2012
26. maijs
kopš atbraukuši tie visi jauniņie, barā kaukā nomainījušās attiecības.
sākumā pajāju bišķiņ - Mežsētas, Ziedi, nolauztā egle. zirdziņš jauks, tik turpceļā, ejot gar ganiem, sazviedzās ar citiem un bišķi uzcepās. salīdzinoši daudz nācās lēkšot - lai aizbēgtu no odiem, kuriem bija pilnīgi vienalga ka abi ar Radi pirms tam appūtāmies ar to pretkukaiņu pūšamo. lai radītu sev ilūziju par kaukādu nopietnību dzīvē, ik pa laikam prasīju apstāties un mazliet atkāpties. man pat ļoti negaidīti sanāca ļoti maigi un labi.
atgriezušies pieņēmām dušu (es nē, tikai zirgs), pēc kuras viņš novārtīja tikai vienu sānu, dabūja otro ēdiena spainīti un es gribēju bišķi padarīt kauko no Agritas ieteiktā. kauko mēģināju, kaukas mazliet sanāca, bet galva šausmīgi pilna ar domām - kas viss jāatceras un kam visam tik nav jāpievērš uzmanība un kā jākoncentrējas, ka kopā baigais ķīselis. daudz neko nesanāca padarīt, jo odi bija tik ārprātīgi uzmācīgi, ka man bija nenormāli grūti koncentrēties kam nopietnam un zirgam tāpat.
palaidu zirgu atpakaļ pie barotavas - pie Draiskā un Arika, kuri joprojām nebija aizdevušies uz ganiem un pati apsēdos barotavā uz viņiem skatīties. redzēju kā Radis diezgan kaķīgi parotaļājas ar barotavā iestutētu dēli. visinteresantākais gan bij kā Radis, pēc skata pilnīgi apzināti, uzmodināja Ariku - Ariks stāvēja un galīgi rubījās ārā, sāka ļodzīties kājas un viņš jau gandrīz krita, kad Radis ar pilnīgi normālām austiņām un bezjebkādas nīgruma enerģijas ieķēra viņam ar zobiem kaklā un pamodināja. tipa - eu vecīt, nekrīti, ja!
pēc tam ar Irbi aizvedām četrotni pa ceļu uz ganiem. caurteka it kā esot ielikta, bet nepareizi, tāpēc joprojām neesot vēlams zirgus laist tai pāri. aizgājām šiem līdzi līdz baram, kas snauduļoja pie Mežsētām un apsēdāmies zemē. zirgi pamazām izveidoja ap mums palielu apli - kas ganījās, kas čučēja.
Radis pavisam kaķīgi rotaļājās un bakstījās ar to dēli, līdz tas apgāzās, Radis bišķi sabijās, atsprāga pāris soļus atpakaļ un izlikās, ka nekas nav bijis
29. maijs
atbraucām ar Irbi un nolēmām, ka iesim apvidū.
zirgi bija pavisam tuvu un pavisam aizmiguši. Radis ar gulēja, bet ne guļus. noliku uz slapjās zemes apaušus, uzsēdos virsū un gaidīju, kad nāks Irbe pēc Snikera. atnāca - nospriedām, ka nevar tak tā nabaga zirdziņus modināt, sēdējām labu brīdi un skatījāmies kā visi čuč.
interesants novērojums: kamēr zirgi gulēja un mēs sēdējām, odu praktiski nebija. nu pavisam daži. bet tiklīdz zirgi sāka mosties un kustēties, tā odi pēkšņi parādījās. moš zirgi, kad taisās uz diendusu, uzliek sev apkārt kaukādu pretodu aizsarglauku un vispār - visvairāk odu ir pie slitas un tad kad mēģina mežā čurāt.
