2015/aprīlis - zobi

2013

11. marts

diena atkal kā konfekte, vien nākas secināt, ka Radim siltāks laiks nozīmē arī sūdīgāku elpošanu. vispār par spīti visam, kas izmēģināts, katrā pavasarī paliek par kādu strēķīti sliktāk.

bijām atkal divatā apvidū. no vienas puses gāja labāk, no otras sliktāk.
labā puse - vadījās pieklājīgāk, gaitu pārejas nebija tik saraustītas, ātrākās gaitās pārvietojās neieskrienoties un vienmērīgi, bremzējās arī labāk nekā vakar.
sliktā - zirgam visur spokojās. īpaši izjādes sākumdaļā. kaut kas šausmīgs uzglūnēja jau staļļa piebraucamā ceļa galā, tur kur jāgriežas ārā uz lielo ceļu. pa ceļam tupās arī visādās vietās, kurām vakar bijām gājuši garām ne acu nemirkšķinot. uz beigām gan pamazām palika labāk un mierīgāk.

pirmo reizi sankcionēti palēkšojām. viss labi, ja neskaita šausmīgu zaru ceļmalā, kura iespaidā drusku ielēkšojām krūmos tādā klasiskā Volframa stilā
pirmajos rikšos un lēkšos klepoja. šodien gan atšķirībā no vakardienas nebija baltu puņķu beigās. bija tikai drusku caurspīdīgi.

13. marts

Radim ļoti ļoti sūdīgi ar elpošanu. ja kopš nedēļas nogales tā bija sēcoša, tad nu jau arī burbuļojoša.
tā kā Nastja teica, ka viņš visu laiku stāvot un nekustoties, bet kordot stiegras dēļ nevar, tad ar smagu sirdi kāpu mugurā un jāju uz mežu kustināt.
ja ne tā elpošana, mums mežā gāja ļoti labi. Radis diezgan strauji atgriežas savā normālajā mōdā. tas ir tādā, ar kuru var droši iet divatā apvidū jebkādās gaitās un maršrutos. šodien vispār ne reizes nezviedza un tirinājās arī minimāli.
soļos gāja diezgan žēlīgi, bet rikšoja un lēkšoja gana enerģiski un labprāt. īpaši lēkšoja. palēkšojām divus gabaliņus, arī iemēģinot manu pirms dažām dienām atklāto taciņu. pēc lēkšiem gan prasīja galvu lejā, bet neko daudz neklepoja un ārā netecināja. droši vien vajadzētu vairāk tos lēkšus, bet man kājas dēļ bail vairāk lēkšināt. katrā ziņā pēc jāšanas viņš elpoja daudz labāk, mierīgāk un klusāk, nekā pirms. bija balts puņķis nāsī.
šodien sāku dot jaunu homeopātiju - Sambucus 30c, lai gan godīgi sakot tā bezrezultātu eksperimentēšana ar homeopātiju man ir apnikusi. vispār jau diezgan briesmīgi 2,5 gadu garumā noskatīties, kā zirgam paliek ar vien sliktāk un nekas no mēģinātā nedod ilgstošu vai paliekošu rezultātu. turklāt zirgam, kurš dzīvo 24/7 ārā. visasākais pasliktinājums ir tieši pavasaros.

mežā satikām 2 stirnas. pareizāk sakot tās pārlidoja pāri ceļam mums gabaliņu priekšā, viņām pakaļ divi suņi. viens tāds mazāks, otrs lielāks. kad stirnas bija aizbēgušas, viņi mēģināja piesisties mums, Radis jau sāka cepināties, bet es par laimi atcerējos, ka vajag pagriezties un iet suņiem virsū. tā arī darījām un suņi notinās. pēc kāda laika redzēju ka viņi mēģina sekot tālu aizmugurē, bet man pietika kārtīgāk paskatīties, lai viņi aizbēgtu.

vispār man laikam vislabāk patīk iet apvidū divatā ar savu zirgu. protams, ja viņš ir normālā stāvoklī un pie pilna prāta, nevis nostāvējies mazaplociņā dažus mēnešus. ir maz cilvēku (un zirgu) kurus uztveru kā tiešām uzticamus kompanjonus apvidū. ir gadījušies nepatīkami pārsteigumi arī no it kā pilnīgi normāliem cilvēkiem. labāk es eju viena, atbildu pati par sevi un savu zirgu. izvēlos maršrutu, ātrumu un pastaigas ilgumu. mīnuss, protams ir, ka ja es nokrītu un, piemēram, izslēdzos, tad man ir jācer uz to, ka Radis aiztesīsies mājās viens, nokļūs tur sveiks un vesels un kāds cerams izdomās nākt mani meklēt.

14. marts

elpoja, kā likās, drusku labāk. burbuļošanu nedzirdēju, bet brīžiem sēca. tā nevienmērīgi, klausījos ar ausi pie trahejas - sēkšana tāda neritmiska, vienreiz ir, tad dažas elpas nav, tad atkal ir.
enerģija jājot toties likās mazāk nekā vakar.
bijām atkal mežā. nu jau var teikt, ka ir gandrīz, gandrīz atpakaļ mans vecais, labais meža zirgs. kurš ir drošs, nebļaustās, netirinās un lēkšu nobeigumā mēdz pajautāt - tiešām, mums jau jābeidz lēkšot? ja? ā nu labi, ja jau tu tā saki...
lieku reizi pārliecinājos ka vizuālās lietas ir biedējošākas, nekā audiālās. vispirms mums aiz muguras vējš nolauza palielu zaru, bija diezgan skaļš brīkšķis. es pati normāli sabijos. a Radis neko, tik drusku pietupās. toties pāris metrus tālāk galīgi negribēja iet garām ceļmalā nevainīgi tupošam, pelēkam akmenim. arī citās dienās tas akmens ir bijs aizdomīgs, bet šodien acīmredzot raidīja īpaši slepkavnieciskus fluīdus un mums izvērtās neliela diskusija par paiešanu tam garām.
vēlāk bija otrs gadījums, kurā es pati atkal normāli sabijos, bet Radis tikai drusku pietupās - pašā ceļmalā izcēlām MILZĪGU zaķi.
turpinu priecāties par savu atklāto taciņu. pa to ir tik jauki lēkšot. varēja tik būt garāka vai sazarotāka, lai var vairāk izvērsties.