2015/aprīlis - zobi

2012

4. jūnijs

pagājšreiz slavēju zirgu, šoreiz atkal jāslavē
bijām apvidū ar Irbi, Snikeru, L. un Leņķi.
parādīju šiem to līkumu, kas ir auļu ceļa galā - to pa kuru taireiz nācām mājās, kad bijām Cerai pretī.
paauļojām arī
turpceļā bij tik ļoti ātri lēkši ar vienu baigo uzrāvienu. bet atpakaļceļā sanāca tā, ka Irbe ar Snikeru jau aizlēkšoja, bet mēs ar L. vēl brīdi soļojām, jo tur bija grants un akmeņi drusku. šie jau bija diezgan tālu, kad cēlām savējos lēkšos un tad bij riktīgs jūūūūūhūūūū, plīvojošas krēpes un nagu dunoņa. baigi forši bija. un tie auļi ir tiiik ērti. Leņķis mums ar Radi labs auļojamais biedrs, ātrumi labi saderēja, turklāt viņi savstarpēji neecējās, kā tas ir Radim ar Sniķi. jārīko kaukad dragreiss

zirgs fantastisks. Voltērs tiešām ir pazudis, zirgs arī pārvietojoties visnotaļ naski, paliek ar mani. t.i. mēs pārvietojamies naski kopā, nevis viņš mani kaukur stiepj un nes. uzmanīgi klausās uz maniem aicinājumiem palēnināties. pat tai trakākajā ātrumā - gribēju šo bišķi pieturēt, jo Leņķa pakaļkājas baigi rāva zemi augšā, kas lidoja man tieši acīs - ierosināju zirgam nedaudz, nedaudz piebremzēt, un šis uzreizi piekrita. nav arī problēmu turpināt soļot vai pastāvēt brīžos, kad priekšējais zirgs aizrikšo vai aizlēkšo. par to labi varējām pārliecināties, kad vienā no ātru lēkšu reizēm, pa priekšu ejošā Irbe pacēla roku - tipa zīmi, ka pārējam lēnākās gaitās. mēs ar Radi un L. ar Leņķi uzreiz pārgājām rikšos un laikam arī soļos, kamēr Sniķis ar Irbi vēl brīdi diskutēja par to kādā gaitā tagad vajadzētu pārvietoties un turpināja ātri attālināties.
arī kā pirmais zirgs apvidū, pa kuru netiek staigāts ikdienā, iet ļoti braši, plašā, aktīvā solī, nav tāds stumjams, grūžams, pielaužams un pielabināms kā pagājšgad.
ar klepu ar šobrīd izskatās viss diezgan labi, t.i. neklepo un elpošana pavisam normāla. bišķi raizējos kā būs pēc tiem lēkšiem un auļiem, bet nebija nekāda vaina, elpoja kā jau parasti salēkšojies zirgs. nebij vairs kā pavasara sākumā, kad elpoja tik smagi, ka to ļoti uzkrītoši varēja just caur segliem. svīst arī minimāli. uz dibena pat pēc auļošanas nebija nevienas putiņas.
šodien bija arī manikīrs. atklājās vecs abscess pakaļkājā, par kuru nebija sūdzējies - nu vismaz klibojis nebija ar to kāju. jājām jau pēc griešanas un šams kaukā jocīgi netaustījās uz grantinieka, kad nācām atpakaļ. biju jau sagatavojusies kāpt nost un žēlot zirdziņu, bet viņš aizgāja tik raiti un līdzeni, ka paliku sēžam mugurā. vispār jau nebija arī pārāk traks tas ceļš, jo mašīnu iebrauktās sliedes bija visnotaļ neakmeņainas, tik pacietas gan.
redzējām irbi ar irbēniem. Radis pirmais ieraudzīja un apstājās. tecēja smukā pulciņā pāri ceļam.

5. jūnijs

atkal jāslavē zirgs. man vispār sāk likties, ka Radis ir apmainīts pret kaukādu viņa rātno dvīņubrāli.
izdomājām, ka pienskābi no vakardienas auļošanas zirgos varētu iztramdīt mazliet palēkājot.

zirgs leca ar prieku un entuziasmu, bet necepās. šito es tiešām nesaprotu - kur pēkšņi, kā uz burvju mājienu, ir pazudusi cepšanās... . tak vēl maija sākumā bij tā, ka vienā brīdī vispār pazuda soļi. varējām vai nu stāvēt vai rikšot vai lēkšot. lēkšos arī necepas. varbūt bišķi negrib locīties un bišķi gāžas uz iekšpusi, bet necepās, nedragā un nerauj rokas ārā. nav jau tā, ka es gribētu to cepšanos atpakaļ, bet es nesaprotu kas ir pēkšņi noticis, jo it kā jau nekas nav mainījies. zirgs vispār pēdējā laikā liekas tāds atslābis, smaidīgs, gaišs un bezmaz apgarots un starojošs. brīžiem pat liekas, ka viņš par mani tā labdabīgi smīn. it kā zinātu, kaut ko tādu, ko es vēl nezinu, bet tuvākā vai tālākā nākotnē uzzināšu. kauko labu, katrā ziņā. tāds mīļš un pūkains jēriņš.

