2012
9. aprīlis
bija Tolpis vīlēt zobus. paskatījies analīzes, tās viņam nepatika. bet, vismaz pagaidām, izskatās, ka uz pēdējo homeopātiju zirgs ir noreaģējis.
12. aprīlis
neeeenormāli forša diena. beidzot ir tik silts, ka varu sākt justies kā cilvēks un beigās no priekiem nodzīvojos pa stalli stundas astoņas.
piebraucu - skatos visi bauda saules vannas laukumiņā pretī mājai. gāju ķert kadrus. pirmoreiz redzēju Radi guļošu. šis gan uzreiz pieleca kājās un nāca šuharēt pa kabatām. visi tik mīļi un jauki, ka notusējos tur labu brīdi.
gribēj pamācīties shēmu, bet iesildīties sakārojas bez segliem. ar ļoti lielu izbrīnu atklāju, ka atšķirībā no visas manas iepriekšējās pieredzes uz Rada rikšot bez segliem ir vieglāk un patīkamāk nekā lēkšot. ne vienu, ne otru nedarījām ātri - tā pavisam mierīgi. jocīgi. pēc tam uzmetu seglus, bet pie kārtīgas shēmas mācīšanās netiku. sāku atkārtot to, ko pie Gitas treniņā darījām - gāju rikšos pāri šķērslīšiem un aiz tiem vadīju pa dažādām trajektorijām. mazliet pastrādāju arī pie stūriem, nez kāpēc tālākos stūrus varam iziet normāli, bet tie kas māju galā galīgi neiet.
kad pacēlu lēkšus, sapratu ka nevaram smuki nolēkšot pa laukuma perimetru + parādījās vecā vaina, kuru jau domājos pazudušu - sāka tirināties kāpšļi, te krist nost, te līst kājai virsū. noskaitos un nolēmu iet palēkšot pa taisnu gabalu - tipa uz Ziediem. mierīgi lēkšojām, kāpšļi uz taisnes ar palika paklausīgāki. teicu zirgam, lai dara kā patīk - skrien ja grib un cik grib. vienu brīdi uzdeva bišķi ātrumu, ta piecēlos puspiesēdē, bet tad atkal salēninājās. biju domājusi pa Līgas taku jāt atpakaļ uz mājām, bet diena bija tik forša un mežā tik jauki, ka mierīgi izsoļojām arī Mežsētu gabalu.
Radis ar tādu zobus sakodušu sejas izteiksmi (nu ja tu tiešām bez tā nevari dzīvot, es varu mēģināt) beidzot kaut cik normāli uzkāpa ar abām priekškājām uz riepas
vienīgais kas tā ne visai - zirgam pēc pirmās jāšanas balts puņķis izvēlās no nāss. un klepoja arī.
9. aprīlis
bija Tolpis vīlēt zobus. paskatījies analīzes, tās viņam nepatika. bet, vismaz pagaidām, izskatās, ka uz pēdējo homeopātiju zirgs ir noreaģējis.
12. aprīlis
neeeenormāli forša diena. beidzot ir tik silts, ka varu sākt justies kā cilvēks un beigās no priekiem nodzīvojos pa stalli stundas astoņas.
piebraucu - skatos visi bauda saules vannas laukumiņā pretī mājai. gāju ķert kadrus. pirmoreiz redzēju Radi guļošu. šis gan uzreiz pieleca kājās un nāca šuharēt pa kabatām. visi tik mīļi un jauki, ka notusējos tur labu brīdi.
gribēj pamācīties shēmu, bet iesildīties sakārojas bez segliem. ar ļoti lielu izbrīnu atklāju, ka atšķirībā no visas manas iepriekšējās pieredzes uz Rada rikšot bez segliem ir vieglāk un patīkamāk nekā lēkšot. ne vienu, ne otru nedarījām ātri - tā pavisam mierīgi. jocīgi. pēc tam uzmetu seglus, bet pie kārtīgas shēmas mācīšanās netiku. sāku atkārtot to, ko pie Gitas treniņā darījām - gāju rikšos pāri šķērslīšiem un aiz tiem vadīju pa dažādām trajektorijām. mazliet pastrādāju arī pie stūriem, nez kāpēc tālākos stūrus varam iziet normāli, bet tie kas māju galā galīgi neiet.
kad pacēlu lēkšus, sapratu ka nevaram smuki nolēkšot pa laukuma perimetru + parādījās vecā vaina, kuru jau domājos pazudušu - sāka tirināties kāpšļi, te krist nost, te līst kājai virsū. noskaitos un nolēmu iet palēkšot pa taisnu gabalu - tipa uz Ziediem. mierīgi lēkšojām, kāpšļi uz taisnes ar palika paklausīgāki. teicu zirgam, lai dara kā patīk - skrien ja grib un cik grib. vienu brīdi uzdeva bišķi ātrumu, ta piecēlos puspiesēdē, bet tad atkal salēninājās. biju domājusi pa Līgas taku jāt atpakaļ uz mājām, bet diena bija tik forša un mežā tik jauki, ka mierīgi izsoļojām arī Mežsētu gabalu.
Radis ar tādu zobus sakodušu sejas izteiksmi (nu ja tu tiešām bez tā nevari dzīvot, es varu mēģināt) beidzot kaut cik normāli uzkāpa ar abām priekškājām uz riepas
vienīgais kas tā ne visai - zirgam pēc pirmās jāšanas balts puņķis izvēlās no nāss. un klepoja arī.
Komentāri
Ierakstīt komentāru