2013
26. aprīlis
pavadīju ar zirgu deviņas stundas
1) staļļa orientēšanās sacensības. dabūjām pirmo vietu visvairāk gan pateicoties Rada mīlestībai pret Snikeru - Irbe startēja pirms mums un tās 7 minūtes, kas bija starp startiem bija ļoti mokošas. nezinu vai Radis uztraucās, ka Snikers viens ir devies lauvu bedrē vai domāja, ka viņš ir atklājis kādu zaļu pļavu, kurā aug burkāni, āboli un banāni un tagad viens tur ganās, bet nobažījies bija ļoti. uz vietas nevarēja nostāvēt, bet tā kā kustību uz priekšu es bloķēju, tad pārvietojās atpakaļgaitā. gandrīz bedrē iegāzāmies. tiesneši smējās un teica, ka mēs varot startēt arī atmuguriski. kad nu beidzot drīkstēja šķērsot starta līniju, tad zirgs aiznesās lēkšos un nelabi brēkdams
bet, lai kā tas viss arī neizklausītos, gods un slava zirgam - par spīti uztraukumam viņš visu laiku bija komunicējams un vadāms. pirmajā maršruta daļā gan no repertuāra bija pazuduši soļi, bet tas baigi netraucēja. nebija nekādu problēmu pieiet pie kontrolpunktiem, apstāties un mierīgi noraut lapiņu (es visu laiku atcerējos mūsu pirmos orientēšanās mačus Dabas zirgos, kad bijām nesen kā iepazinušies. es mazliet brīnos kā mēs toreiz nenositāmies un vispār lielu daļa laika pavadījām riņķojot un tirinoties ap kontrolpunktiem un nespējot tur paņemt vai izdarīt kas nu vajadzīgs. šoreiz nebija vispār, vispār nekādu problēmu)
maršruts ar nolūku bija uzlikts viegls - lai piesaistītu vairāk dalībnieku, drusku nočakarējāmies tikai pie priekšpēdējā kontrolpunkta. pēc kartes biju pareizā vietā, bet saule kaut kā tā spīdēja caur kokiem, ka es kādu brīdi nevarēju ieraudzīt pie koka piesprausto kontrolpunkta lapu.
zirgs bija lielisks un, paldies viņam par labo sadarbību.
ar elpošanu šodien bija krietni labāk, nekā man likās ka būs. bija ļoti enerģisks un elpoja, atelpojās arī ļoti labi. nosvīdis gan bija krietni, bet tur sava loma arī uztraukumam.
pēc finiša atsoļojāmies un pēc tam bija apbalvošana un mūsu pirmais goda aplis
2) pēc goda apļa un kūkas gabaliņa diezgan lielā pulkā gājām ciemos uz kaimiņu pīļu dīķi, kas ir turpat pavisam tuvu stallim, peldināt zirgus. Radis gan dziļāk par puskāju nelīda, bet bija diezgan priecīgs, aizrautīgi bradāja, pinās kordā, šļakstīja ūdeni un man par prieku un patikšanu vēsināja stiegru.
atpakaļ ejot satikām kaimiņa aitu pulciņu. Radis skatījās uz viņām aizdomīgi, bet mierīgi. beigās aitu bariņš izdomāja doties prom, bet viens jērabērns samulsa un palika viens pats nesaprašanā blējot. blēja un nāca pie zirgiem meklēt patvērumu. kamēr jēriņš bija pie galvas, tikmēr Radis bija draudzīgs, bet kad jērs līda apakšā un pie pakaļkājām, tad gan sāka pakaļkāju vicināt. beigās nācās glābt samulsušo jēriņu, ņemot to klēpī un aiznesot pie viņa ģimenes.
