa redzami, tad abi atslābām, nobirstējām drusku dubļus un kādu brīdi pastaigājāmies aplokam tuvējā apkārtnē - tā lai zirgi paliktu redzamības robežās. Ariks bija bijis ļoti godīgs un kad ieraudzīja mūs atgriežamies, izlīda no bara viduča un nāca mums pretī, nemaz nenojauzdams ko paspējis sadarīt manā iztēlē
var jau saprast - tikai nedēļa jaunajā vietā, viss apkārt vēl tāds svešs, turklāt rudens...
bet nu biju tomēr aizmirsies, ka var būt arī šitā. Strigos vieni paši gājām krietni garāku gabalu no pļavas ij kordoties, ij kāju mērcēt un nebija nekādu problēmu
Komentāri
Ierakstīt komentāru