vispār jau tā lekšana bija diezgan vājprātīga. man joprojām nav neviens lekšanas treniņš bijis, ta kaukā svempjos pāri, kā nu sanāk. ar histērisku sajūsmu un diezgan lielā ātrumā. nabaga Radim, bija ar mani ko noņemties - pašam kājas jāmaina, pašam viss jārēķina un jāizbalansē ar mani uz muguras. process apmēram tāds -
es (bērnišķīgi priecīgā sajūsmā): aaaaaaaaaaa, re kur šķērlis, ko lai tagad dara, vajag lekt, aaaaaaaa, cik augsts, āāāā, foršīīīī
Radis (mazliet tēvišķi norūpējies): Tu turies, ja! šito gribēji? nevis to? nu davai ta es lecu, Tu tikai turies, es visu izdarīšu
izdragājām arī 3 vai 4 dažādus vienkāršus  maršrutiņus, iekļaujot visu kas laukumā bija pieejams.

pēc lekšanas vēl bija bezseglu patizlošanās. pāreja no lēkšiem uz rikšiem ir drausmīga. Lvislaik bļāvu - aaa, mīļo zirdziņ, lūdzu lēnāk, mīļo zirdziņ NU LŪDZU. protams biju tik ļoti aizņemta ar nenobumsīšanos zemē un centieniem izveidot kauko puspiesēdei līdzīgu lai neatdauzītu zirgam muguru, ka bremzēt pašai nebija laika.
pēc tam visi sešatā aizgājām uz upi. Lenijs negribēja iet ūdenī, Sniķis ielīda un begemotējās pūšot burbuļus. Radis bija aizdomīgs un skeptisks. piegāja, padzērās, pašausminājās kāds mīksts un irdens pamats un teica, ka gribot kāpt atpakaļ augšā.

beigās vēl sanāca ar Irbi visus ganus izstaigāt meklējot šo to priekš saulgriežu pasākuma. zirgi tādi mīļi, mīļi. kādu brīdi pusbars mums rindiņā nāca pakaļ, bet lēnām pa vienam atbira, līdz bija palikuši tikai Radis un Snikers. mēs tik gājām uz priekšu, pārējie atpalika un lēnām griezās atpakaļ
burvīga diena. tikpat burvīga cik vakarējā.

p.s. komentārs par lekšanas bildēm no biedrenes

Eņģeļspārni ir arī daudziem lielajiem jātniekiem ar samērā brutālu stilu (Vārna, Ozols), nu faktiski tā ir zirga bloķēšana, jo roka, kas ir saliekta spārniņos, nav padodama uz priekšu un zirgs tādai rokai nevar paprasīt vairāk pavadu. Reizēm zirgs tiešām IR jāpietur garenvirzienā (piemēram, šaurā sistēmā uz pirmo šķērsli), tad tas ir pieņemams pieturēšanas veids, nemainot pavadas garumu - lai zirgs lec uz augšu, nevis uz priekšu.
Kāpēc tu apzināti vai neapzināti pieturi Radi lecienā, nezinu - drošvien kaut kāda nedrošība ir, ja zin, ka viņš mēdz lekt ātri, tālu un azartiski. Principā rokas ir jātur ar elkoņiem gar sāniem un jāpadod uz priekšu lecienā, šādam augstumam drīzāk uz priekšu un leju. Respektīvi, roka stāv kā jājot un tad ļauj zirgam pavilkt pēc vēlēšanās - bez trenzes tas ir vieglāk, zirgs noteikti drošāk paprasa savu tiesu. Šito kustību var absolūti labi trenēties soļos, rikšos, lēkšos - pacelties puspiesēdē un padot rokas uz priekšu, netaisot spārnus.
Vispār ir visādas skolas kā labāk turēt rokas, hunter jumperi vispār jāj savādāk. Šur tur tas skaitās labs stils, nu nez.
Man personīgi nepatīk pilnīga pavadu nomešana un tad ņemšana atpakaļ no cilpas, bet amerikāņiem tas ir ok. Tad ir viena daļa rokas vēderā bāzēji, nezinu, vai speciāli vai tā sanāk. Un vispār tas ir ļoti atkarīgs no zirga, reāli cik garš ir kakls un cik daudz pavadu prasa.
Nu bet īstenībā ir labs paņēmiens visām leciena uzsēdes problēmām - rindas.