2012
25. marts
knapi esmu pamodusies, kad zvana Gita un žēli prasa vai tiešām mēs tādā vājprātīgā vējā gribam treniņu. jā, gribam.
treniņš bija labs protams, bet laikam viens no visgrūtākajiem kāds man jebkad bijis galvenais, ka lielākā daļa soļos.
sākumā interesants vingrinājums atvieglotajos rikšos - ik pa laikam jāpieceļas uz augšu, bet ne īsti puspiesēdē un jāmeklē līdzsvars. kad tas atrasts tad jāatsāk atvieglošanās, kas pēc tās piepacelšanās liekas ļoti viegla un plūstoša. tiklīdz sāk likties, ka tā vairs nav, tā atkal jāceļas un jāpastāv. šito ieteica daudz drillēt arī kā mājasdarbu.
pēc tam sākās šausmīgākā daļa.
1) jājāj kvadrāts. malas aktīvos plašos soļos, pagriezienos strauji jāsaīsinās un pagrieziens jāizņem ar plecu un ārējo nostādni. kad apjēdzu kas jādara sanāca normāli;
2) pēc tam tas pats jājot zigzagos pār laukuma viduslīniju. ar šo jau gāja grūtāk, jo lai arī pagriezieni sanāca ciešami, es soļojot taisnos gabaliņus drausmīgi vilkos jo domās jau koncentrējos kārtējam griezienam;
3) jājāj divi volti, tādā kā astotniekā (un nevis bezgalības zīmē). viens liels, plašs, aktīvs, otrs pavisam maziņš ar ārējo nostādni un bīdot plecu. sākumā soļos, pēc tam rikšos, pēc tam lielais rikšos, mazais soļos un lielais lēkšos, mazais soļos. trakākais, ka ne tikai tie volti smuki jāiziet, bet vēl precīzi jāmēģina laukumā ierūmēties. tā lai volti iet proporcionāli laukuma viduslīnijai.
nomocījos nenormāli un Gitu ar nomocīju beigās jau manliekas dūmi pa ausīm nāca ārā un visas sarkanās peregruzkas lampiņas midžinājās
pēdējais mazais voltiņš gan sanāca pat ļoti smuks sanāca, bet tas tāpēc, ka Gita pateica, ka tad kad tāds tiks uztaisīts tad varēsim beigt
zirgs šodien tāds diezgan vējains. tikko bijām sākuši iesoļoties, kad Irbe atnesa un uz laukuma malas nolika plēvē ietītus seglus mērīšanai. plēve plandījās un plivinājās un viņai līdzi arī zirgs. tas nekas, ka tieši dažādām plēvēm esam veltījuši vairākas desentizācijas nodarbības. nokāpu pat nost un vedu ar plēvi draudzēties. nākt jau nāca, bet nu sejā palika rakstīts, ka nekas normāls tas īsti nevar būt un kaut kam tādam nevar līdz galam uzticēties un tas tiek paciests tikai man par prieku.
treniņa laikā toties pāris reizes nedaudz panesa no plīvojoša burta - R. izprintējusi trūkstošos burtus, ielikusi plēvjmapītes un piespraudusi laukumā, lai var trenēties shēmu. a tie burti vējā čabinās, grasās lekt nost no stabiem un mesties virsū nevainīgiem zirgiem.
lēkšos gan bija negaidīti normāls. pēc vakardienas dragāšanās biju gaidījusi ko līdzīgu, bet bija pat ļoti, ļoti mierīgs. treniņa laikā gan sanāca tik kādus 4 voltus nolēkšot. tāpēc ejot atsoļoties pa mežu, pacēlu vēl īsu gabaliņu pa ceļam uz Ziediem lēkšos. tādos pavisam lēnos un izsēžamos.
atpakaļ nācām pa Līgas taku un viņai riņķī apkārt no vienas vietas bija stirnu mēsli. grāvītī rūkdams tecēja ūdens, Radis ar mani mugurā šņākdams atteicās kāpt pāri, nokāpu, pārkāpu pati un saucu šo ar - savieba ģīmi un ar nepārprotamu riebumu sejā (Tu taču saproti cik tas ir bīstami zirgam šķērsot tādu rūcošu radījumu? Tur taču var būt zirgēdājs pūķis paslēpies! bet nu labi, uz Tavu atbildību un tikai Tevis dēļ) pārleca.
karoč diena tāda, ka man beigās bezmaz kājas ļodzījās un smadzenes kūpēja, bet zirgs pat īsti iesvīdis nebija. nu bišķi krūtis un paduses.
