2013
10. aprīlispuse dienas zirgkopējas ampluā. gāja bišķi grūtāk, jo šis un tas smeldza no pirmdienas un negribēja darboties kā man labpatiktos
ļāvu Ievai pagulēt un rīta cēlienu sabiju stallī viena - sabaroju auzas, izlaidu zirgus, padzirdīju tos, kam nav pieejama muca (t.i. tie kas paliek stallī un kas ir mazajā aplokā) un ķēros pie boksiem. izdarīju visu, kas jādara mazajā gaitenī. no mūsu trijotnes visvieglāk tīrīt Rada boksu - visi āboli sabirdināti vienā stūrītī, siens kārtīgi apēsts. Arikam toties vislielākā nekārtība. kad beidzu pulkstenis bija jau pāri 12iem un spēki beigušies, tāpēc domu par jāšanu atmetu. aizgāju tik uz ganiem papļāpāt ar zirgu. Ariks un Radis bija aizgājuši diezgan patālu un divatā snauduļoja. kad pasaucu Radis pat rikšos nāca šurp. izskatās, ka mūsējie tā mazliet sapazinušies ar Redisonu - lielu salni rudu (vispār sapratu ka salns rudums man pat patīk) zirgu, kurš caur Rufu sanāk Radim radinieks. it kā skaitās bišķi barvedis, bet nu neesmu novērojusi ka viņš baigi barvežotu. jauks tāds. viņam saimniece pa nakti bija atstājusi flīseni un viņš to bija ļoti cītīgi izpostījis.
dienas kārtībā treniņš pie Ievas. gāja labāk, nekā biju gaidījusi. vienīgi atšķirībā no Gitas, Ieva runā maz un klusi. tādā ziņā man Gita labāk patīk, jo vairāk runā, iedrošina, slavē un iepriecina ar visādiem asprātīgiem salīdzinājumiem un piemēriem. Ieva iedod uzdevumu un vēro. bet nu pastrādājām labi un Ieva kā trenere mani apmierina - uzdevumi labi un vērtīgi, pati mierīga, nebļauj, risinājumi manām problēmām arī bija noderīgi un par treniņu ņem tikai piecīti. gribas jau kaukad arī Gitu dabūt, bet pagaidām mēģināšu ik pa laikam pie Ievas pajāt - lai vismaz pakoriģē no malas un uzdod uzdevumus, ko strādāt patstāvīgi.
sākām ar it kā vienkāršām lietām, kas man pēc tik ilgas nekā nopietna nedarīšanas tomēr sagādāja grūtības - konstanta iekšējā nostādne, vienmērīga kustība, stūri, ielocīšana un neļaušana zirgam gulties rokās. krietni padarbojāmies soļos vien. lēkšos atkal sākās stiepšana, gulšanās rokās, krišanās lejā un izgāšanās no stūriem. Ieva pati uzkāpa pamēģināt un vienā stūrī bišķi stingrāk padiskutēja. Ievas rezumējums - zirgs foršs, bet izlaidies. man uzsēde ok, bet daudz jāstrādā ar vadību, ko gan es protams pati zināju, bet vismaz prieks, ka par uzsēdi neko sliktu neteica.
zirdziņš beigās bija pilnīgi slapjš. diena silta, spalva bieza un tik neierasti daudz jādomā
ā un forši ka būdams viens pats manēžā uzvedās ļoti labi. neuztraucās ka nav citu. Ariks bija atstāts stallī kopā ar Snikeru un ar bļaustījās krietni mazāk un Rada prombūtni pārlaida rāmāk.
p.s. ā un sākumā Ieva vairākas reizes teica - nu nezinu, ko Tev ieteikt, jo es jau nezinu kā ar to uzparikti (t.i. maniem LG iemauktiem) kaut ko var izdarīt, bet pēc tam, kad bija uzkāpusi pati, atzina ka esot tīri okej
gājām uz manēžu, kur jauki pajājām.
zirgs likās mazliet noguris no vakardienas, bet kopumā ļoti labi padarbojāmies. cīnījos ar savu neznokurienes radušos tieksmi jāt ar izstieptām rokām, to man arī Ieva vakar aizrādīja. centos līmēt elkoņus pie sāniem, bet tiklīdz pievērsu uzmanību kam citam, tā rokas atkal sāka stiepties uz priekšu. mēģinājām pajāt kvadrātu, bet diezko labi nesanāca. varbūt daži, atsevišķi normāli pagriezieni. toties sanāca jauki serpentīni soļos un rikšos arī. lēkšos cēlu ar zināmām bažām, bet bija tiešām daudz labāk. gan jau sava daļa tam, ka zirgs vakar bija nolaidis enerģiju un sava tam, ka Ieva ar viņu bija aprunājusies. no Ievas šodien vēl dabūju komplimentu, ka priekš zirga, kurš nav neko laukumā darījis tik ilgu laiku cik es sakot, esot bijis pat ļoti labi un man pašai tikai jāšanas vaina.
