2015/aprīlis - zobi

2013

28. februāris

pēdējā siltā un saulainā diena pirms atsākās vējš un aukstums.
nebija daudz laika, iedvesmas tāpat. iegājām laukumā, uzlīdu tāpat plikam zirgam uz muguras. pavisam plikam - pat apaušu nebija. un pačučējām abi saulītē. ļoti ļoti jauka un laba sajūta. pēc tam aprunājos vēl ar zirgu par nākotnes plāniem un braucu mājās.

6. marts

atkal jau silta un saulana diena.
zirgi nogājuši lejā - kas čuč, kas vārtās, kas spēlējas.
Radis tāds ne visai apmierināts ar to, ka vedu viņu sev līdzi. minstinās un bremzē.
tā kā pieejama L. asistance saņemos beidzot pamēģināt dažādus vingrinājumus kordā. uzreiz jau noņēmu kāpšļus nost.
vingrošana bija interesanta, bet nogurdinoša. pēc tam vēl atsprādzējāmies no kordas un savā nodabā pakustējām pa laukumu. zirgs gan atšķirībā no iepriekšējās saulainās dienas likās pūcīgs un ne visai komunikabls.
paspēju iekrist depresijā par to, ka gan uzsēde pilnīgi samaitājusies, gan vadība. vadība var teikt pavisam pazudusi. nu jau drīz būs gads riņķī kopš pēdējais īstais treniņš bija.

13. marts

visas manas psihoemocionālās ziemas paciešanas rezerves ir izsmeltas līdz pēdējam. katrs mīnus grāds duras sirdī kā nokaitēta nagla. vispār negribas iet ārā, negribas saskarties ar sniegu, ledu, asu vēju. un ziemas drēbes ar noriebušās - negribas vairs krāmēties nedz ar vilnas zeķēm, nedz džemperiem, nedz cepurēm un šallēm.
līdz ar to arī pie zirga grūtāk izkasīties - apmēram nedēļu nebija sanācis šo un citu iemeslu dēļ būt.
zirgi likās tādi jocīgi. nervozi un nīgri. Faira visus ļoti neiecietīgi dzenāja un visi slidinājās ap barotavu. ledus tiešām pretīgs. nebija arī vietas, kur īsti zirgu nolikt kamēr birstējos, tāpēc iegājām laukumā. tur vismaz ir slidens sniegs, ne tīrs ledus.
birstēju un mīļoju zirgu. šamam vienā brīdī palika garlaicīgi un viņš sāka man cilājot priekškāju kļančīt kārumus. pirmais kļančījiens man likās pārāk nepieklājīgs, tāpēc lūdzu kungam atkāpties. tas rezultējās ļoti skaistā, bet smieklīgā spāņu solī atpakaļgaitā. atkāpties ta atkāpās, bet katrā solī turpināja cēli vicināt savu priekškāju.
beigu beigās sagribējās uzlīst pagulēt uz zirga un pasildīties. apmetu striķi ap kaklu un vedu uz uzkāpšanas podestu. bet zirgs locīja kaklu kā čūska un nenāca. laikam baidījās ka es likšu pa to ledu viņam kaukur iet. kad nu biju pievilinājusi pie podesta, tad viņš sāka uzvesties pavisam ne-Radīgi - vicināja priekškājas un lika uz podesta pakāpieniem. ok, es viņam esmu iemācījusi kāpt uz riepām un tā, bet viņš allaž izturas noraidoši un aizdomīgi, ja aicinu likt kājas uz kaut kā cita/neierasta. no vienas puses jau jauki, bet tas podests tomēr nav tam domāts, lai pa viņu, kā pa trepēm, kāptu liels zirgs, tāpēc nācās zirdziņa labo gribu aplauzt un darīt zināmu, ka tas galīgi nav tas ko es vēlos.
kad biju pierunājusi nostāties pie podesta un uzlīdusi mugurā zirdziņš sāka nervozi slāt pa laukuma perimetru, acīmredzot sapīcis par to, ka nu tik kaut kas būs jādara. bet tā kā es jau pirms tam viņam mēģināju ieborēt ka nekas nebūs jādara, tad sēdēju mierīgi un gaidīju kad viņš to pamanīs.
pamanīja drīz, izpūta gaisu, nostājās laukuma vidū un sāka snauduļot. es ar pievēru acis un ļāvos vīzijām par pavasari un vasaru. ilgi gan tas nebija iespējams, jo sāka salt arvien vairāk. tomēr biju mazliet vīlusies atverot acis un ieraugot visapkārt sniegu un ledu.
sācis atkal klepot pa bišķim

17. marts

paredzēta piedalīšanās nomā. atbraucu ātrāk un izmīļojos ar zirgu. zirgs ļoti mīļš. vienā brīdī pat laukumā kopā esot uzbubina.
nomā iet kā jau nomā. zirgs ne visai sajūsmināts, bet ko vajag, to vajag.
prombraucot ļoti tuvu uz ceļa satieku stirnas. un vakarā pirmoreiz mūžā ieraugu ziemeļblāzmu.

22. marts

ārā turpinās pretīgais aukstums un negribas pamest silto telpu komfortu, līdz ar to pie zirga joprojām braucas reti. vismaz retāk nekā ierasts. toties benzīns ietaupās.
saņemos uz īsu zirga apciemojumu - pabaroju, bišķi paguļu uz muguras saulītē, bet šodien jau nu tik nepatīkams, ka pat marta beigu saulīte nesilda. zirgs liekas bišku tāds kā sapīcis un ne visai komunikabls.