2012
29. marts
pēdējā laikā atkal visādas filozofiskas pārdomas pa galvu maļas.
palasījos savu dg uz atpakaļu...
domāju par to kāpēc man nebij bail lekt...
domāju kā vispār ir mainījušās attiecības ar Radi...
viena lieta ko piefiksēju - ir pazudis Voltērs. nevarētu gan teikt, ka zirgs ir palicis nenormāli mierīgs vai paklausīgs, bet mana iekšējā sajūta ir nomainījusies.
agrāk bija mīļais, jaukais Radis un bija Voltērs - kaukas neparedzams, nenormāls, nevaldāms, neuzticams no kā es baidījos. tagad jebkurā gadījumā ir mīļais, jaukais Radis, tikai reizēm tāds voltērīgs un radikālīgs. tik nevaru saprast kurā brīdī tā izmaiņa notika. kaukad janvāra sākumā toč vēl bija Voltērs.
vai nu esmu tiešām sākusi vairāk uzticēties zirgam (par ko es nešaubos) vai arī vienkārši esmu palikusi galīgi vieglprātīga (joprojām brīnos kāpēc es nenobijos kad viņreiz sākās tas dragreiss ar Ariku un Draisko - tur bija visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai es nobītos).
attiecībās ir ienācis kaukāds vieglums. es jūtos brīvāka un priecīgāka pavadot laiku kopā. arī brīžos, kad kaut kas nesanāk (kā pēdējā treniņā pie Gitas).
uz galvas gan man viņš kāpj diezgan, bet mani tas neuztrauc tā kā agrāk, nu es par to neķeru tādu kreņķi. ir sajūta, ka tas ir pārejoši - palikšu gudrāka ij mācēšu panākt ka nekāpj.
interesantākais liekas, ka nevar noķert kurā brīdī tas viss tā diezgan jūtami nomainījās. janvārī točna vēl nebija ne tā viegluma, ne prieka, ne uzticēšanās. liekas ka Irbes un Snikera atvākšanās pie mums ar ir kauko ietekmējusi - abi viņi tādi traki un iedvesmo ticēt un darīt lietas kas iepriekš nav likušās konkrētajā attiecību fāzē mēģināšanas vērtas. nu piemēram darbošanās brīvībā - man visu laiku likās, ka spēlējamies tik maz un ka viņš noteikti nesapratīs un nedarīs, citi ar to teica, bet re kā izrādījās pavisam savādāk - noņēmu apaušus un zirgs rikšo līdzi galvu priecīgi purinādams. protams, nemākam tur visādas smalkas un precīzas lietas, bet kopābūšanas sajūta un saikne mums ir nostiprinājusies.
zirgs arī ir nomainījies. sācis ne tikai smaidīt, spēlēties ar citiem, bet arī jokot. vakar ar baigo joku izspēlēja - pēc atsoļošanas ievedu laukumā novārtīties, noņēmu iemauktus. novārtījās un gājām abi plecu pie pleca uz aploku. izejam no laukuma, a zirgs ar fiksu lecienu aizlavās aiz siena ruļļiem. nevis tā vienkārši aizgāja ēst, vai sabijās, bet aizlavījās siena ruļļiem otrā pusē un lūrēja, ko nu es darīšu. un reāli sajūta, ka viņš smejas, nē, drīzāk, ķiķina, kāds viņam foršs joks sanācis. un šitā ik pa laikam kko izspēlē.
protams, ir pagājis zināms laiks un ir jau tikai loģiski ka attiecības uzlabojas, nostiprinās un niansējas, bet padomāt un pažļembāt to arī ir diezgan vērtīgi. vismaz man patīk. un man noteikti būs interesanti šo te palasīt, kad pēc kāda ilgāka laika atkal sadomāšu pašķirstīt uz atpakaļu mūsu dg
29. marts
palasījos savu dg uz atpakaļu...
domāju par to kāpēc man nebij bail lekt...
domāju kā vispār ir mainījušās attiecības ar Radi...
viena lieta ko piefiksēju - ir pazudis Voltērs. nevarētu gan teikt, ka zirgs ir palicis nenormāli mierīgs vai paklausīgs, bet mana iekšējā sajūta ir nomainījusies.
agrāk bija mīļais, jaukais Radis un bija Voltērs - kaukas neparedzams, nenormāls, nevaldāms, neuzticams no kā es baidījos. tagad jebkurā gadījumā ir mīļais, jaukais Radis, tikai reizēm tāds voltērīgs un radikālīgs. tik nevaru saprast kurā brīdī tā izmaiņa notika. kaukad janvāra sākumā toč vēl bija Voltērs.
vai nu esmu tiešām sākusi vairāk uzticēties zirgam (par ko es nešaubos) vai arī vienkārši esmu palikusi galīgi vieglprātīga (joprojām brīnos kāpēc es nenobijos kad viņreiz sākās tas dragreiss ar Ariku un Draisko - tur bija visi nepieciešamie priekšnosacījumi, lai es nobītos).
attiecībās ir ienācis kaukāds vieglums. es jūtos brīvāka un priecīgāka pavadot laiku kopā. arī brīžos, kad kaut kas nesanāk (kā pēdējā treniņā pie Gitas).
uz galvas gan man viņš kāpj diezgan, bet mani tas neuztrauc tā kā agrāk, nu es par to neķeru tādu kreņķi. ir sajūta, ka tas ir pārejoši - palikšu gudrāka ij mācēšu panākt ka nekāpj.
interesantākais liekas, ka nevar noķert kurā brīdī tas viss tā diezgan jūtami nomainījās. janvārī točna vēl nebija ne tā viegluma, ne prieka, ne uzticēšanās. liekas ka Irbes un Snikera atvākšanās pie mums ar ir kauko ietekmējusi - abi viņi tādi traki un iedvesmo ticēt un darīt lietas kas iepriekš nav likušās konkrētajā attiecību fāzē mēģināšanas vērtas. nu piemēram darbošanās brīvībā - man visu laiku likās, ka spēlējamies tik maz un ka viņš noteikti nesapratīs un nedarīs, citi ar to teica, bet re kā izrādījās pavisam savādāk - noņēmu apaušus un zirgs rikšo līdzi galvu priecīgi purinādams. protams, nemākam tur visādas smalkas un precīzas lietas, bet kopābūšanas sajūta un saikne mums ir nostiprinājusies.
zirgs arī ir nomainījies. sācis ne tikai smaidīt, spēlēties ar citiem, bet arī jokot. vakar ar baigo joku izspēlēja - pēc atsoļošanas ievedu laukumā novārtīties, noņēmu iemauktus. novārtījās un gājām abi plecu pie pleca uz aploku. izejam no laukuma, a zirgs ar fiksu lecienu aizlavās aiz siena ruļļiem. nevis tā vienkārši aizgāja ēst, vai sabijās, bet aizlavījās siena ruļļiem otrā pusē un lūrēja, ko nu es darīšu. un reāli sajūta, ka viņš smejas, nē, drīzāk, ķiķina, kāds viņam foršs joks sanācis. un šitā ik pa laikam kko izspēlē.
protams, ir pagājis zināms laiks un ir jau tikai loģiski ka attiecības uzlabojas, nostiprinās un niansējas, bet padomāt un pažļembāt to arī ir diezgan vērtīgi. vismaz man patīk. un man noteikti būs interesanti šo te palasīt, kad pēc kāda ilgāka laika atkal sadomāšu pašķirstīt uz atpakaļu mūsu dg
Komentāri
Ierakstīt komentāru