2015/aprīlis - zobi

2012

24. aprīlis

paņēmu Radi - tas ar likās tāds panīgrs. tās sīkās figņas koda šim loceklī, šis vēcinājās ar asti un mētāja pakaļkājas. divas ērces arī atradu. divreiz vai trīsreiz izņēmām cauri shēmas zemes daļu. it kā okej, bet zinu, ka varam krietni labāk. saseglojos, gribēju kāpt mugurā, kad atveda dīķrokamo tehniku. šiem tur vajadzēja kaukā izgrozīties un apgriezties un noparkoties, ta ņēmās eskavatoru pa gaisu vicinādami tur stūrī pie meža riepām. kad šie bija bišķi nomierinājušies sākām ar jāt. kauko viņi tur vēl ņēmās, bet Radis bija jauks un neko neteica.
iesoļojoties izgājām pirmo shēmas daļu vairākas reizes. to gan es pa lielam zināju arī pirms tam. pie pārējo daļu mācīšanās netikām. sākām rikšot, sākām lēkšot, I. skatījās uz mums ar kritisku aci un deva visādus grūti saprotamus padomus. beigās pielauzu I. uzkāpt uz Rada un patestēt. rezultāts - pamatīga fizkultūra zirgam un I., bet man neliels brāziens par izlaistu zirgu. Radis nenormāli apvainojās, par to, ka I. nav ar mieru vizināties, bet grib jāt. to viņa sejas izteiksmi vajadzēja redzēt
man vairs nebija dukas iekšā uz jāšanu, tāpēc atsoļoju zirgu ar visu aizvainoto ģīmi pie rokas (to ģīmi viņš tā arī nenomainīja līdz manai prombraukšanai).

28. aprīlis

atbraucu laicīgi, sēdēju uz ratiem un zubrīju shēmu. nu ir tāda stadija, ka galvā pa lielam zinu (nu ir problēmas sākot no pēckārtiņu diagonāles), bet uz laukuma jājot ir grūtāk (problēmas sākas no tās pašas pēckārtiņu diagonāles. tur viss pārāk ātri mainās un notiek )
zirgs pats atnāca laicīgi no ganiem. piesēju pie slitas, iedevu sieniņu, lai saēdas un appūtu ar pretmošķu pūtekli. kā jau minēju - esmu ar to apmierināta.
sāku vest zirgam no dārza pienenes ar visām saknēm. osteopāte teica, lai dod visu kas rūgts un attīrošs. nātres un virzu ar piemetu klāt. pagaidām zirgs apēd visu pa tīro.
treniņš:
uzreiz lūdzu Gitai, lai neiedzen mani pilnīgā izmisumā . sākām ņemt cauri pa detaļiņām. viss, kas rikšos, pat ļoti jēdzīgi sanāca. nekāda vaina. bet kad sākām lēkšot, tad sākās arī šausmas
Radis akal stiepa un vilka un voltos kā mocis gāzās uz sāniem. nolēmām, ka Gita kāps testēt. beigās man sanāca pustreniņš, Radim pilns un vēl ar astīti trešais verdikts par izlaidušos zirgu nedēļas laikā Gita, gan mani mierināja, ka man pagaidām tāpat pietrūkstot zināšanu kā ar viņu tikt galā, bet ka tās zināšanas jau pamazām rodoties, tā ka neesot par ko pārdzīvot. tas, ko Radis šobrīd dara - pārejas uz lēkšiem sāk ar tādus strauju rāvienu uz priekšu, raujot ārā no segliem un pēc tam dragā. + nepakam negrib locīties uz labo pusi. Gita padricelēja kundziņu, palocīja, pakāvās par to raušanu un tešanu. zirgam atkal ģīmis pavisam apvainojies. uzkāpu pēc tam soļos un zirgs tiiiiik uzmanīgs . tagad ir bišķi labāk skaidrs, kā vajadzētu būt. par to, kā līdz tam nonākt nav tik labi skaidrs, bet gan jau ar laiku būs.
vispār gan šobrīd nav pārliecības ka iziesim pilnu shēmu, iespējams iesim tikai rikšu daļu, bet to nolemšu pēc rītdienas treniņa. ceru, jau ka tomēr izdosies tikt ar tiem lēkšiem galā.