izgājām: Līgas taka uz Ziediem - auļu ceļš - auļu ceļam paralēlais - neliela novirzīšanās turp un atpakaļ uz viena ciemata pusi - mājās caur Mežsētām. zirgs bija burvīgs, lai arī pa ilgiem laikiem atkal taisīja jokus. piemēram, atteicās ar mani mugurā šķērsot to mazo grāvīti kas ir uz Līgas takas. esam tak miljons reizes viņu kāpuši/lekuši, arī kad viņā krietni vairāk ūdens bijis iekšā. bet šoreiz ne un ne. un es ritīgi jutu, ka zirgs vienkārši nes mani cauri, jokojas - ta man pa pusei nāca smiekli, bet pa pusei gribējās dusmoties. beigās nācās nokāpt un pie rokas pārvest. sākumā bija arī diskusijas par zāles ēšanu. bišķi par uzstājīgu metās uz to zāli. es gan arī nebrīnos - cik es pēdējā laikā esmu normāli jājusi (necik) un cik gājusi/jājusi ganīt zirgu (daudz). loģiski, ka pie labumiem pierod.
forši izlēkšojāmies pa auļu ceļu un vēl pa kādam gabaliņam šur tur citur. bija tāds ļoti patīkams ātrums. nu paātrs tāds, bet bez nešanās. zirgs ļoti foršs un klausīgs, ļoti labi paātrinājās un palēninājās pēc maniem ierosinājumiem. stājāmies, atkāpāmies. kad mājupceļā gājām aiz Sniķa, ta padarbojāmies ar palikšanu uz vietas, kad Sniķis aizrikšo vai pārvešanos soļos, apstāšanos un rikšošanas atsākšanu - viss baigi labi, pilnīgvai neticami. tiesa, kad teicu, ka vairāk neko neprasīšu un drīkst rikšos dzīties pakaļ Sniķim, kurš jau bija diezgan attālinājies, tad piedāvātie rikši bija izciešami tikai puspiesēdē.
bišķi žēli noskatījos uz ideālo pamatu laukumā - mitrs un neputošs, bet apvidus sanāca garāks nekā plānojās sākumā un zirgam slodzes bij gana. pirms tam gan biju uzlikusi visus nogāztos šķērslīšus ar domu, ka atnāksim iesildījušies no meža un bišķi patizlosimies. nu nekas, citreiz.
uz ceļa, tur pie tās betona manēžas ir kaukāds zvēru portāls. nesen redzēju tur stirnu, nākamajā reizē lapsu, tad vienu reizi neredzēju neko, bet šodien tur bija burvīgs zaķis baltdibenis.ā jā - joprojām cenšos Radim kattreiz dārzā spaini ar pienenēm pierakt. ar visām saknēm. kaukā likās ka tā vajag darīt.
un kā reiz atradu info, ka pienenes ir tieši tas, ko viņam vajag - saskaņā ar osteopātes (man laikam labāk gribētos viņu saukt par hiropraktiķi) ieteikumiem par aknu attīrīšanu un imunitātes celšanu
30. maijs
aizbraucu, uzvilku gumīšus, paņēmu barības spaini un tummeli baltajam degunam un gāju uz ganiem. nosēdēju tur apmēram stundiņu un braucu mājās.
*) šoreiz beidzot zirgi negulēja, kā iepriekšreizes. bija visnotaļ rosīgi;
*) man šogad tikai vienu reizi nācies viņus meklēt tālāk par Mežsētu pļavu. šodien ar tusēja tepat pievārtu pļavā;
*) vakar tieši domāju, kāpēc Radis pēdējā laikā nenāk man pretī ganos. un šodien nāca. daudzas reizes. es gan izdomāju arī kāpēc viņš nenāk - tāpēc ka zina cik forši ir tusēt turpat barā un ka man tam arī noteikti ir jāpatīk;
*) Radis izrādās ir krietni sabiedriskāks nekā man likās. piemēram, kamēr Ariks bija aizgriezies šams sāka spēlēties ar Retro. tiklīdz Ariks to pamanīja, tā metās triekt Retro projām. Radis atmeta ar roku un atnāca pie manis;
*) Snikers staigā riņķī un mēģina visus pielauzt spēlēties. Radis neparakstījās.
