2013
28. aprīlis
šonedēļ bija daudz darba, līdz ar to zirgam atlika mazāk laika. vakar un šodien Radis vizināja I. vakar esot bijis samulsis, šodien es pati biju klāt - izskatījās ļoooti centīgs. es dabūju atrikšot un atsoļot un zirgs bija tik mīkstiņš un viegliņš. tā, ka ceru ka I. tik drīz neapniks vizināties, jo no tā ir labums mums visiem trim
aizgājām atsoļoties uz aiz ganu taku un mūsu kurkuļu pļančku un man par lielu brīnumu Radis bez kādām diskusijām, pavisam labprāt ieslāja ar mani mugurā tai pļančkā iekšā. un tā trīs reizes pēc kārtas, tas vasaras plunčāšanos padara vēl reālāku. katrā ziņā mūsu pazīšanās pirmajā gadā bija problēmas ar parastu mazu peļķīšus šķēršošanu un pērnvasar Misā arī neizdevās ievilināt un Plakanciema zirgu dīķī arī nebija redzēts plunčājamies.
tā vispār zirgs likās labā garastāvoklī un tāds gaišs.
esam jaunajā vietā nodzīvojuši jau mēnesi. kaukā sanāca iejusties un iedzīvoties labāk nekā biju gaidījusi, gan man pašai, gan zirgam. ieiešana barā rezultējās ar tikai diviem redzamiem kodumiem dibenā. bars gan tāds jauns un nenoformējies, nav īstu barvežu un izsitēju ar nav. dvīņošanās ar Ariku ar lēnām norimst. šodien kamēr Radis vizināja I. un pēc tam mani, Ariks neko īpašu neizrādīja, bet kad Radis pēc tam palika viens ganos bez Snikera un Arika, jo tie gāja pastaigāties, tad vairs nestāvēja pie vārtiem, bet aizdevās ēst no viena ruļļa ar kādu citu zirgu. boksā sanāca bišķi vairāk par divām nedēļām pa naktīm padzīvoties un mēs esam diezgan entuziastiskas iekārtot āra naktsaploku nākamajai aukstajai sezonai, turklāt Ieva neiebilst. tā laikam ir galvenā lieta, ko gribas nokārtot - lai zirgs var visu laiku dzīvot ārā. apvidus ir krietni knapāks, jā, bet nu šur un tur jau var pastaigāt un es gaidu siltāku laiku, lai varētu iemēģināt to karjeru.
atmosfēra stallī ir jaukāka, nekā biju gaidījusi. protams lielu daļu privāto zirgu saimniekus vēl nepazīstu un daļu pat neesmu redzējusi. teritorija gan daļēji izskatās tāda pabaisa un Ieva arī atzinās, ka nav ieinteresēta baigi kauko remontēt un apgreidot, jo tas ceļ īpašuma vērtību un padara reālāku iespēju ka to kāds nopērk (viņai ir līgums ar saimnieku, bet tas teicis, ka ja būs pircējs, būs jāvācas ārā). pret zirgiem izturas labi, baro labi, nav problēmu sarunāt piedevu un zāļu došanu. Radis ļoti ātri uzēdās un palika smuki apaļš. visiem zirgiem acis dzīvas, bars tāds kopumā nenopietns, rotaļīgs un jautrs. ceļā pavadītā laika un benzīna ietaupījums ievērojams.turklāt var ar riteni aizbraukt. šomēnes vēl bija iespēja ietaupīt uz staļļa maksas rēķina piestrādājot par zirgkopēju un atklāti sakot tas man nāca par labu, ne tikai finansiāli, bet arī mentāli. kaukā krietni samazinājās visādas bezjēdzīgas un nevajadzīgas domas galvā
secinājumi - paradīze nav, savi trūkumi ir, bet ir labi un ir labāk nekā es biju gaidījusi. (es gan nebiju gaidījusi arī neko baigi briesmīgi - tad jau nepārceltos, ja liktos ka šausmas vien sagaida )
iespējams esmu kauko piemirsusi pierakstīt. katrā ziņā gribējās tādas pārdomas par pārcelšanās pēcsajūtām tīri pašai priekš sevis piemest.