30. aprīlis

treniņš
Gita bija atbraukusi bišķi ātrāk un gaidot kamēr Līga sataisīsies, skatījās, kā mēs ar Radi skraidam, stājamies, atkāpjamies no zemes. brīnījās par precizitāti un prasīja ko es tieši darot
iepriekšreiz ar Gitu runājām, ka moš jāpamēģina trenze. nebiju jājusi ar trenzi kopš pagājušā gada jūnija. bija bail, uztraucos arī. liekot iemauktus zirgs aci nepamirkšķinādams paņēma trenzi un apvainoties ij netaisījās. sākot jāt likās baigi jocīgi. BET! piedzīvoju tieši tādu pašu brīnumainības sajūtu, kā apmēram pirms gada, kad nomainīju trenzi pret hakamoru - viss tik viegli, liegi, maigi. Radis neeeenormāli uzmanīgs un pieklājīgs. ne reizes nemēģināja nedz stiept, nedz raut, nedz nesties. visu laiku jāju ar šitādu sajūtu - . raizējos vai zirgs nav apvainojies, bet likās ka viņš tā atviegloti uzelpojis - fū, beidzot viņa runā man kaut cik saprotamā valodā. ritīgi arī varēja sajust, ka šī gada laikā rokas palikušas daudz jēdzīgākas, mierīgākas un kustināmākas. pirms tam kā kaukas nenotika kā plānots, tā saspringu, ieķēros pavadās un sastingu. tagad vismaz daļēji esmu no tā tikusi vaļā un ieliekot trenzi to ļoti labi varēju novērtēt. es gan netaisos tagad pāriet uz jāšanu ar trenzi, bet ik pa laikam ielikt viņu tīri čekošanai/atskaites punktam, laikam gan ir vērts.

un precīzi 3h apvidus
dienas vidus daļu pavadīju klimstot un luņojot pa teritoriju, sauļojoties un tīrot inventāru. vakarpusē pievienojos R., lai jātu pretī A. un Cerai. bišķi iegrābos kaukā biju rēķinājusi, ka tas viss būs tieši 2x mazāk. gan man, gan zirgam jau bija nogurums no treniņa, kurš par laimi gan nebija baigi fiziski intensīvs vairāk uz domāšanu vērsts. tā jau bija forši, tāda piedzīvojuma sajūta, doties pa ikdienā neietiem ceļiem ar konkrētu mērķi un uzdevumu. mežā tik skaisti, silts, caur svaigi izplaukušām lapiņām spīd saule, putniņi vītero un vizbulītes zied. mazāk jauki palika, kad izgājām caur Siliņiem un uzgājām uz grantinieka. kāpām nost un gājām pie rokas. kādu gabalu bij tīri neko, bet pamazām zirgi sāka štopēt, jo tomēr bij baigi akmeņains, karsti un liellopiem gribējās ēst. taisījām tad zirgiem pikniku ceļmalas zālītē. pati biju apēdusi tikai vienu banānu no rīta, pirms treniņa, tāpēc labprāt būtu pievienojusies zirgiem piknikošanā, bet meža zāli un sūnas ēst tomēr negribējās biju ļooooti priecīga, kad sagaidījām abas cēlās jaunkundzes - skats jau bija ļoti romantisks, kad ieraudzīju viņas pie apvāršņa - pēkšņi tālu ceļa galā parādās tāds balts, saules apmirdzēts zirgs. bet nu kamēr tikām līdz mājām, biju pilnīgi beigta un pārgurusi, pakaļa un kājas nojātas. zirdziņš arī. R. teica, ka gan jau redzēšot kā šie auļos pie pārējiem uz ganiem aiznesīšoties, bet nekā - palika abi ar Volframu, zīmīgi rādīja ar deguniem uz tukšo barotavu un ij netaisījās kaukur iet, kur nu vēl auļot. iemetu šiem pusķīpu ar sieniņu, autopilotā novācu inventāru, aizgāju iemērcos upē un braucu mājās - gandrīz neatceros kā aizbraucu.
zirgs gan bija dievīgs. tikpat uzmanīgs un sadarbīgs kā no rīta treniņā (uz mežu gājām ar ierasto hakamoru). tiešām tāda komandas sajūta. un vienam uz otru paļaušanās sajūta arī.