*) Radis pēdējā laikā liekas tāds smaidīgs un silts
31. maijs
sāku atkal ar kādu stundiņu, nu bišķi vairāk, sēdēšanu ganos un zirgu dzīves vērošanu. šoreiz negulēja un nerosījās, bet cītīgi ēda.
pēc tam izdomāju, ka tomēr jāpajāj pa laukumu, kamēr tāds jauks un mitrs pamats. vispār vienbrīd likās, ka nekāda jāšana nesanāks, jo Radis stāvot pie slitas no kaukā sabijās, salecās un atsita balto pakaļkāju pret to kubikaino bluķīti, kas tur mētājas. pēc tam stāvēja kāju gaisā pacēlis un žēli šņāca. iztaustīju, izskatīju, nekas it kā nebij. palūdzu pasoļot un parikšot striķī - gaita izskatījās tīra un sūdzēties baigi nesūdzējās. drošvien bij tik atsitis un sākumā vnk pasāpēja no sitiena.
jājās ļoti labi, zirgs foršs tāds un atsaucīgs. brīnījos ļoti, ka tik mierīgs, jo tomēr bijām vieni paši. jājām visādas figūras - voltus, serpentīnus, īsākas un garākas diagonāles. lēkšoja forši. uz vienu pusi gan bišķi gāzās un nelocījās, bet nerāva un nestiepa un man par lielu brīnumu pēc tam nebija sacepies, kā parasti. lai arī lēkšojām diezgan daudz un es arī šo to prasīju. necepšanās ziņā man vispār brīžam likās, ka tas nemaz nav un nevar būt mans Radis. beigās 2x pārlecām krustiņu un 2x stāvo, kuru biju pirms tam uzlikusi sev nepatīkami augstu. nu no zemes likās, ka sūds, bet jāšus kaukā baigi milzīgs izskatījās. bet nu pārlecām un nekas ļauns no tā nenotika
ilgi laikam tas viss nevilkās, jo beigās zirgs nemaz īsti nebija iesvīdis, lai arī uz to brīdi spīdēja saule un bija diezgan sutīgs.
noņēmu seglus un aizrikšojām uz ganiem. bišķi ir tomēr izkrities, jo mugurkauls kaukā vairāk dibenā dūrās. vēderjosta ar par vienu caurumu augstāk jāvelk.
pēdējā laikā tāda sajūta, ka zirgs šausmīgi cenšas mani iepriecināt un man patikt. un, kad viņam sanāk, liekas ka viņš tāds lepns un pats priecājas par to.
vispār bail bišķi - vienmēr, kad šitā zirgu saslavē, tad nākamajā reizē ir kaukādas šausmas un ārprāts
26. maijs
kopš atbraukuši tie visi jauniņie, barā kaukā nomainījušās attiecības.
sākumā pajāju bišķiņ - Mežsētas, Ziedi, nolauztā egle. zirdziņš jauks, tik turpceļā, ejot gar ganiem, sazviedzās ar citiem un bišķi uzcepās. salīdzinoši daudz nācās lēkšot - lai aizbēgtu no odiem, kuriem bija pilnīgi vienalga ka abi ar Radi pirms tam appūtāmies ar to pretkukaiņu pūšamo. lai radītu sev ilūziju par kaukādu nopietnību dzīvē, ik pa laikam prasīju apstāties un mazliet atkāpties. man pat ļoti negaidīti sanāca ļoti maigi un labi.
atgriezušies pieņēmām dušu (es nē, tikai zirgs), pēc kuras viņš novārtīja tikai vienu sānu, dabūja otro ēdiena spainīti un es gribēju bišķi padarīt kauko no Agritas ieteiktā. kauko mēģināju, kaukas mazliet sanāca, bet galva šausmīgi pilna ar domām - kas viss jāatceras un kam visam tik nav jāpievērš uzmanība un kā jākoncentrējas, ka kopā baigais ķīselis. daudz neko nesanāca padarīt, jo odi bija tik ārprātīgi uzmācīgi, ka man bija nenormāli grūti koncentrēties kam nopietnam un zirgam tāpat.
palaidu zirgu atpakaļ pie barotavas - pie Draiskā un Arika, kuri joprojām nebija aizdevušies uz ganiem un pati apsēdos barotavā uz viņiem skatīties. redzēju kā Radis diezgan kaķīgi parotaļājas ar barotavā iestutētu dēli. visinteresantākais gan bij kā Radis, pēc skata pilnīgi apzināti, uzmodināja Ariku - Ariks stāvēja un galīgi rubījās ārā, sāka ļodzīties kājas un viņš jau gandrīz krita, kad Radis ar pilnīgi normālām austiņām un bezjebkādas nīgruma enerģijas ieķēra viņam ar zobiem kaklā un pamodināja. tipa - eu vecīt, nekrīti, ja!
pēc tam ar Irbi aizvedām četrotni pa ceļu uz ganiem. caurteka it kā esot ielikta, bet nepareizi, tāpēc joprojām neesot vēlams zirgus laist tai pāri. aizgājām šiem līdzi līdz baram, kas snauduļoja pie Mežsētām un apsēdāmies zemē. zirgi pamazām izveidoja ap mums palielu apli - kas ganījās, kas čučēja.
