2015/aprīlis - zobi

2012

26. jūnijs

nesaprotamie laikapstākļi. te gāž, te negāž, te atkal gāž.
vienu gāzienu pārlaidu dzerot tēju, kad pārstāja sastiepu inventāru un gāju pēc zirga. kā iegāju ganos tā sāka gāzt atkal. stāvēju krūmos un drūmi skatījos kā zirgi nezkāpēc pēkšņi barā aizrikšo uz Mežsētām. domāju moš vispār iet prom, bet vajadzēja tak vismaz apsveicināties + augšā pie slitas zirga barības spainis lēnām pildījās ar lietus ūdeni.
kad mazliet pierima, zirgu bars aizmiga. nostāvēju labu brīdi ar zirga galvu daļēji sev uz pleca. pilnu svaru nelika, bet viegli atspiedās. beigās saņēmos, uzliku apaušus, sākām iet tukšot barības spaini. izdomāju pamēģināt mazliet paspēlēties turpat - Radis uzreiz pamodās. brīnījās gan, bet visu darīja.
vedot varēja just, ka ar zirgu sen nekas nav darīts - zirgs ļoti pieāķējies baram, vislaik bļaustījās un plivinājās striķī. raut gan nekur nerāva un jāvelk arī nebija. tik dancoja blakus un izskatījās milzīgs. jā, kad viņš ir satraucies viņš izskatās krietni milzīgāks, nekā tad, kad mierīgs.
nuvo, raustīdamies un dricelēdamies izēdām spaini un gājām atpakaļ uz ganiem. jorojām lija.
palaidu zirgu, atnācu atpakaļ, sāku vākt inventāru un... protams pārstāja.

27. jūnijs

beidzot sanāca drusku pajāt un uzmērīt jauno mušu deķi. deķis liekas bišķi ta ka par lielu, es vēlvienreiz pamēģināšu
jāšana nu tāda - zirgs jau no ganiem vedot likās stīvs, D. novēroja ka pakaļkājas izskatās pavisam stīvas. jājot bij tas pats + sākumā vispār nevadījās. bija pilnīgi kantains, gūlās pret rokām un īgņojās.
kad cēlu lēkšos, sākumā vilkās, bet kad pacēlu uz otru pusi, likās ka lēkšo nenormāli nikni. nu nenesās nekur, bet tas lēksis bij tāds nikni dragājošs. nekad tāds nebija bijis.
izlīdām no laukuma un nolēkšojām to gabaliņu līdz nolauztajai eglei. ātrumu kāpināja, bet uz manu - eu, Radi, moš nevajag - reaģēja ļoti labi. atsoļojām atpakaļ un iegājām vēl laukumā - tagad vadījās labāk un nebij vairs tik ciets, bet turpināja kustēties ļoti nikni un neiecietīgi. uzcepās ar mazliet un atkal sāka zust opcija soļot. stādināju un atkāpināju, kā rezultātā viņš sāka darīt tā - cepas, es mēģinu atcepināt, viņš pats apstājas, atkāpjas un turpina atkal cepties uz priekšu.
jocīgs tāds. līdz šim ar tādu nebiju saskārusies.
pēc jāšanas un vārtīšanās gājām brīdi paganīties. ganoties jau vairs nelikās nikns, bet pirms tam reāli tāda sajūta, ka kaukādas dusmas krājis iekšā un tagad kustoties grūž to ārā. nelikās gan, ka tas būtu pret mani vērsts niknums.
ā jā un tramīgs arī palicis. šausmīgas bija riepas (!!!) laukumā, muca (kam esam nezcik reizes lekuši pāri), spainis ar kaukādām figņām iekšā, krūms... tas arī jocīgi. ir jau man it kā tāds tempermentīgs zirgs ar bišķi vēju astē, bet ka no riepām būtu jābaidās - tas man ir kas jauns.