2015/aprīlis - zobi

2013

18. janvāris
aukkksts. īsu brīdi padarbojamies no zemes - prasu to, uz kā ar mācekli bijām uzkārušās - t.i. virziena maiņa riņķa spēlē. sanāk tīri neko, nez kas mums todien tur varēja tik traki iestrēgt. pēc tam draudzīgā spēle ar vingrošanas riņķi. ir mums te viens tāds tagad, liels un raibs un neuzticams.
mājās braucot ceļam pārskrien milzu zaķis.

21. janvāris

pēc 6dienas spelgoņas, likās pat tīri karsts ārā
pa ilgiem laikiem sataisījos kā pieklājas - bridžas, ķivere, segli un aizdevāmies apvidū. zirdziņš ļoooti enerģisks, likās nogribējies pēc izskriešanās. aizgājām līdz auļu ceļam un vēl gabaliņu pa savu parasto lēkšojamo taku. pamats visur pārsvarā labs. normāli arī izlēkšojāmies. vienu brīdi, vispār trāpījām tādā foršā pūdersniegā, ka zirgs pārvietojās praktiski bez skaņas - tāda viegli spokaina sajūta. lēkšot zirgam pavisam labi patika, vienu brīdi jau sāka likties, ka taisās pacelties gaisā
beigās gan man sāka normāli salt, jo no koku zariem krītošais sniegs, kas pa brīdim iebira starp segliem un manām kājām bija tā kā pakusis un pēc tam piesalis, pārvēršot bridžas tādā kā ledus gabalā. tāpēc bišķi aiz Ziediem kāpu nost un gāju kājām, lai siltāk.

23. janvāris

jautra apvidus izjāde.
jautrākais brīdis laikam bija, kad Volfijs bija izlēkājies un R. uz D. jautājumu vai vajag stopēt, atbildējusi noliedzoši. tad sāka Radis. šamam bija uzkritis uz nerva, ka viens pa priekšu velkās, otrs aizmugurē lēkā. tas nekam nederot un viņš parādīšot kā jāiet apvidū. snaikstīja savu garo kaklu Draiskulim gar abiem dibena vaigiem garām. nekas nesanāca. es smējos un neļāvu. šis tik braši purina galvu, bola aci un vienā brīdī likās, arī ka dibenu pamet. bet līdz galam laikam neuzmeta. R. no aizmugures teica, ka izskatījies ka taisās, bet līdz galam neesot iztaisījies. karoč jautri.
beigās tā aizjājāmies, ka es gandrīz darbu nokavēju. nu tipa nokavēju, bet par laimi bija vieglā izrāde, uz kuru nekas daudz nebija jādara.

tā jau zirgs ļoti foršs. par spīti entuziasmam nelikās arī ka viņš mēģinātu man baigi uz galvas kāpt vai ignorēt. daudz un jauki parikšojām. iesvīdis nebija necik. paklepoja gan pa ceļam drusku.
vispār gandrīz katrā ierakstā gribas pierakstīt, ka man ir labi ar viņu. ļoti labi. bet tas jau it kā laikam skaitās normāli, ka tā ir. ir labi, arī kad viņš man neklausa un kāpj uz galvas. nu es protams neesmu sajūsmā un gribētu lai tā nav. bet kad nu tas notiek, tad lielākajā daļā gadījumu spēju uz to reaģēt ar smaidīšanu. bieži vnk nāk smiekli par to kādi mēs abi smieklīgi. vai kā viņš smieklīgi neklausa. vai kā es smieklīgi netieku ar viņu galā, tā kā man gribētos.

26. janvāris

māceklei nr2 trešā nodarbība. šoreiz ļāvu pajāt - paskatījos kā ir + padarījām šādus un tādus vingrinājumus soļos un rikšos kordā, bez kāpšļiem. turas normāli, ir paradums ķerties pie segliem, bet dīvainā kārtā pavadās nemēģina karāties. mācīta jāt ar iekšējo pavadu + ārējo kāju.
vispār gāja neslikti, bet sastapos ar problēmu izteikties un izskaidrot. nu man iekšā tipa ir sajūta ko vajadzētu darīt un ko/kā es darītu, bet nodot to otram ir grūti.
pēc tam uzkāpu pati un izmetu līkumiņu līdz nolauztajai eglei - tīri priekam un profilaktiskai pārbaudei vai es varu izdarīt to ko prasu māceklei. varēju.
tad vēl brīdi padarbojāmies laukumā no zemes. atcerējos, ka Anitra reiz mums mācīja astonieku ap riepām. mēģinājām to atsvaidzināt. sanāca diezgan smieklīgi sākumā, jo ap vienu riepu zirgs godīgi gāja apkārt, bet otru nezkāpēc uztvēra kaukā savādāk - mēģināja kāpt virsū, vai likt kāju iekšā un bīdīt to prom. nu visādi izdarījās. bet nu sanāca mums arī astonieki tomēr. tādi muļļīgi un saraustīti, bet sanāca.