Radis pavisam kaķīgi rotaļājās un bakstījās ar to dēli, līdz tas apgāzās, Radis bišķi sabijās, atsprāga pāris soļus atpakaļ un izlikās, ka nekas nav bijis
atbraucām ar Irbi un nolēmām, ka iesim apvidū.
zirgi bija pavisam tuvu un pavisam aizmiguši. Radis ar gulēja, bet ne guļus. noliku uz slapjās zemes apaušus, uzsēdos virsū un gaidīju, kad nāks Irbe pēc Snikera. atnāca - nospriedām, ka nevar tak tā nabaga zirdziņus modināt, sēdējām labu brīdi un skatījāmies kā visi čuč.
interesants novērojums: kamēr zirgi gulēja un mēs sēdējām, odu praktiski nebija. nu pavisam daži. bet tiklīdz zirgi sāka mosties un kustēties, tā odi pēkšņi parādījās. moš zirgi, kad taisās uz diendusu, uzliek sev apkārt kaukādu pretodu aizsarglauku un vispār - visvairāk odu ir pie slitas un tad kad mēģina mežā čurāt.
izgājām: Līgas taka uz Ziediem - auļu ceļš - auļu ceļam paralēlais - neliela novirzīšanās turp un atpakaļ uz viena ciemata pusi - mājās caur Mežsētām. zirgs bija burvīgs, lai arī pa ilgiem laikiem atkal taisīja jokus. piemēram, atteicās ar mani mugurā šķērsot to mazo grāvīti kas ir uz Līgas takas. esam tak miljons reizes viņu kāpuši/lekuši, arī kad viņā krietni vairāk ūdens bijis iekšā. bet šoreiz ne un ne. un es ritīgi jutu, ka zirgs vienkārši nes mani cauri, jokojas - ta man pa pusei nāca smiekli, bet pa pusei gribējās dusmoties. beigās nācās nokāpt un pie rokas pārvest. sākumā bija arī diskusijas par zāles ēšanu. bišķi par uzstājīgu metās uz to zāli. es gan arī nebrīnos - cik es pēdējā laikā esmu normāli jājusi (necik) un cik gājusi/jājusi ganīt zirgu (daudz). loģiski, ka pie labumiem pierod.
forši izlēkšojāmies pa auļu ceļu un vēl pa kādam gabaliņam šur tur citur. bija tāds ļoti patīkams ātrums. nu paātrs tāds, bet bez nešanās. zirgs ļoti foršs un klausīgs, ļoti labi paātrinājās un palēninājās pēc maniem ierosinājumiem. stājāmies, atkāpāmies. kad mājupceļā gājām aiz Sniķa, ta padarbojāmies ar palikšanu uz vietas, kad Sniķis aizrikšo vai pārvešanos soļos, apstāšanos un rikšošanas atsākšanu - viss baigi labi, pilnīgvai neticami. tiesa, kad teicu, ka vairāk neko neprasīšu un drīkst rikšos dzīties pakaļ Sniķim, kurš jau bija diezgan attālinājies, tad piedāvātie rikši bija izciešami tikai puspiesēdē.
bišķi žēli noskatījos uz ideālo pamatu laukumā - mitrs un neputošs, bet apvidus sanāca garāks nekā plānojās sākumā un zirgam slodzes bij gana. pirms tam gan biju uzlikusi visus nogāztos šķērslīšus ar domu, ka atnāksim iesildījušies no meža un bišķi patizlosimies. nu nekas, citreiz.
uz ceļa, tur pie tās betona manēžas ir kaukāds zvēru portāls. nesen redzēju tur stirnu, nākamajā reizē lapsu, tad vienu reizi neredzēju neko, bet šodien tur bija burvīgs zaķis baltdibenis.ā jā - joprojām cenšos Radim kattreiz dārzā spaini ar pienenēm pierakt. ar visām saknēm. kaukā likās ka tā vajag darīt.
un kā reiz atradu info, ka pienenes ir tieši tas, ko viņam vajag - saskaņā ar osteopātes (man laikam labāk gribētos viņu saukt par hiropraktiķi) ieteikumiem par aknu attīrīšanu un imunitātes celšanu
30. maijs
aizbraucu, uzvilku gumīšus, paņēmu barības spaini un tummeli baltajam degunam un gāju uz ganiem. nosēdēju tur apmēram stundiņu un braucu mājās.
