16. aprīlis
apvidus. zirgs ļoti enerģisks un raits. sākam ar pļavu. virzienā turp rikšojam. mēģinam arī lēkšot, bet pretvējš ir ārprātīgs - kafijas lēksī es nevaru paelpot un mani pūš no zirga nost. tāpēc līdz galam aizsoļojam un ceļu atkal lēkšos mājupvirzienā. secinājums - kad tuvumā nav Snikera, kas uzkurina sāncensības un sacensības garu, var mierīgi nomest pavadu un baudīt patīkamu lēksi optimālā ātrumā, neraugoties uz garo taisno gabalu un virzienu uz mājām.
tālāk saīsināts līkums pa mežu. izvairoties no nograntētā ceļa sanāk pakāpelēt pa kalniņiem.
jau ejot pa grantinieku uz mājām, Radis uzcepas par sievieti, kas nolikusi mašīnu ceļmalā un ložņā pa krūmiem laužot pūpolzarus. tādā brūnā, ar krūmiem, saskaņotā jakā. Radis ir pārliecināts, ka tur noteikti slēpjas kaut kas ļoti bīstams un mēģina sānu gaitā pārvietoties prom pa pļavu (es vēl biju mugurā), bet nu kad zirgs saprot, kas tur īsti kūņojas, tad īgni izstiepj balto degunu un iet mierīgi garām.
+lēkšos diezgan izklepojās.
+nagi ir labāki nekā pērnpavasar - pa grantinieku pārvietojas krietni drošāk un pārliecinātāk. protams sajūsmā nav, bet varam mierīgi un ritmiski iet uz priekšu.
+par spīti diezgan aktīvajai izjādei, zem segliem bija pilnīgi sauss. tikai vēderjostas vieta viegli iesvīdusi.
18. aprīlis
*) Radis piedalās biedrenes piknikā. bija ļoti jauks pikniks kurā piedalījās 4 cilvēki, 2 zirgi un 2 suņi. Radis bija ļoti sabiedrisks un labā garastāvoklī. manieres viņam bija ļoti pieklājīgas un aristokrātiskas, lai gan viņš bija nenoliedzami uzstājīgs un pamanījās iesūkt mutē un steidzīgi norīt banāna mizu;
*) pēc tam apvidus. devāmies atkal uz Acones mežu. atradām jaunu taciņu, kas aizveda mūs uz pavisam jocīgu vietu. iznācām no meža tādā skrajākā vietā - vispirms bija kaudzes ar betona blokiem, tad karjers (un joprojām betona bloki), tad mājas uz vistas kājām, tad milzīgs sudraba zirgs (un vēl betona bloki) un lieli skursteņi (stabi?) cilvēku formā. man vienu brīdi likās, ka esmu sapīpējusies spaisu un, ka tā nevar būt patiesība, ko es redzu
izrādās, ka mūsu jaunatklātais mežs ir ļoti mitoloģiska vieta - tur ir Rūķu purvs, Sudraba zirga ceļš, pa kuru var aizjāt līdz Valpurģu ciematam un vietā, kur ceļš izved no meža pie Valpurģu ciemata, ir liels betona kubiks, nu tāds kā betona rāmis, kuram var izjāt cauri ar zirgu. nospriedām, ka tas droši vien ir Portāls, pa kuru uz raganu sammitiem ierodas viesi no paralēlajiem universiem. mēs ar Radi gan cauri betona rāmim neizjājām, izjāja Irbe ar Snikeru. Radis sabaidījās, tāpēc es pedagoģisku nolūku vadīta nokāpu un izvedu 2x pie rokas cauri. atpakaļceļā Irbe vēl gribēja palēkšot, bet man likās, ka Radim ir ātro gaitu gana, tāpēc drošības labad nokāpu un pagaidīju kamēr viņa palēkšo šurpu turpu. kamēr Snikers lēkšoja prom, virzienā kas nav uz mājām, tikmēr Radim bija vienalga, bet kad viņi mums palēkšoja garām virzienā uz māju pusi, tad gan Radis palika aizdomīgs
vispār zirgs uzvedās lieliski un godīgi. lēkšojām kā pirmie, nebija problēmu nedz ar steigšanos, nedz bremzēšanu. bija aktīvs un enerģisks, vienīgi klepoja daudz.
*) atgriezušās no meža gājām uz ganībām uzēst jauno svaigo zālīti. t.i. zālīti ēda zirgi, mēs ēdām ananāsu.
*) arī pie mums parādījušies knišļi. Radim bija sakosta pavēdere. es šo kasīju un pirmo reizi pieredzēju, ka zirgam tā kasās, ka viņš paceļ un atstiepj pakaļkāju, lai tikai es tiktu klāt un kasītu īstajā vietā
*) ļoti, ļoti jauka un burvīga diena šodien
21. aprīlis
šodien plānā kārtējā apvidus ekspedīcija ar Irbi un Snikeru. bijām saklausījušas no staļļa biedrenēm, ka pāri sliedēm esot lieliskas meža takas. pēc kartes gan nelikās pārāk daudzsološi, jo tas mežiņš tur tāda šaura strēmele starp sliedēm un Daugavpils šoseju. bet nu vienreiz apskatīt jau vajadzēja. tā kā mums ir mūsu Acones mežs, tad šitais galīgi nelikās forši. taciņas jau tur ir, bet briesmīgs auto troksnis no šosejas vienā pusē un regulārs vilcienu troksnis otrā, atkritumu arī netrūkst. zirgi sākumā lauzās iet pāri pārbrauktuvei. tā kā man ne visai patika ilgstoši mīcīties pa ceļa vidu uz sliedēm, tad es nokāpu un pārvedu pie rokas, lai gan jutu, ka drusku ilgāk pamīcoties būtu pārgājuši tāpat. atpakaļ ceļā jau varēju nost nekāpt, zirgs paminstinājās, bet pārgāja. pēc tam vēl izmetām līkumu pa Mežezeru ciemata stūri.
vairākas reizes atradāmies tuvu sliedēm kad garām brauca vilcieni, tā ka tos varēja labi redzēt - Radim nekādu emociju.
tā kā laiks bija karsts, tad lielākoties soļojām. palēkšojām vien mazu gabaliņu un rikšojām arī pavisam nedaudz. Radis bija diezgan traki sasvīdis tāpat, pēc jāšanas mazgāju "spainī", t.i. ar ūdens spaiņa un birstītes palīdzību. enerģijas gan likās ka netrūka, vienīgi uz pašām beigām likās piekusis. klepoja arī diezgan daudz, bet ar elpošanu nav vairs tik traki bijis, kā pašās pirmajās siltajās pavasara dienās. tagad ir samērā ciešami un zirgs arī labprāt kustas, nav sajūta, ka knapi dveš un nevar kājas pavilkt.
un pa ceļam satikām daudz zvērus - vienu mierīgu stirniņu ļoti tuvu, vienu mierīgu zaķi ļoti tuvu, ūdenī peldošu zalktīti, beigtu zalktīti, vairākas ķirzakas un ļoti skaistu un jauku suni, kura saimnieks braukāja ar auto apkārt viņu meklēdams un bija piebraucis arī pie staļļa prasīt vai neesam redzējuši. cerams, ka atrada.
lai zirgam būtu mazāk karsti, sapinu krēpes bizē. kamēr nav vēl kukaiņi, var tādu lietu piekopt. man par brīnumu bize tā arī neizjuka visu izjādes laiku, par spīti ložņāšanai pa krūmiem un kakla staipīšanai
Komentāri
Ierakstīt komentāru