2012
4. marts
pati nebiju pie zirga, jo brauca ciemiņi. bet vakar ar Irbi sarunājām, ka tā kā šonedēļ nesanāk mūsu darbošanās četratā, Irbe paņems Radi mazliet paspēlēties. arī tāpēc, lai labāk saprastu kā plānot mūsu kopdarbošanās reizes. tikko saņēmu garu, interesantu atskati par to, ko viņi kopā ir sadarījuši. izdomāju, ka jāiekopē šiten, lai būtu uz ko atskatīties. vispār spriežot pēc atskaites man ir baigi jāsaņemas un jādarbojas, citādi izskatās, ka sāku pamatīgi atpalikt no Radīša spējām.
Pirmkārt jau, Radis bija gluži lielisks. Paspēlējos ar viņu no zemes apmēram stundu. Sākumā viņš bija mazliet satrūcies, kad saprata, ka ar viņu darīšos, bet pieņēma to, vienkārši kā tāds kautrīgs skolnieciņš pie jaunas skolotājas. Bija ļoti, ļoti gatavs darīt visu, kas saistās ar atkāpšanos, atkāpās man vienkārši no enerģijas, bet, ja kaut ko negribēja saprast - mēģināja mani pabīdīt, nākot virsū, tāpat kā viņš bīda Tevi. Tāpēc biju konsekventa ar zonas sargāšanu un vienlaikus mēģināju celt viņa pašapziņu, tai skaitā ar aktīvu nākšanu pie manis, kad aicinu, jo viņš to citādi minstinājās. Viņš nāca piesardzīgi, bet tieši pie manis, tikai it kā ar piemiegtām acīm - ja nu tūlīt kaut kas, kaut kā... Kad sāku vienkārši slavēt un mīļot, uzreiz kā slogu nometa no pleciem un sāka čāpstināt. Bet nepārspīlējot ar enerģiju, un daudz, daudz mīļoju un slavēju, kas viņu ievērojami atslābināja. Attiecīgi, daudz draudzīgās spēles, ground tying un tā. Tas viņam gāja labi. Labi bija arī ar pamatiem - dzeloņcūku, līdzko saprata, ko prasu, tā darīja nekļūdīgi, tāpēc padarīju priekšas-pēcpuses griešanu man pie sāna, nu, it kā mēs to kopā darītu - šis gāja viegli. Vadības spēlē sākumā bija satraucies, mēģināja nākt virsū, bet saglabāju mieru un atkārtoju prasības, līdz viņš gan priekšu, gan pēcpusi varēja viegli pagriezt un tikai bija jāatgādina, ka nav jāpaiet ne soli uz priekšu, vienkārši jāpagriežas. Riņķa spēlē - soļos bez problēmām gāja apkārt, bet bija jāpastrādā ar rikšiem, jo viņš, līdzko nonāca man aiz muguras, raudzīja pāriet soļos, bet, ja kāpināju enerģiju - kārās striķī, lai izvairītos. Tāpēc pielietoju mazliet citu taktiku. Paņēmu savu pātagu, ar mierīgu enerģiju uzdevu rikšus un, kad viņš man aiz muguras grasījās pāriet soļos, pātagu vienkārši gaisā ar troksni nošvīkstināju viņa virzienā, taču nepieskaroties - lai viņš vienkārši zin, ka tajā zonā nedrīkst apstāties, jo tad nāks švīkstētājs. Kādas trīs-četras reizes (ar pārtraukumiem) to atkārtojām, līdz bija labs aplis rikšos ap mani. Tad aicināju pie sevis un viņš iiilgi čāpstināja. Neatkārtoju, lai pārbaudītu, jo gribēju, lai viņam paliek laba sajūta, ka izdarījis pareizi, citreiz varēs turpināt. Pamācīju atkāpties no astes - ar striķa atgādinājumu nogājām pa vienam solītim pie reizes kādus trīs soļus, bet jau vajag vieglāku striķa atgādinājumu Viņš ĻOTI smuki man soļoja, rikšoja, atkāpās, apstājās blakus. Ļoti labi lasīja enerģiju, tā, ka