2013
17. jūnijs
šausmīgi gribas izskrieties. kā ierodos stallī Ievas vecākā meita prasa vai negribu apvidū iet. es, protams, gatavs gājējs.
jau seglojoties solu Radim, ka būs skriešana. par viņu man ar jau kādu laiku sajūta, ka izskrieties gribas
pa grantinieku gan iet grūti, cik nu varam ejam pa malu, bet ir pāris posmi kur nākas iet pa ceļu. stulbi, ka tāds ceļš jāpārvar, lai tiktu mežā. atpakaļceļā vedu pie rokas.
tiklīdz tiekam no grantinieka nost un griežam mežā, tā Radis jau prasās rikšos. bet tā ļoti pieklājīgi. aizejam uz tiem kalniņiem, kur kādu laiku atpakaļ sanāca jauka lēkšošana, bet mežā ir aizdomīga skaņa un mums bail, ka tas varētu izrādīties kvadracikls, tāpēc nekāda lēkšošana nesanāk. kvadraciklu gan tā arī nesatikām. izrikšojam loku gar memoriāla aizmgurējo daļu un ceļš jau iegriežas uz māju pusi. kad esam nonākuši grantinieka sākumā, liekas, ka zirgam ģīmis izstiepjas gandrīz līdz zemei no vilšanās - kā? jau uz mājām? a kur tad solītā izskriešanās?
zirgs, protams, nezināja, ka mēs dodamies uz pļavas ceļu, kuru nesen Irbe aprakstīja. kad iegriezām tajā zirgs uzplauka kā saulīte un bija nepārprotami skaidrs, ka viņam ir nepārprotami skaidrs kas tagad notiks
pats ceļš, lai gan zemes, tomēr saulē ļoti sakaltis un paciets, tāpēc Radis izvēlējās auļot pa pļavas malu. uz priekšu skatoties vēl nekas, bet pagriežot galvu uz mežmalas pusi likās, ka visi koki vienā svītrā saiet un vispār bija sajūta, ka zirgs atsperas nevis pret zemi, bet smilgu galiem. līdznācēja palika tālu aizmugurē...
lai gan gabaliņš normāls, likās ka zirgam vēl ir par maz tāpēc aizsoļojām atkal līdz grantiniekam un joņojām vēlreiz.
zirgs burvīgs - straujš, bet vispār necepās un bija kopā ar mani. enerģijas daudz iekšā un iesvīdis bija ļoti minimāli.
man vispār patīk kāda zirgam atvadīšanās mode izstrādājusies. kad palaižu ganos viņš pastāv brīdi ar mani, pakļančī kārumus, pamīļojas un, kad ir skaidrs ka vairāk nekā nebūs un, ka es saku lai viņš iet pie pārējiem, tad noiet kādu gabaliņu rātnos, pieklājīgos soļos un tad pēkšņi paņem zemo startu un paceļas gaisā bezmaz liekas, ka negrib lai es apvainotos, ka viņš no manis uzreiz tā aiznešas, tāpēc paiet lēnītēm gabaliņu nost un tikai tad skrien.
mīļš un labs!
18. jūnijs
atkal apvidus. atkal mokošais gājiens pa grantinieku, zirgs rādīja tik skābu ģīmi, ka kādu laiku varētu arī tajā virzienā neiet.
papētījām kādu iepriekš nejātu taku mežā, diezgan jauka, jo ar normālu pamatu. atdūrās asfaltētā ceļā, kas kā vēlāk noskaidroju ir Augšrūķu iela un teorētiski to šķērsojot mežīgam ceļam vajadzētu turpināties. jāiet kādreiz ekspedīcijā.
aizjājām atkal uz pļavu palēkšot. sākumā sanāca neliels misanderstandings ar Irbi par to vai mēs jau lēkšojam un cik ilgi. es sapratu, ka palēkšojam gabaliņu, Irbe, ka visu gabalu un tā nu viņi aizlēkšoja, bet mēs ar Radi palikām. gods kam gods zirgam nebija itin nekādu problēmu ar palikšanu.
kad nu atkal bijām apvienojušās, tad lēkšojām kopā. kādu laiku gandrīz blakus, tad Snikers izrāvās vadībā. galu galā Radis jau bija vakar lielumu noskrējis, turklāt Snikers lēkšoja pa celiņu, bet Radis joprojām uzskatīja, ka tas ir mazliet par cietu un pārvietojās pa garu zāli blakus celiņam. kādreiz, kad abi būs vienlīdz svaigi un neizskrējušies, jāuzrīko dragreiss
ā un tāpatās kā vakar no pļavas izcēlām stirniņu. Radim abas dienas vienalga, Snikeram laikam arī, bet vakardienas kompanjons gan sabijās.
lūk arī neliels video. par pirmo daļu paldies Irbei, par otro Kārlim
http://www.youtube.com/watch?v=G84wjqEO0dw
kad atgriezāmies stallī, zirgi bija salaisti iekšā uz vakara auzām. tad mēs mazliet tur izklaidējāmies ļaujot mūsējiem darīt ko grib. man par nelielu brīnumu Radis gāja ekskursijā pa stalli. parasti jau viņš tāds teicamnieka tipa - rātni ieiet savā boksā un apkārt nevazājas. šoreiz lēni, bet apņēmīgi izgāja cauri visam stallim, apgāja riņķi un pa otru gaiteni atkal ārā. Ariks sekoja, Snikers arī, bet viņš bija ar striķi savienots ar Irbi. mums tas katrā ziņā likās jauki un izklaidējoši, bet publika laikam mazliet nobrīnījās
17. jūnijs
šausmīgi gribas izskrieties. kā ierodos stallī Ievas vecākā meita prasa vai negribu apvidū iet. es, protams, gatavs gājējs.