29. aprīlis
rīts diezgan traks - tagad gandrīz visi zirgi (izņemot 5 gab) pa nakti paliek ārā. no rīta visi jāsalaiž iekšā uz auzām un pēc tam jāizmet atkal ārā. pagājšnedēļ vēl krietni mazāk palika ārā, tāpēc nelikās nekas grūts. bet nu šorīt ar to baru gāja traki. baru varētu sadalīt vairākās kategorijās - godīgie zirdziņi, kuri ieiet kārtīgi savos boksos un tur stāv (Radis un Ariks ir šajā kategorijā), godīgie zirdziņi, kuri labprāt ieietu savos boksos, bet mazliet kļūdās un ieiet citos, līdz ar to radot problēmas citiem godīgiem zirdziņiem un tad ir huļigānu bars, kas šeptējas apkārt, lien visur kur nevajag, rīko masu nekārtības, lien pie auzām, izgāž miskastes maisu un izkaisa pa gaiteni (to darīja Snikers). no katras kategorijas bija apmēram pa trešdaļai zirgu. biju ļoti laimīga un jau paspējusi nosvīst un piekust, kad visi bija sakārtoti, paēduši auzas un izlikti atkal ārā (ārā iešana arī protams bija jautra).
boksi tīrījās viegli, jo tā kā vairums zirgu dzīvo pa āru, tad tik jāpiekārto kas savandījies auzu laikā. pēc tam bija ļoti amizants skats, kad atbrauca mašīna ar siena ruļļiem un iebrauca ganos viņus izgāzt. viss bars sametās kā uz restorānu, aplipa ap mašīnu un bija ar koku nepārtraukti jāgaiņā prom, lai kāds rullis neuzveļas virsū. kad pēc tam ar Ievu retinājām ruļļus tālāk vienu no otra, vesela delegācija nāca līdzi un asistēja. žēl ka nebija fotoaparāts pie rokas.
pēc tam minos uz mājām uzēst. pati pabrīnoties par savu apņēmību, paēdu, ņēmu riteni un devos atkal lietū un vējā lai atgrieztos stallī un pajātu.
devāmies apvidū kopā ar jau iepriekšminētu sievieti, ar sešgadnieku un Ievas vecāko meitu ar Silfu. apvidus izvērtās ļoti jautrs, jo mēs aizgājām uz tādu kā smilšanu traktora risi, kas pa augšā-lejā-augšā-lejā kalniņiem iet aiz Dārziņu stacijas. un tur protams bija jālēkšo. omulīgāk būtu jutusies, ja būtu bijusi iespēja to ceļu izstaigāt pirms tam soļos, taču tāda man netika dota - Ievas meitai ir nelāga īpatnība sākt ātrākas gaitas bez iepriekšēja brīdinājuma. šī iemesla dēļ mazliet vēlāk gandrīz paliku bez telefona. kaukā pa sāniem bijām iejājušas Salaspils memoriāla teritorijā. domāju, ka te gan noteikti cieņpilni un klusi soļosim, izvilku telefonu, lai izlasītu sms, kad pēkšņi dzirdu - nu tad davai un tās abas aiznesās pa pļavu. Radis protams pakaļ. man acis uz kātiņiem, iegrūžu telefonu nedrošajā kabatā (t.i. tajā no kuras var izkrist. drošā ir ar raiferi bridžās, bet tādā ātrumā nav iespējams to tur iebāzt) un mēģinu saprast kas tagad notiek pa lielam jau nekas liels, tikai 3 zirgi nesās kaukur pa pļavu. jūtu, ka Radim asinis vārās, bet varu sarunāt, ka nelienam nevienam garām un arī ātrumu varam mazliet kontrolēt. karoč jautri - no 42 gadus vecas sievietes un 12 gadīga bērna biju gaidījusi ko mazliet mierīgāku un ieturētāku. bet nu maršruts bija interesants, īpaši tas kalniņu ceļš, nākamreiz varēs izbaudīt labāk, jo būs zināms kas tur un kā. priecājos ka man ir zirgs, kam uzticos un, ar kuru arī diezgan lielā ātrumā varu nezaudēt dialogu. zirgs dīvainā kārtā elpoja nesalīdzināmi labāk nekā vakar (patiesību sakot pavisam labi) un klepoja daudz mazāk. šodien bija mitrs, vakar sauss... ej nu sazini.