prieks. Nu vo, viņš to tik smuki darīja, ka nolēmu to padarīt par ko interesantāku mums abiem, un palaidu brīvībā. rezultātā - zirgs, kas tik pat perfekti nāk man blakus soļos/rikšos, no čuksta nolasot jebkādus pagriezienus, apstāšanos, atkāpšanos - jebko. Bija ļoti koncentrējies uz mani un tāds smaidīgs, izskatījās, ka viņam tas riktīgi patīk. Paskrēju ātrāk un viņš man rikšos uzreiz sekoja. Unnn - uz laukuma bija atstāts 50cm šķērslītis. Viņš man to brīvībā pārlēca un pēc tam palika ar mani, uzreiz pierikšoja klāt Un pārlēca pēc prasības, mēs rikšojām blakus un es rādīju viņam uz šķērsli. Leca, pie tam, saglabājot tādu tempu, lai man ir ērti turēties līdzi. No lēna riksīša. Ar austiņām uz mani Tika mežonīgi slavēts Radis par to dikti čāpstinājās un izskatījās ne tikai priecīgs, bet arī lepns un pāris tempus man blakus palēkšoja - to gan striķī - bet pēc prasības
Aizgājām arī līdz riepai - tur bija apledojis, tāpēc viņš īsti negribēja, bet paprasīju, lai uzliek vienu kāju un sāk celt otru, ar to pietika. Dabūja burkānus un ābolu, un laidu pie bara.
atpareļļojiet arī mani kāds, lūdzu
5. marts
kaukāda ne tāda diena. sajūta ka negribas neko darīt. pat ne ka negribas, bet ka nevajag.
izejam ārā, nolemjam sākt ar paspēlēšanos. pret to nekādu baigo iekšējo pretestību nejūtu. Radis liekas tāds diezgan lēnīgs. mēģinu, cik nu atceros, darīt to ko Irbe iepriekšējā dienā. dzeloņcūka man joprojām riebjas. vadības spēle ir ok, tik es joprojām pārāk daudz kustos salīdzinājumā ar zirgu. pēc tam mēģinu brīvībā - vnk vazājos pa laukumu, stājos, atkāpjos, mainu virzienu - zirgs visu laiku ļoti smuki ar mani. sākam rikšot, ieraugu, ka uzlikts 50cm šķērslītis - pārrikšojam abi pāri. pārrikšojam vēlreiz, bet pamats tāds nelīdzens un piesalis, rikšot (vismaz man) pagrūti. tāpēc pamīcamies vēl soļos riņķī apkārt. beigās gribas vēlreiz pārrikšot šķērslītim, bet Radim acīmredzot negribas - smuki aizlavās garām un atkonektējas no manis. lai beigtu uz pozitīvas nots paņemu pie striķa, pārejam smuki un metam mieru.
pēc tam tipa jājāj. sākumā piekrītu, jo īpaši tāpēc, ka 7dien labu laikapstākļu gadījumā solās būt Gita Zaķe un tad jau vajag zirgu pakustināt pirms tam. bet kad aizeju pēc segliem atkal sāk spiest nevajag sajūta. padodos viņai un nolemju nejāt.
aizeju pie zirga un skatos šis smagi elpo. ar vēderu. klepo arī. slodze tak nekāda nebija. tie rikši bija smieklīgā daudzumā, jo man pašai nemaz nebija iekšā rikšot, tik gribējās pamēģināt vai man tāpat kā Irbei sanāk Radi brīvībā pārrikšināt pār kārtiņu. soļojām arī gana daudz. karoč, nav labi.
domāju tagad par Nauri, par ķīmiju un par to, ka zirga un Golfa ārstēšanu vienlaicīgi īsti nevaru šobrīd atļauties.
un zirga klepus liekas vispār kaukas mistisks. joprojām neredzu nekādu konsekventu sakarību tajā, kas klepu ierosina, no kā rodas uzlabojumi un no kā pasliktinājumi. neredzu arī nedz ārēju, nedz iekšēju iemeslu kāpēc, lai viņam tas klepus vispār būtu.