3) kamēr gaidījām nagu pulciņa vadītāju, ar Irbi bijām aizvedušas zirdziņus paganīties zālītē
4) nagi. joprojām viena kāja krietni par daudz. priekškājas varu apskrubināt, viena pakaļkāja jau tā uz robežas, bet ar ceturto ir traki. nazis neass, nags no dimanta, neko nevar izdarīt
26. aprīlis
pavadīju ar zirgu deviņas stundas
1) staļļa orientēšanās sacensības. dabūjām pirmo vietu visvairāk gan pateicoties Rada mīlestībai pret Snikeru - Irbe startēja pirms mums un tās 7 minūtes, kas bija starp startiem bija ļoti mokošas. nezinu vai Radis uztraucās, ka Snikers viens ir devies lauvu bedrē vai domāja, ka viņš ir atklājis kādu zaļu pļavu, kurā aug burkāni, āboli un banāni un tagad viens tur ganās, bet nobažījies bija ļoti. uz vietas nevarēja nostāvēt, bet tā kā kustību uz priekšu es bloķēju, tad pārvietojās atpakaļgaitā. gandrīz bedrē iegāzāmies. tiesneši smējās un teica, ka mēs varot startēt arī atmuguriski. kad nu beidzot drīkstēja šķērsot starta līniju, tad zirgs aiznesās lēkšos un nelabi brēkdams
bet, lai kā tas viss arī neizklausītos, gods un slava zirgam - par spīti uztraukumam viņš visu laiku bija komunicējams un vadāms. pirmajā maršruta daļā gan no repertuāra bija pazuduši soļi, bet tas baigi netraucēja. nebija nekādu problēmu pieiet pie kontrolpunktiem, apstāties un mierīgi noraut lapiņu (es visu laiku atcerējos mūsu pirmos orientēšanās mačus Dabas zirgos, kad bijām nesen kā iepazinušies. es mazliet brīnos kā mēs toreiz nenositāmies un vispār lielu daļa laika pavadījām riņķojot un tirinoties ap kontrolpunktiem un nespējot tur paņemt vai izdarīt kas nu vajadzīgs. šoreiz nebija vispār, vispār nekādu problēmu)
maršruts ar nolūku bija uzlikts viegls - lai piesaistītu vairāk dalībnieku, drusku nočakarējāmies tikai pie priekšpēdējā kontrolpunkta. pēc kartes biju pareizā vietā, bet saule kaut kā tā spīdēja caur kokiem, ka es kādu brīdi nevarēju ieraudzīt pie koka piesprausto kontrolpunkta lapu.
zirgs bija lielisks un, paldies viņam par labo sadarbību.
ar elpošanu šodien bija krietni labāk, nekā man likās ka būs. bija ļoti enerģisks un elpoja, atelpojās arī ļoti labi. nosvīdis gan bija krietni, bet tur sava loma arī uztraukumam.
pēc finiša atsoļojāmies un pēc tam bija apbalvošana un mūsu pirmais goda aplis
2) pēc goda apļa un kūkas gabaliņa diezgan lielā pulkā gājām ciemos uz kaimiņu pīļu dīķi, kas ir turpat pavisam tuvu stallim, peldināt zirgus. Radis gan dziļāk par puskāju nelīda, bet bija diezgan priecīgs, aizrautīgi bradāja, pinās kordā, šļakstīja ūdeni un man par prieku un patikšanu vēsināja stiegru.
atpakaļ ejot satikām kaimiņa aitu pulciņu. Radis skatījās uz viņām aizdomīgi, bet mierīgi. beigās aitu bariņš izdomāja doties prom, bet viens jērabērns samulsa un palika viens pats nesaprašanā blējot. blēja un nāca pie zirgiem meklēt patvērumu. kamēr jēriņš bija pie galvas, tikmēr Radis bija draudzīgs, bet kad jērs līda apakšā un pie pakaļkājām, tad gan sāka pakaļkāju vicināt. beigās nācās glābt samulsušo jēriņu, ņemot to klēpī un aiznesot pie viņa ģimenes.
3) kamēr gaidījām nagu pulciņa vadītāju, ar Irbi bijām aizvedušas zirdziņus paganīties zālītē
4) nagi. joprojām viena kāja krietni par daudz. priekškājas varu apskrubināt, viena pakaļkāja jau tā uz robežas, bet ar ceturto ir traki. nazis neass, nags no dimanta, neko nevar izdarīt
Komentāri
Ierakstīt komentāru