28. aprīlis
šonedēļ bija daudz darba, līdz ar to zirgam atlika mazāk laika. vakar un šodien Radis vizināja I. vakar esot bijis samulsis, šodien es pati biju klāt - izskatījās ļoooti centīgs. es dabūju atrikšot un atsoļot un zirgs bija tik mīkstiņš un viegliņš. tā, ka ceru ka I. tik drīz neapniks vizināties, jo no tā ir labums mums visiem trim
aizgājām atsoļoties uz aiz ganu taku un mūsu kurkuļu pļančku un man par lielu brīnumu Radis bez kādām diskusijām, pavisam labprāt ieslāja ar mani mugurā tai pļančkā iekšā. un tā trīs reizes pēc kārtas, tas vasaras plunčāšanos padara vēl reālāku. katrā ziņā mūsu pazīšanās pirmajā gadā bija problēmas ar parastu mazu peļķīšus šķēršošanu un pērnvasar Misā arī neizdevās ievilināt un Plakanciema zirgu dīķī arī nebija redzēts plunčājamies.
tā vispār zirgs likās labā garastāvoklī un tāds gaišs.
esam jaunajā vietā nodzīvojuši jau mēnesi. kaukā sanāca iejusties un iedzīvoties labāk nekā biju gaidījusi, gan man pašai, gan zirgam. ieiešana barā rezultējās ar tikai diviem redzamiem kodumiem dibenā. bars gan tāds jauns un nenoformējies, nav īstu barvežu un izsitēju ar nav. dvīņošanās ar Ariku ar lēnām norimst. šodien kamēr Radis vizināja I. un pēc tam mani, Ariks neko īpašu neizrādīja, bet kad Radis pēc tam palika viens ganos bez Snikera un Arika, jo tie gāja pastaigāties, tad vairs nestāvēja pie vārtiem, bet aizdevās ēst no viena ruļļa ar kādu citu zirgu. boksā sanāca bišķi vairāk par divām nedēļām pa naktīm padzīvoties un mēs esam diezgan entuziastiskas iekārtot āra naktsaploku nākamajai aukstajai sezonai, turklāt Ieva neiebilst. tā laikam ir galvenā lieta, ko gribas nokārtot - lai zirgs var visu laiku dzīvot ārā. apvidus ir krietni knapāks, jā, bet nu šur un tur jau var pastaigāt un es gaidu siltāku laiku, lai varētu iemēģināt to karjeru.
atmosfēra stallī ir jaukāka, nekā biju gaidījusi. protams lielu daļu privāto zirgu saimniekus vēl nepazīstu un daļu pat neesmu redzējusi. teritorija gan daļēji izskatās tāda pabaisa un Ieva arī atzinās, ka nav ieinteresēta baigi kauko remontēt un apgreidot, jo tas ceļ īpašuma vērtību un padara reālāku iespēju ka to kāds nopērk (viņai ir līgums ar saimnieku, bet tas teicis, ka ja būs pircējs, būs jāvācas ārā). pret zirgiem izturas labi, baro labi, nav problēmu sarunāt piedevu un zāļu došanu. Radis ļoti ātri uzēdās un palika smuki apaļš. visiem zirgiem acis dzīvas, bars tāds kopumā nenopietns, rotaļīgs un jautrs. ceļā pavadītā laika un benzīna ietaupījums ievērojams.turklāt var ar riteni aizbraukt. šomēnes vēl bija iespēja ietaupīt uz staļļa maksas rēķina piestrādājot par zirgkopēju un atklāti sakot tas man nāca par labu, ne tikai finansiāli, bet arī mentāli. kaukā krietni samazinājās visādas bezjēdzīgas un nevajadzīgas domas galvā
secinājumi - paradīze nav, savi trūkumi ir, bet ir labi un ir labāk nekā es biju gaidījusi. (es gan nebiju gaidījusi arī neko baigi briesmīgi - tad jau nepārceltos, ja liktos ka šausmas vien sagaida )
iespējams esmu kauko piemirsusi pierakstīt. katrā ziņā gribējās tādas pārdomas par pārcelšanās pēcsajūtām tīri pašai priekš sevis piemest.