4. marts
pati nebiju pie zirga, jo brauca ciemiņi. bet vakar ar Irbi sarunājām, ka tā kā šonedēļ nesanāk mūsu darbošanās četratā, Irbe paņems Radi mazliet paspēlēties. arī tāpēc, lai labāk saprastu kā plānot mūsu kopdarbošanās reizes. tikko saņēmu garu, interesantu atskati par to, ko viņi kopā ir sadarījuši. izdomāju, ka jāiekopē šiten, lai būtu uz ko atskatīties. vispār spriežot pēc atskaites man ir baigi jāsaņemas un jādarbojas, citādi izskatās, ka sāku pamatīgi atpalikt no Radīša spējām.
Pirmkārt jau, Radis bija gluži lielisks. Paspēlējos ar viņu no zemes apmēram stundu. Sākumā viņš bija mazliet satrūcies, kad saprata, ka ar viņu darīšos, bet pieņēma to, vienkārši kā tāds kautrīgs skolnieciņš pie jaunas skolotājas. Bija ļoti, ļoti gatavs darīt visu, kas saistās ar atkāpšanos, atkāpās man vienkārši no enerģijas, bet, ja kaut ko negribēja saprast - mēģināja mani pabīdīt, nākot virsū, tāpat kā viņš bīda Tevi. Tāpēc biju konsekventa ar zonas sargāšanu un vienlaikus mēģināju celt viņa pašapziņu, tai skaitā ar aktīvu nākšanu pie manis, kad aicinu, jo viņš to citādi minstinājās. Viņš nāca piesardzīgi, bet tieši pie manis, tikai it kā ar piemiegtām acīm - ja nu tūlīt kaut kas, kaut kā... Kad sāku vienkārši slavēt un mīļot, uzreiz kā slogu nometa no pleciem un sāka čāpstināt. Bet nepārspīlējot ar enerģiju, un daudz, daudz mīļoju un slavēju, kas viņu ievērojami atslābināja. Attiecīgi, daudz draudzīgās spēles, ground tying un tā. Tas viņam gāja labi. Labi bija arī ar pamatiem - dzeloņcūku, līdzko saprata, ko prasu, tā darīja nekļūdīgi, tāpēc padarīju priekšas-pēcpuses griešanu man pie sāna, nu, it kā mēs to kopā darītu - šis gāja viegli. Vadības spēlē sākumā bija satraucies, mēģināja nākt virsū, bet saglabāju mieru un atkārtoju prasības, līdz viņš gan priekšu, gan pēcpusi varēja viegli pagriezt un tikai bija jāatgādina, ka nav jāpaiet ne soli uz priekšu, vienkārši jāpagriežas. Riņķa spēlē - soļos bez problēmām gāja apkārt, bet bija jāpastrādā ar rikšiem, jo viņš, līdzko nonāca man aiz muguras, raudzīja pāriet soļos, bet, ja kāpināju enerģiju - kārās striķī, lai izvairītos. Tāpēc pielietoju mazliet citu taktiku. Paņēmu savu pātagu, ar mierīgu enerģiju uzdevu rikšus un, kad viņš man aiz muguras grasījās pāriet soļos, pātagu vienkārši gaisā ar troksni nošvīkstināju viņa virzienā, taču nepieskaroties - lai viņš vienkārši zin, ka tajā zonā nedrīkst apstāties, jo tad nāks švīkstētājs. Kādas trīs-četras reizes (ar pārtraukumiem) to atkārtojām, līdz bija labs aplis rikšos ap mani. Tad aicināju pie sevis un viņš iiilgi čāpstināja. Neatkārtoju, lai pārbaudītu, jo gribēju, lai viņam paliek laba sajūta, ka izdarījis pareizi, citreiz varēs turpināt. Pamācīju atkāpties no astes - ar striķa atgādinājumu nogājām pa vienam solītim pie reizes kādus trīs soļus, bet jau vajag vieglāku striķa atgādinājumu Viņš ĻOTI smuki man soļoja, rikšoja, atkāpās, apstājās blakus. Ļoti labi lasīja enerģiju, tā, ka prieks. Nu vo, viņš to tik