2012
31. martsosteopāte atbrauca pēc 16iem. Radim teica, ka nekādu emfizēmu neredzot, esot alerģiska reakcija. vajagot tīrīt aknas, dot pretalerģisku un žultsdzenošu fitoterapiju. vēl viņam vajagot dot laiku.
tādu nekādu baigo šķībumu nekonstatēja, bet konstatēja ka ir bloķējušās enerģijas plūsmas. tipa atvēra vaļā. Radis bija mazliet nervozs, sākumā griezās no viņas nost. bet kad stāvēju viņai blakus pie sāna, tad neko vairs neiebilda.
ierādīja astes stiepšanu, man gan liekas ka es līdz galam neuzķēru to sajūtu. bet nu jāmēģina. būtu kruti šito lietu neaizmirst un padarīt par automātisku ieradumu.
jā, man patika, likās ka bija to vērts. katrā ziņā stāvot viņai blakus, kamēr viņa Radim tos enerģijas kanālus atbloķēja, jutu ļoti spēcīgu, bet patīkamu enerģiju. nu pilnīg tā, ka likās pašai gribētos lai ar mani kāds ar tādu enerģiju pastrādā.
gandrīz nedēļu nav būts - darbā taisījās pirmizrāde. vismaz viens labums no tā bija - nosēdēju teātrī visu sniegu un visu aukstumu. pēc zirga gan kaukā baigi noilgojos.
jāiet apvidū vēdināt galva. knapi paspēju pārtvert Radi pirms tas kopā ar Ariku dodas pievienoties pārējam baram, kas šiverē pa leju. Katķka stāsta ka Radis esot peldējies no rīta - tipa ielīdis kaukādā pļaņčkā līdz vēderam, šļakstinājies kā nīlzirgs un ēdis ūdensrozes (ūdensrozes gan ir indīgas un cik zinu tur lejā neaug, bet Katķkas pasaulē daudz kas ir savādāk).
apvidus kopā ar Irbi un Snikeru. zirgs sākumā pavisam bolīgs. nobolījās jau no kaukādām bundžām, kas mētājās pie siena ruļļiem un pēc tam pie uzkāpšanas podesta no riepām kas tur stūrī. līdz Mežsētām gājām sānu gaitās zigzagā no vienas ceļa puses uz otru. pēc tam jau palika daudzmaz normāls.
vedām Irbei rādīt auļu ceļu, bet tas bija galīgi sasnidzis un bišķi piebraukāts, tāpēc slidens. izdomāju, ka jāiet paskatīties kāds ir tas jaukais auļu ceļam paralēlā ceļa paralēlais celiņš, kurš beidzas izcirtumā un, pa kuru esam pārreiz nēsājušies ar Radi divatā. tas bija labs, turklāt bija skaidrs, ka zirgs to nēsāšanos ļoti labi atceras, kā nokļuvām pie tā celiņa, tā manējs sāka dīžāties un dricelēties - nupat esot baigi jāskrien. drošības labad palaižam Irbi un Sniķi pa priekšu un lēkšojam. zirgam ritīga dzirkstele dibenā. kad pagriežamies atpakaļ zirgs ir vēl dzirksteļaināks - visu laiku prasa atļauju iet tam Snikeram garām. turu viņu taisni un jūtu, ka viņš ir sakodis zobus no cenšanās būt pieklājīgs un jebkuru nelielu pavadas pabrīvošanu uztvertu kā aicinājumu apdzīt.
lielāko atceļa daļu noejam soļos, tik caur Ziediem mazliet vēl parikšojam. tur gan arī tiek uzdoti jautājumi par to, vai tad jautrāk nebūtu lēkšot, bet atbilde ir nē, tāpēc mierīgi atnākam mājā.
laukumā ir D., kura piedāvā man pasuflēt shēmu. es piekrītu un bišķi paeju arī. nu tā nevis uz precizitāti, bet priekš savas atcerēšanās. zirgs mani patīkami pārsteidz ar atpakaļgaitu. lai arī brīžam aiziet pašķībi, tomēr varam visu to gabalu noatpakaļgaitot. vienā vietā uzkaramies, jo man laukumā trūkst vietas. mēģinu vairākas reizes, bet vislaik trūkst un trūkst. tieši tad laukumā uzrodas R. un tiek lūgta uzkāpt uz Rada un nodemonstrēt. viņa nodemonstrē arī. Radis gan tāds samulsis, bet iet. pēc tam gan secinam, ka tiklīdz ar Radi pārlec šķērslītim viņam viss aizveras un viņš grib tikai lekt. ar R. pat kaukādam vnk sakrautu riepu stabam pārlikās pāri. nujā un tas mazliet apgrūtina to shēmas elementu izpildi, kuri ir pēc lekšanas.
R. komentārs par Radi un lekšanu: man liekas, ka Radim patīk gan. ejam voltu - Radis ar acs kaktiņu pamana šķērsli un jau gatavojas lecienam. kā, nē, volts, bet mēs taču varējām sāniski pāriet pāri tam šķērslītim?! un tad vēl tās atsevišķās riepas kuras pārlecām. būtu cits zirgs simts punktu nelektu. es jau ar negatavojos lekt, tā bija tāda fiksā ideja, bet man pietika tikai Radim parādīt, un mēs jau lecām. Volframam, piemēram, nepatīk lekt. Radim patīk ātri skriet un lekt. un man liekas, ka tiešām patīk.
treniņš ļoti slapjajā putenī.
Gitai uzreiz prasīju, lai palīdz man sakārtot vadību lēkšos un lekšanu, tāpēc ņēmām cauri tās shēmas daļas, kurās ir lēkši un lekšana.
sākumā daudz darbojāmies rikšos, slīpējām stūru iziešanu, gājām to lēkšojamo un lecamo shēmas daļu rikšos un pāri zemē noliktai kārtiņai + rikšu/soļu pārejas. rikšos viss daudzmaz labi gāja, kādu stūri jau gribēja nošmaukt, bet tas nu tā.
kad sākām lēkšus tad jau nu gan iekarsa, brīžam negribēja bremzēties, brīžam žulījās ar stūriem un voltos staipīja elipsēs. tāpēc gājām vienu un to pašu cauri miljons reizes, kamēr sāka sanākt. bet nu šoreiz nebija tādas šausmas kā pagājšreiz ar to lielo voltu/mazo voltu. nebija nekas tāds konkrēts uz kā būtu uzkārušies vai kas galīgi nebūtu sanācis. Radis vispār bija tāds ļoti jauks un sadarbīgs.
Kārlis šo to safilmēja, paskatījos un nošausminājos par saviem atvieglotajiem rikšiem. es pilnīgi nesaprotu kā tās kājas un es pati tā varu tirināties. vajadzētu uz uzēdes treniņu atkal uzprasīties, bet gribas jau to shēmu tīri vadības ziņā samācīties.
kaukad, kad aplaudosies, ielikš kādu videjolinku no treniņa un kādu bildi no tā sasodīti slapjā sniegputeņa.
ā, jā, gaidot Gitu mēģinājām arī bišķi kauko paspēlēties, bet nu tur nebija nekā tāda, kas būtu pieminēšanas vērts. un atkal aizmirsu izstaipīt asti pēc jāšanas.
http://www.youtube.com/watch?v=-t63E_Zx ... ure=relmfu
Komentāri
Ierakstīt komentāru