*) šoreiz beidzot zirgi negulēja, kā iepriekšreizes. bija visnotaļ rosīgi;
*) man šogad tikai vienu reizi nācies viņus meklēt tālāk par Mežsētu pļavu. šodien ar tusēja tepat pievārtu pļavā;
*) vakar tieši domāju, kāpēc Radis pēdējā laikā nenāk man pretī ganos. un šodien nāca. daudzas reizes. es gan izdomāju arī kāpēc viņš nenāk - tāpēc ka zina cik forši ir tusēt turpat barā un ka man tam arī noteikti ir jāpatīk;
*) Radis izrādās ir krietni sabiedriskāks nekā man likās. piemēram, kamēr Ariks bija aizgriezies šams sāka spēlēties ar Retro. tiklīdz Ariks to pamanīja, tā metās triekt Retro projām. Radis atmeta ar roku un atnāca pie manis;
*) Snikers staigā riņķī un mēģina visus pielauzt spēlēties. Radis neparakstījās.
*) Radis pēdējā laikā liekas tāds smaidīgs un silts
sāku atkal ar kādu stundiņu, nu bišķi vairāk, sēdēšanu ganos un zirgu dzīves vērošanu. šoreiz negulēja un nerosījās, bet cītīgi ēda.
pēc tam izdomāju, ka tomēr jāpajāj pa laukumu, kamēr tāds jauks un mitrs pamats. vispār vienbrīd likās, ka nekāda jāšana nesanāks, jo Radis stāvot pie slitas no kaukā sabijās, salecās un atsita balto pakaļkāju pret to kubikaino bluķīti, kas tur mētājas. pēc tam stāvēja kāju gaisā pacēlis un žēli šņāca. iztaustīju, izskatīju, nekas it kā nebij. palūdzu pasoļot un parikšot striķī - gaita izskatījās tīra un sūdzēties baigi nesūdzējās. drošvien bij tik atsitis un sākumā vnk pasāpēja no sitiena.
jājās ļoti labi, zirgs foršs tāds un atsaucīgs. brīnījos ļoti, ka tik mierīgs, jo tomēr bijām vieni paši. jājām visādas figūras - voltus, serpentīnus, īsākas un garākas diagonāles. lēkšoja forši. uz vienu pusi gan bišķi gāzās un nelocījās, bet nerāva un nestiepa un man par lielu brīnumu pēc tam nebija sacepies, kā parasti. lai arī lēkšojām diezgan daudz un es arī šo to prasīju. necepšanās ziņā man vispār brīžam likās, ka tas nemaz nav un nevar būt mans Radis. beigās 2x pārlecām krustiņu un 2x stāvo, kuru biju pirms tam uzlikusi sev nepatīkami augstu. nu no zemes likās, ka sūds, bet jāšus kaukā baigi milzīgs izskatījās. bet nu pārlecām un nekas ļauns no tā nenotika
ilgi laikam tas viss nevilkās, jo beigās zirgs nemaz īsti nebija iesvīdis, lai arī uz to brīdi spīdēja saule un bija diezgan sutīgs.
noņēmu seglus un aizrikšojām uz ganiem. bišķi ir tomēr izkrities, jo mugurkauls kaukā vairāk dibenā dūrās. vēderjosta ar par vienu caurumu augstāk jāvelk.
pēdējā laikā tāda sajūta, ka zirgs šausmīgi cenšas mani iepriecināt un man patikt. un, kad viņam sanāk, liekas ka viņš tāds lepns un pats priecājas par to.
vispār bail bišķi - vienmēr, kad šitā zirgu saslavē, tad nākamajā reizē ir kaukādas šausmas un ārprāts
Komentāri
Ierakstīt komentāru