rīts diezgan traks - tagad gandrīz visi zirgi (izņemot 5 gab) pa nakti paliek ārā. no rīta visi jāsalaiž iekšā uz auzām un pēc tam jāizmet atkal ārā. pagājšnedēļ vēl krietni mazāk palika ārā, tāpēc nelikās nekas grūts. bet nu šorīt ar to baru gāja traki. baru varētu sadalīt vairākās kategorijās - godīgie zirdziņi, kuri ieiet kārtīgi savos boksos un tur stāv (Radis un Ariks ir šajā kategorijā), godīgie zirdziņi, kuri labprāt ieietu savos boksos, bet mazliet kļūdās un ieiet citos, līdz ar to radot problēmas citiem godīgiem zirdziņiem un tad ir huļigānu bars, kas šeptējas apkārt, lien visur kur nevajag, rīko masu nekārtības, lien pie auzām, izgāž miskastes maisu un izkaisa pa gaiteni (to darīja Snikers). no katras kategorijas bija apmēram pa trešdaļai zirgu. biju ļoti laimīga un jau paspējusi nosvīst un piekust, kad visi bija sakārtoti, paēduši auzas un izlikti atkal ārā (ārā iešana arī protams bija jautra).
boksi tīrījās viegli, jo tā kā vairums zirgu dzīvo pa āru, tad tik jāpiekārto kas savandījies auzu laikā. pēc tam bija ļoti amizants skats, kad atbrauca mašīna ar siena ruļļiem un iebrauca ganos viņus izgāzt. viss bars sametās kā uz restorānu, aplipa ap mašīnu un bija ar koku nepārtraukti jāgaiņā prom, lai kāds rullis neuzveļas virsū. kad pēc tam ar Ievu retinājām ruļļus tālāk vienu no otra, vesela delegācija nāca līdzi un asistēja. žēl ka nebija fotoaparāts pie rokas.
pēc tam minos uz mājām uzēst. pati pabrīnoties par savu apņēmību, paēdu, ņēmu riteni un devos atkal lietū un vējā lai atgrieztos stallī un pajātu.
devāmies apvidū kopā ar jau iepriekšminētu sievieti, ar sešgadnieku un Ievas vecāko meitu ar Silfu. apvidus izvērtās ļoti jautrs, jo mēs aizgājām uz tādu kā smilšanu traktora risi, kas pa augšā-lejā-augšā-lejā kalniņiem iet aiz Dārziņu stacijas. un tur protams bija jālēkšo. omulīgāk būtu jutusies, ja būtu bijusi iespēja to ceļu izstaigāt pirms tam soļos, taču tāda man netika dota - Ievas meitai ir nelāga īpatnība sākt ātrākas gaitas bez iepriekšēja brīdinājuma. šī iemesla dēļ mazliet vēlāk gandrīz paliku bez telefona. kaukā pa sāniem bijām iejājušas Salaspils memoriāla teritorijā. domāju, ka te gan noteikti cieņpilni un klusi soļosim, izvilku telefonu, lai izlasītu sms, kad pēkšņi dzirdu - nu tad davai un tās abas aiznesās pa pļavu. Radis protams pakaļ. man acis uz kātiņiem, iegrūžu telefonu nedrošajā kabatā (t.i. tajā no kuras var izkrist. drošā ir ar raiferi bridžās, bet tādā ātrumā nav iespējams to tur iebāzt) un mēģinu saprast kas tagad notiek pa lielam jau nekas liels, tikai 3 zirgi nesās kaukur pa pļavu. jūtu, ka Radim asinis vārās, bet varu sarunāt, ka nelienam nevienam garām un arī ātrumu varam mazliet kontrolēt. karoč jautri - no 42 gadus vecas sievietes un 12 gadīga bērna biju gaidījusi ko mazliet mierīgāku un ieturētāku. bet nu maršruts bija interesants, īpaši tas kalniņu ceļš, nākamreiz varēs izbaudīt labāk, jo būs zināms kas tur un kā. priecājos ka man ir zirgs, kam uzticos un, ar kuru arī diezgan lielā ātrumā varu nezaudēt dialogu. zirgs dīvainā kārtā elpoja nesalīdzināmi labāk nekā vakar (patiesību sakot pavisam labi) un klepoja daudz mazāk. šodien bija mitrs, vakar sauss... ej nu sazini.
Komentāri
Ierakstīt komentāru