2015/aprīlis - zobi

2013

23. februāris - atkal pārvākšanās

pirmie mēneši Bot. dārzā bija ļoti ok. visu ko varējām sarunāt. viss sāka iet uz slikto pusi, kad ieradās jauna zirgkopēja. tāda tipiska vecā kaluma zirdziniece, ar gatavu un nemainīgu un, protams, "vispareizāko" viedokli par visu. staļļa saimniece sāka viņā ļoti klausīties. kamēr mūsu zirgi dzīvoja kā mēs vēlējāmies tikmēr jau nekas. man gan reiz atstāstīja sarunu kurā runāts par to cik es nežēlīgi mocot Radi turot mazaplokā. galu galā jājamzirgs pēc traumētās stiegras viņš vairs nebūšot, kāpēc neļaut viņam būt laimīgam ar citiem zirgiem lielajā aplokā (dubļos, kas pāri vēzīšiem). tāpat aukstajā laikā sākās arī tiešāki pārmetumi par zirgu mocīšanu turot viņus nojumē, visu nakti ārā, bez segām. viņi no rītiem esot "ļoti nosaluši" jo ar apsarmojušiem vaigiem. bet nu tā kā pārvākšanās nav mūsu mīļākā nodarbe, tad kamēr vien mūsu zirgi tika aprūpēti pēc mūsu prāta, palikām un centāmies mierīgi līdzāspastāvēt.
punktu pielika iepriekšējā nedēļas nogale. 6dien Irbe kādu laiku pavadīja sēžot lielajā aplokā ar zirgiem un piedāvājās ielaist Radi kamēr tur sēž un var pieskatīt, lai viņš nesapriecājas. viņš kopumā tur pavadīja kādu stundu, mierīgi ēdot un visiem tika teikts ka tas ir tāds kā eksperiments un saistīts ar viņa pakāpenisko rehabilitācijas procesu.
nākamajā dienā Irbe iet uz stalli, skatās Radis ar Snikeru priecīgi skraida pa lielaploku. noskaidrojusi, ka es par to neko nezinu, izvilka viņu ārā, savukārt es zvanīju saimniecei, lai noskaidrotu kas par lietu. un dabūju pretī nesakarīgu bļaušanu, ka viņai viss esot apnicis, ja esot kādi iebildumi, lai meklējot citu vietu, viņa mana zirga labā esot darījusi tik daudz kā neviens cits. pēc šīs sarunas sms ar staļļa uzteikumu saņēma arī pārējās biedrenes.
tad nu mēs lieki laiku nekavējām, tai pašā dienā aizbraucām uz bijušajiem Strigiem jebšu veco Arizonu, brīvas vietas tur bija, sarunājām pārvākšanos. zirgi tur izskatās labi un lielākais pluss - saimnieces zirgi un daži privātie stāv ārā 24/7, stallī nāk tikai 2x dienā uz auzām.
tad nu šodien tāpat pie rokas aizvedām zirgus atpakaļ, pagaidām ir visi trīs mazā aplociņā, kas gan ir lielāks par bot. dārza staļļa nojumes mazaplociņu, bet nu Radim iespēja pašam mazliet vairāk kāpināt slodzi. un tur ir nesalīdzināmi labāks pamats, jo smilšanāka zeme un vējš, kas žāvē, dubļu praktiski nemaz nav. tā ka ceru tagad sanāks kārtīgāk un raitāk kāpināt slodzi un pavisam drīz jau laist lielajā aplokā.
p.s. kopā ar mums tika izmests arī Vilnītis (tas burvīgais kaķis, kas mana iepriekšējā posta bildēs) - Strigu staļļa kaķis, kuru Bot.d. saimniece paņēma uz savu stalli, kad Ieva brauca prom. tad nu vakar Vilnītis šķīrās no oliņām un ievācās dzīvot pie manis. ar maniem kaķiem vēl nav iepazinies un saradis, uz suni rūc, lai gan suns grib tikai pieklājīgi iepazīties un būt draudzīgs, bet gan jau ar laiku.

5dien notika pirmais mēģinājums pievienot Radi un Ariku baram. iespējams tas tā jocīgi izklausās - ka no iepriekšējā staļļa aizgāju, jo tur izlaida manu zirgu lielaplokā, bet pēc nedēļas citā stallī pati viņu tur laižu. bet nu tie kas redzēja Bot.d. dubļus sapratīs. te ir ļoti labs sauss un ne pārāk mīksts pamats, turklāt viņš jau ir drusku iekustējies mazaplokā, kurš bija lielāks nekā Botāniskā mazaploks un arī ar labu pamatu. vispār viss izvērtās diezgan dramatiski, es skatījos ar aukstām kājām, jo ja sākumā likās ka būs mierīgi, tomēr vienā brīdī sākās nēsāšanās (tāda vairāk priecīga, ne dzenāšana). vienā reizē zirgs man palidoja garām, kā brūna svītra, auļos. tauki vien noļumēja. staļļa saimniece stāvēja blakus un dvesa "aaaaa, ooooo, kas tavam zirgam par gaitām. aaaa, oooo, kāds skaistulis. aaaa, oooo, jums noteikti iejāde jāskrien" daiļš jau bija neparakstāmi, bet es biju baigi pārbijusies par to kāju. kad tas kļuva iespējams, izķeksēju šo laukā un atvēsināju kāju ar ūdeni no šļūkas. atsoļoju un noliku atpakaļ mazaplokā. bet nākamajā dienā kāja bija pilnīgi normāla, vispār nekādas vainas.
šodien zirgs bija ļoti priecīgs mani ieraugot. rikšos (!) skrēja man pretī un 1 vai 2 tempus pat nolēkšoja. es pilnīgi vai izkusu, viņš parasti tā nedara acīmredzot viņš priecājas mani redzēt ne tikai stāvot viens mazaplociņā, bet arī dzīvojoties barā. kājai joprojām nekādas vainas, tikai drusku siltāka par netraumēto. vēsinu ar gēlu vai ūdeni, kā nu katrreiz sanāk.
daudz laika nebija, tāpēc drusku pavazājos bez segliem pa laukumu. tad gan zirdziņš drusku sapīka, kad es negribēju ļaut gāzties plecā un gorīties.