smuki darīja, ka nolēmu to padarīt par ko interesantāku mums abiem, un palaidu brīvībā. rezultātā - zirgs, kas tik pat perfekti nāk man blakus soļos/rikšos, no čuksta nolasot jebkādus pagriezienus, apstāšanos, atkāpšanos - jebko. Bija ļoti koncentrējies uz mani un tāds smaidīgs, izskatījās, ka viņam tas riktīgi patīk. Paskrēju ātrāk un viņš man rikšos uzreiz sekoja. Unnn - uz laukuma bija atstāts 50cm šķērslītis. Viņš man to brīvībā pārlēca un pēc tam palika ar mani, uzreiz pierikšoja klāt Un pārlēca pēc prasības, mēs rikšojām blakus un es rādīju viņam uz šķērsli. Leca, pie tam, saglabājot tādu tempu, lai man ir ērti turēties līdzi. No lēna riksīša. Ar austiņām uz mani Tika mežonīgi slavēts Radis par to dikti čāpstinājās un izskatījās ne tikai priecīgs, bet arī lepns un pāris tempus man blakus palēkšoja - to gan striķī - bet pēc prasības
Aizgājām arī līdz riepai - tur bija apledojis, tāpēc viņš īsti negribēja, bet paprasīju, lai uzliek vienu kāju un sāk celt otru, ar to pietika. Dabūja burkānus un ābolu, un laidu pie bara.
atpareļļojiet arī mani kāds, lūdzu
kaukāda ne tāda diena. sajūta ka negribas neko darīt. pat ne ka negribas, bet ka nevajag.
izejam ārā, nolemjam sākt ar paspēlēšanos. pret to nekādu baigo iekšējo pretestību nejūtu. Radis liekas tāds diezgan lēnīgs. mēģinu, cik nu atceros, darīt to ko Irbe iepriekšējā dienā. dzeloņcūka man joprojām riebjas. vadības spēle ir ok, tik es joprojām pārāk daudz kustos salīdzinājumā ar zirgu. pēc tam mēģinu brīvībā - vnk vazājos pa laukumu, stājos, atkāpjos, mainu virzienu - zirgs visu laiku ļoti smuki ar mani. sākam rikšot, ieraugu, ka uzlikts 50cm šķērslītis - pārrikšojam abi pāri. pārrikšojam vēlreiz, bet pamats tāds nelīdzens un piesalis, rikšot (vismaz man) pagrūti. tāpēc pamīcamies vēl soļos riņķī apkārt. beigās gribas vēlreiz pārrikšot šķērslītim, bet Radim acīmredzot negribas - smuki aizlavās garām un atkonektējas no manis. lai beigtu uz pozitīvas nots paņemu pie striķa, pārejam smuki un metam mieru.
pēc tam tipa jājāj. sākumā piekrītu, jo īpaši tāpēc, ka 7dien labu laikapstākļu gadījumā solās būt Gita Zaķe un tad jau vajag zirgu pakustināt pirms tam. bet kad aizeju pēc segliem atkal sāk spiest nevajag sajūta. padodos viņai un nolemju nejāt.
aizeju pie zirga un skatos šis smagi elpo. ar vēderu. klepo arī. slodze tak nekāda nebija. tie rikši bija smieklīgā daudzumā, jo man pašai nemaz nebija iekšā rikšot, tik gribējās pamēģināt vai man tāpat kā Irbei sanāk Radi brīvībā pārrikšināt pār kārtiņu. soļojām arī gana daudz. karoč, nav labi.
domāju tagad par Nauri, par ķīmiju un par to, ka zirga un Golfa ārstēšanu vienlaicīgi īsti nevaru šobrīd atļauties.
un zirga klepus liekas vispār kaukas mistisks. joprojām neredzu nekādu konsekventu sakarību tajā, kas klepu ierosina, no kā rodas uzlabojumi un no kā pasliktinājumi. neredzu arī nedz ārēju, nedz iekšēju iemeslu kāpēc, lai viņam tas klepus vispār būtu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru