2012
2. oktobris
pēc vairāk nekā nedēļas pārtraukuma sanāk brītiņš ko pie zirga aizskriet. līņā. zirgi ganās pie Mežsētu šķūņa. Radis nāk pretī un es šo knapi pazīstu. ļoti smuks un apaļš kā pūpoliņš. nu tā smuki uzēdies. Radis izēd spainīti, bet tiklīdz gribu viņam pakratīt sirdi, tā viš iet prom. vispār šī nav pirmā reize - esmu novērojusi, ka viņam kaukā nepatīk, ja stāstu savas problēmas. viņš kaukā uzreiz aizveras, noslēdzas un vai nu iet prom, vai vienkārši atkonektējas.
nu ka ne, ta ne. nosviedu zemē apaušus, apsēdos uz tiem un piesēdu pavērot baru. tad man piesitās Faira. atnāca, nostājās tieši priekšā, pārkarināja pāri galvu un ta ka gulēja, bet vienlaicīgi negulēja. likās, ka viņa zina, ka esmu nomākta un bažīga un ar tīri sievišķīgu sapratni ir atnākusi mani atbalstīt. sajūta, kā Kohanovas grāmatā
kad hipopsihoterpapijas seanss bija beidzies, aizgāju pie Rada, paņēmu striķī un mēģināju drusku paspēlēties. kundziņš gan bija diezgan traks un aktīvs un bišķi kāpa man uz galvas. piemēram, rikšos, momentos kad es biju starp viņu un baru, nesa mani ar plecu nost. izspiedu kaut cik pieklājīgu to blakus rikšošanu un metu mieru. nebij ar laika vairāk kko baigi ņemties un lietus ar diezgan normāli jau sāka līt.
5. oktobris
no rīta Kristīne, kas bij atbraukusi vizītē pie citiem, uzmeta Radim aci. sirdsdarbība joprojām esot mazliet paātrināta, bet mazāk nekā iepriekš un vispār izskatoties čalis baigi labi.
pēc tam gājām ekspedīcijā ar R. un Volframu. kopumā apvidus baigi foršs, izgājām jaunu taku, kas sākas auļu ceļa galā. vienīgi Radis kaukā jocīgi kliboja ar pakaļkāju. tā arī nesapratu vai viņš bija klibojis jau pirms mēs sākām jāt, jebšu paslīdēja un kaukā ne tā kāju pagrieza, kad sākām rikšot. tā ka pārsvarā visu to gabalu nogājām soļos un gājām laikam kādas divas stundas. jājot likās, ka iekrīt labajā pakaļkājā, bet beigās konstatējām ka mazliet pietūcis virs kreisās pakaļkājas vēzīša. soļos gan nekliboja. rikšos ar nekliboja visu laiku - tipa rikšo normāli, bet ik pēc kādiem tempiem it kā iekrīt tai vienā kājā. tāpēc ar pēc kādiem diviem mēģinājumiem, rikšošanu atmetām un gājām mierīgi. vēl viena ne visai patīkama ziņa - visa gājiena laikā 3x noklepojās. vispār zirgi kaukādi jocīgi likās - abi. tādi, ka vai nu vilkties kā uz bērēm vai skriet. un Radis vienā brīdī nobijās no maza uz ceļa guloša priedes žagariņa. palēcās uz visām četrām un sāniski ielēca mežā. man vispār likās, ka mēs abi nokritīsim zemē. kopumā gan baigi raustīgs nelikās.
7. oktobris
jauka un mierīga rudens diena.
sākumā apvidus. pārsvarā soļos. aizgājām līdz Šiškina takai. Radim kāja likās labāka - klibot nekliboja, bet mazliet, mazliet saudzēja. parikšojām 3 nelielus gabaliņus.
pēc tam iegāju laukumā mēģināt bišķi palēkšot, bet diezkas nebija, jo šur tur bija peļķes un dubļi un zirgs paslīdēja vienā vietā, kura izskatījās pat sausa un jājama.
tad pieteicās kaukāda lielā noma, kurā Līgai pietrūka zirgu, tad nu izgājām mēs ar Radi izpalīdzēt un kādu naudiņu nopelnīt. un vispār jāsaka, ka man pat patika - tā kompānija bija ļoti jauka un mums ar Radi tika tāda forša, saprātīga meitene. Radis uzvedās priekšzīmīgi un kaukā likās, ka man tās nomas laikā ar viņu ir ciešāks kontakts, nekā pirms tam jājot.