treniņa noslēgumā Irbe ar Snikeru sagribēja pārlekt mazu krustiņu, tad nu mēs arī nenocietāmies un rikšos, ļoti rātni, pārvarējām to no katras puses pa vienai reizei un gājām ārā pa ceļu atsoļoties. prom no mājām gan zirgs gāja tādā ātrumā, ka likās, ka pat stāvētu viņš ātrāk toties pa ceļam bez problēmām pārvarējām skaļu un strauju kalnu upi. t.i. vienā vietā pāri ceļam priecīgi čalojot, diezgan platā straumē, plūda kūstošā sniega ūdeņi. Radis vispār neko neiebilda, pret tāda brīnuma šķēršošanu, par ko man prieks - pirms diviem gadiem peļķu pārvarēšana mums reizēm sagādāja zināmas grūtības.
zirgi liekas labi iejutušies.
zirgs likās mazliet noguris no vakardienas, bet kopumā ļoti labi padarbojāmies. cīnījos ar savu neznokurienes radušos tieksmi jāt ar izstieptām rokām, to man arī Ieva vakar aizrādīja. centos līmēt elkoņus pie sāniem, bet tiklīdz pievērsu uzmanību kam citam, tā rokas atkal sāka stiepties uz priekšu. mēģinājām pajāt kvadrātu, bet diezko labi nesanāca. varbūt daži, atsevišķi normāli pagriezieni. toties sanāca jauki serpentīni soļos un rikšos arī. lēkšos cēlu ar zināmām bažām, bet bija tiešām daudz labāk. gan jau sava daļa tam, ka zirgs vakar bija nolaidis enerģiju un sava tam, ka Ieva ar viņu bija aprunājusies. no Ievas šodien vēl dabūju komplimentu, ka priekš zirga, kurš nav neko laukumā darījis tik ilgu laiku cik es sakot, esot bijis pat ļoti labi un man pašai tikai jāšanas vaina.
treniņa noslēgumā Irbe ar Snikeru sagribēja pārlekt mazu krustiņu, tad nu mēs arī nenocietāmies un rikšos, ļoti rātni, pārvarējām to no katras puses pa vienai reizei un gājām ārā pa ceļu atsoļoties. prom no mājām gan zirgs gāja tādā ātrumā, ka likās, ka pat stāvētu viņš ātrāk toties pa ceļam bez problēmām pārvarējām skaļu un strauju kalnu upi. t.i. vienā vietā pāri ceļam priecīgi čalojot, diezgan platā straumē, plūda kūstošā sniega ūdeņi. Radis vispār neko neiebilda, pret tāda brīnuma šķēršošanu, par ko man prieks - pirms diviem gadiem peļķu pārvarēšana mums reizēm sagādāja zināmas grūtības.
zirgi liekas labi iejutušies.
apvidus kopā ar Irbi, Snikeru, Ievas meitu un Silfīdu. ja lauki un pļavas visi atkusuši un jau diezgan sausi, tad mežā vēl daudz sniega un uz ceļiem piebraukāts ledus. tāpēc gājiens tāds pavisam mierīgs, ar daudz soļiem un mazliet rikšiem. gājām, gājām, kamēr iznācām ārā uz Getliņu ciema 22. līnijas. ciemats tāds postnukleārs diezgan - visādi jocīgi arhitektoniski veidojumi sastiķēti no dažādiem materiāliem kopā un pa vidu skraida mazi, netīri bērneļi. gribējām izmest loku, bet priekšā bija grāvis tāpēc nācās iet pa to pašu ceļu atpakaļ. tā apvidus daļa, kas nav ciemats ir pat ļoti jauka. mēs tur esam šad un tad braukuši Radžu skraidināt, kad apnicis staigāt pa piemājas rajonu. bet no zirga muguras uzreiz viss savādāk izskatās un celiņi tiek arī savādāk novērtēti. ir celiņš pa kuru lēkšot, ir kalniņi pa kuriem kāpelēt un ir neliels, izbijis smilšu karjers, kurā vasarā varot iet ar zirgiem plunčāties. sekls tāds - papeldēt zirgs nevar, bet sānus apslacīt varot un ieiešana diezgan lēzena.
zirgs uzvedās labi, nekādu problēmu nebija. kad atgriezāmies iegājām vēl mazliet laukumā, ar Irbi uz mirkli samainījāmies ar zirgiem un parikšojām. Irbe uz Rada izskatījās tāda sīciņa un Radis milzīgs. es uz Snikera jutos jocīgi, bet ērti. mazliet pietrūka amplitūdas un plašuma, bet viņš arī tobrīd vilkās un nebija mans mērķis kauko viņam prasīt. laukums bija turpinājis mežonīgā tempā žūt, un manliekas, ka rīt būs jau pavisam sauss.
Komentāri
Ierakstīt komentāru