25. marts
knapi esmu pamodusies, kad zvana Gita un žēli prasa vai tiešām mēs tādā vājprātīgā vējā gribam treniņu. jā, gribam.
treniņš bija labs protams, bet laikam viens no visgrūtākajiem kāds man jebkad bijis galvenais, ka lielākā daļa soļos.
sākumā interesants vingrinājums atvieglotajos rikšos - ik pa laikam jāpieceļas uz augšu, bet ne īsti puspiesēdē un jāmeklē līdzsvars. kad tas atrasts tad jāatsāk atvieglošanās, kas pēc tās piepacelšanās liekas ļoti viegla un plūstoša. tiklīdz sāk likties, ka tā vairs nav, tā atkal jāceļas un jāpastāv. šito ieteica daudz drillēt arī kā mājasdarbu.
pēc tam sākās šausmīgākā daļa.
1) jājāj kvadrāts. malas aktīvos plašos soļos, pagriezienos strauji jāsaīsinās un pagrieziens jāizņem ar plecu un ārējo nostādni. kad apjēdzu kas jādara sanāca normāli;
2) pēc tam tas pats jājot zigzagos pār laukuma viduslīniju. ar šo jau gāja grūtāk, jo lai arī pagriezieni sanāca ciešami, es soļojot taisnos gabaliņus drausmīgi vilkos jo domās jau koncentrējos kārtējam griezienam;
3) jājāj divi volti, tādā kā astotniekā (un nevis bezgalības zīmē). viens liels, plašs, aktīvs, otrs pavisam maziņš ar ārējo nostādni un bīdot plecu. sākumā soļos, pēc tam rikšos, pēc tam lielais rikšos, mazais soļos un lielais lēkšos, mazais soļos. trakākais, ka ne tikai tie volti smuki jāiziet, bet vēl precīzi jāmēģina laukumā ierūmēties. tā lai volti iet proporcionāli laukuma viduslīnijai.
nomocījos nenormāli un Gitu ar nomocīju beigās jau manliekas dūmi pa ausīm nāca ārā un visas sarkanās peregruzkas lampiņas midžinājās
pēdējais mazais voltiņš gan sanāca pat ļoti smuks sanāca, bet tas tāpēc, ka Gita pateica, ka tad kad tāds tiks uztaisīts tad varēsim beigt
zirgs šodien tāds diezgan vējains. tikko bijām sākuši iesoļoties, kad Irbe atnesa un uz laukuma malas nolika plēvē ietītus seglus mērīšanai. plēve plandījās un plivinājās un viņai līdzi arī zirgs. tas nekas, ka tieši dažādām plēvēm esam veltījuši vairākas desentizācijas nodarbības. nokāpu pat nost un vedu ar plēvi draudzēties. nākt jau nāca, bet nu sejā palika rakstīts, ka nekas normāls tas īsti nevar būt un kaut kam tādam nevar līdz galam uzticēties un tas tiek paciests tikai man par prieku.
treniņa laikā toties pāris reizes nedaudz panesa no plīvojoša burta - R. izprintējusi trūkstošos burtus, ielikusi plēvjmapītes un piespraudusi laukumā, lai var trenēties shēmu. a tie burti vējā čabinās, grasās lekt nost no stabiem un mesties virsū nevainīgiem zirgiem.
lēkšos gan bija negaidīti normāls. pēc vakardienas dragāšanās biju gaidījusi ko līdzīgu, bet bija pat ļoti, ļoti mierīgs. treniņa laikā gan sanāca tik kādus 4 voltus nolēkšot. tāpēc ejot atsoļoties pa mežu, pacēlu vēl īsu gabaliņu pa ceļam uz Ziediem lēkšos. tādos pavisam lēnos un izsēžamos.
atpakaļ nācām pa Līgas taku un viņai riņķī apkārt no vienas vietas bija stirnu mēsli. grāvītī rūkdams tecēja ūdens, Radis ar mani mugurā šņākdams atteicās kāpt pāri, nokāpu, pārkāpu pati un saucu šo ar - savieba ģīmi un ar nepārprotamu riebumu sejā (Tu taču saproti cik tas ir bīstami zirgam šķērsot tādu rūcošu radījumu? Tur taču var būt zirgēdājs pūķis paslēpies! bet nu labi, uz Tavu atbildību un tikai Tevis dēļ) pārleca.
karoč diena tāda, ka man beigās bezmaz kājas ļodzījās un smadzenes kūpēja, bet zirgs pat īsti iesvīdis nebija. nu bišķi krūtis un paduses.
Komentāri
Ierakstīt komentāru