toties noklepojās gan vairākas reizes pa visu dienu
rīt apaļš gads paliek, kopš Radis oficiāli ir manā ganāmpulkā
2. oktobris
pēc vairāk nekā nedēļas pārtraukuma sanāk brītiņš ko pie zirga aizskriet. līņā. zirgi ganās pie Mežsētu šķūņa. Radis nāk pretī un es šo knapi pazīstu. ļoti smuks un apaļš kā pūpoliņš. nu tā smuki uzēdies. Radis izēd spainīti, bet tiklīdz gribu viņam pakratīt sirdi, tā viš iet prom. vispār šī nav pirmā reize - esmu novērojusi, ka viņam kaukā nepatīk, ja stāstu savas problēmas. viņš kaukā uzreiz aizveras, noslēdzas un vai nu iet prom, vai vienkārši atkonektējas.
nu ka ne, ta ne. nosviedu zemē apaušus, apsēdos uz tiem un piesēdu pavērot baru. tad man piesitās Faira. atnāca, nostājās tieši priekšā, pārkarināja pāri galvu un ta ka gulēja, bet vienlaicīgi negulēja. likās, ka viņa zina, ka esmu nomākta un bažīga un ar tīri sievišķīgu sapratni ir atnākusi mani atbalstīt. sajūta, kā Kohanovas grāmatā
kad hipopsihoterpapijas seanss bija beidzies, aizgāju pie Rada, paņēmu striķī un mēģināju drusku paspēlēties. kundziņš gan bija diezgan traks un aktīvs un bišķi kāpa man uz galvas. piemēram, rikšos, momentos kad es biju starp viņu un baru, nesa mani ar plecu nost. izspiedu kaut cik pieklājīgu to blakus rikšošanu un metu mieru. nebij ar laika vairāk kko baigi ņemties un lietus ar diezgan normāli jau sāka līt.
5. oktobris
no rīta Kristīne, kas bij atbraukusi vizītē pie citiem, uzmeta Radim aci. sirdsdarbība joprojām esot mazliet paātrināta, bet mazāk nekā iepriekš un vispār izskatoties čalis baigi labi.
pēc tam gājām ekspedīcijā ar R. un Volframu. kopumā apvidus baigi foršs, izgājām jaunu taku, kas sākas auļu ceļa galā. vienīgi Radis kaukā jocīgi kliboja ar pakaļkāju. tā arī nesapratu vai viņš bija klibojis jau pirms mēs sākām jāt, jebšu paslīdēja un kaukā ne tā kāju pagrieza, kad sākām rikšot. tā ka pārsvarā visu to gabalu nogājām soļos un gājām laikam kādas divas stundas. jājot likās, ka iekrīt labajā pakaļkājā, bet beigās konstatējām ka mazliet pietūcis virs kreisās pakaļkājas vēzīša. soļos gan nekliboja. rikšos ar nekliboja visu laiku - tipa rikšo normāli, bet ik pēc kādiem tempiem it kā iekrīt tai vienā kājā. tāpēc ar pēc kādiem diviem mēģinājumiem, rikšošanu atmetām un gājām mierīgi. vēl viena ne visai patīkama ziņa - visa gājiena laikā 3x noklepojās. vispār zirgi kaukādi jocīgi likās - abi. tādi, ka vai nu vilkties kā uz bērēm vai skriet. un Radis vienā brīdī nobijās no maza uz ceļa guloša priedes žagariņa. palēcās uz visām četrām un sāniski ielēca mežā. man vispār likās, ka mēs abi nokritīsim zemē. kopumā gan baigi raustīgs nelikās.
7. oktobris
jauka un mierīga rudens diena.
sākumā apvidus. pārsvarā soļos. aizgājām līdz Šiškina takai. Radim kāja likās labāka - klibot nekliboja, bet mazliet, mazliet saudzēja. parikšojām 3 nelielus gabaliņus.
pēc tam iegāju laukumā mēģināt bišķi palēkšot, bet diezkas nebija, jo šur tur bija peļķes un dubļi un zirgs paslīdēja vienā vietā, kura izskatījās pat sausa un jājama.
tad pieteicās kaukāda lielā noma, kurā Līgai pietrūka zirgu, tad nu izgājām mēs ar Radi izpalīdzēt un kādu naudiņu nopelnīt. un vispār jāsaka, ka man pat patika - tā kompānija bija ļoti jauka un mums ar Radi tika tāda forša, saprātīga meitene. Radis uzvedās priekšzīmīgi un kaukā likās, ka man tās nomas laikā ar viņu ir ciešāks kontakts, nekā pirms tam jājot.
toties noklepojās gan vairākas reizes pa visu dienu
rīt apaļš gads paliek, kopš Radis oficiāli ir manā ganāmpulkā
Komentāri
Ierakstīt komentāru