jau seglojoties solu Radim, ka būs skriešana. par viņu man ar jau kādu laiku sajūta, ka izskrieties gribas
pa grantinieku gan iet grūti, cik nu varam ejam pa malu, bet ir pāris posmi kur nākas iet pa ceļu. stulbi, ka tāds ceļš jāpārvar, lai tiktu mežā. atpakaļceļā vedu pie rokas.
tiklīdz tiekam no grantinieka nost un griežam mežā, tā Radis jau prasās rikšos. bet tā ļoti pieklājīgi. aizejam uz tiem kalniņiem, kur kādu laiku atpakaļ sanāca jauka lēkšošana, bet mežā ir aizdomīga skaņa un mums bail, ka tas varētu izrādīties kvadracikls, tāpēc nekāda lēkšošana nesanāk. kvadraciklu gan tā arī nesatikām. izrikšojam loku gar memoriāla aizmgurējo daļu un ceļš jau iegriežas uz māju pusi. kad esam nonākuši grantinieka sākumā, liekas, ka zirgam ģīmis izstiepjas gandrīz līdz zemei no vilšanās - kā? jau uz mājām? a kur tad solītā izskriešanās?
zirgs, protams, nezināja, ka mēs dodamies uz pļavas ceļu, kuru nesen Irbe aprakstīja. kad iegriezām tajā zirgs uzplauka kā saulīte un bija nepārprotami skaidrs, ka viņam ir nepārprotami skaidrs kas tagad notiks
pats ceļš, lai gan zemes, tomēr saulē ļoti sakaltis un paciets, tāpēc Radis izvēlējās auļot pa pļavas malu. uz priekšu skatoties vēl nekas, bet pagriežot galvu uz mežmalas pusi likās, ka visi koki vienā svītrā saiet un vispār bija sajūta, ka zirgs atsperas nevis pret zemi, bet smilgu galiem. līdznācēja palika tālu aizmugurē...
lai gan gabaliņš normāls, likās ka zirgam vēl ir par maz tāpēc aizsoļojām atkal līdz grantiniekam un joņojām vēlreiz.
zirgs burvīgs - straujš, bet vispār necepās un bija kopā ar mani. enerģijas daudz iekšā un iesvīdis bija ļoti minimāli.
man vispār patīk kāda zirgam atvadīšanās mode izstrādājusies. kad palaižu ganos viņš pastāv brīdi ar mani, pakļančī kārumus, pamīļojas un, kad ir skaidrs ka vairāk nekā nebūs un, ka es saku lai viņš iet pie pārējiem, tad noiet kādu gabaliņu rātnos, pieklājīgos soļos un tad pēkšņi paņem zemo startu un paceļas gaisā bezmaz liekas, ka negrib lai es apvainotos, ka viņš no manis uzreiz tā aiznešas, tāpēc paiet lēnītēm gabaliņu nost un tikai tad skrien.
mīļš un labs!
18. jūnijs
atkal apvidus. atkal mokošais gājiens pa grantinieku, zirgs rādīja tik skābu ģīmi, ka kādu laiku varētu arī tajā virzienā neiet.
papētījām kādu iepriekš nejātu taku mežā, diezgan jauka, jo ar normālu pamatu. atdūrās asfaltētā ceļā, kas kā vēlāk noskaidroju ir Augšrūķu iela un teorētiski to šķērsojot mežīgam ceļam vajadzētu turpināties. jāiet kādreiz ekspedīcijā.
aizjājām atkal uz pļavu palēkšot. sākumā sanāca neliels misanderstandings ar Irbi par to vai mēs jau lēkšojam un cik ilgi. es sapratu, ka palēkšojam gabaliņu, Irbe, ka visu gabalu un tā nu viņi aizlēkšoja, bet mēs ar Radi palikām. gods kam gods zirgam nebija itin nekādu problēmu ar palikšanu.
kad nu atkal bijām apvienojušās, tad lēkšojām kopā. kādu laiku gandrīz blakus, tad Snikers izrāvās vadībā. galu galā Radis jau bija vakar lielumu noskrējis, turklāt Snikers lēkšoja pa celiņu, bet Radis joprojām uzskatīja, ka tas ir mazliet par cietu un pārvietojās pa garu zāli blakus celiņam. kādreiz, kad abi būs vienlīdz svaigi un neizskrējušies, jāuzrīko dragreiss
ā un tāpatās kā vakar no pļavas izcēlām stirniņu. Radim abas dienas vienalga, Snikeram laikam arī, bet vakardienas kompanjons gan sabijās.
lūk arī neliels video. par pirmo daļu paldies Irbei, par otro Kārlim
http://www.youtube.com/watch?v=G84wjqEO0dw
kad atgriezāmies stallī, zirgi bija salaisti iekšā uz vakara auzām. tad mēs mazliet tur izklaidējāmies ļaujot mūsējiem darīt ko grib. man par nelielu brīnumu Radis gāja ekskursijā pa stalli. parasti jau viņš tāds teicamnieka tipa - rātni ieiet savā boksā un apkārt nevazājas. šoreiz lēni, bet apņēmīgi izgāja cauri visam stallim, apgāja riņķi un pa otru gaiteni atkal ārā. Ariks sekoja, Snikers arī, bet viņš bija ar striķi savienots ar Irbi. mums tas katrā ziņā likās jauki un izklaidējoši, bet publika laikam mazliet nobrīnījās
Komentāri
Ierakstīt komentāru