2015/aprīlis - zobi

2012

2. septembris

aizeju uz ganiem. ieraugu zirgus pa gabalu. aiz krūmiem. skatos uz vienu bēru un bļauju - Raaaadjā, Raaaaadjāāā. zirgs pat galvu nepaceļ. nopūšos un taisos spert soli, lai ietu bērajam pakaļ, kad ieraugu, ka viens bērs un baltu degunu pavisam apņēmīgi un noteikti nāk pie manis no diezgan paliela attāluma un daļu no tā jau ir pieveicis. karoč caur krūmiem sajaucu ar Draiskuli
atnākt, gan atnāca, bet kad nu bij jāiet uz stalli, tad gan bļāva visu ceļu vienā bļaušanā. kurls varēja palikt.
ierastais klibuma tests - es laikam esmu sākusi redzēt to, kā nav. man likās, ka klibo ar kreiso priekškāju, I. paskatījās, pasmējās un paziņoja, ka ne sūdu viņš neesot klibs. drīkstot jāt voltus laukumā
sacīts darīts - jāsim voltus laukumā. uz labo pusi gan iekrita priekškājā. nu tāda kā stīvuma sajūta un neliels iekritiens. un vispār jau nekāda baigā voltu jāšana mums nesanāca. liellops sprāga no enerģijas un desoja pa laukumu izgāzies, izstiepies un ar tādu - jā, jā es Tevi ļoti mīlu, cienu un saprotu, ko Tu man prasi, bet es NEVARU, man ir JĀPASKRIEN, citādi es NOMIRŠU.
vispār jau man pašai arī bija grūti - tomēr ilgi nav nopietni jāts, viss ķermenis stīvs un tizls, nevar sakoordinēties. tāpēc aizdevāmies labāk mazā apvidū.

pārnākuši nodarbojāmies ar zebrošanos ar cerību vinnēt kauko vienā pavisam vecā zirgam.lv konkursiņā (man gan ir bail, ka tas konkursiņš ir tik vecs, ka pats zirgam.lv par viņu sen jau ir aizmirsis)
ā un šodien ievēroju, ka Radim ar viegls metālisks-kapara spīdums parādījies. smuks tāds.

14. septembris

*ar R.izstaigājam visus ganus, kamēr atrodam zirgus pašā pirmajā, mājām tuvākajā pļavā;
*mierīgā izjāde ar R. un viņas māmiņu;
*rikšos zirgs vienreiz noklepojas
*pa ceļam ļooooti daudz sēņu. vienu braraviku arī redzēju;
*ar R. aizejam vēl palēkšot pa traktora risi. ar Radi ejam pa priekšu. kaukā likās, ka zirgam trūkst enerģijas. aizelsies pēc tam nebija, bet jauda un entuziasms trūka;
*ielaižam zirgus laukumā vārtīties, bet viņi nevārtās. Radis atrod zemē A. steku un tā mazliet kautrīgi paņem zobos, pavicina un izspļauj. man lieli brīnumi paķeru savu steku (pareizāk sakot bezsaimnieka steku, kuru esmu piesavinājusies kopš pazuda manējais) un piedāvāju viņam vēl pāris reizes paņemt to zobos un paturēt. samulsis ir, bet ņem un tur arī kādu laiku. striķa galu arī paņēma. nekad iepriekš nebija neko tādu piedāvājis/darījis. viņam vispār mute ir tabu zona;
*mazliet vēl paspēlējāmies kko pa laukumu, bet viss tā jocīgi likās/sanāca. vienlaikus it kā sanāk, bet nesanāk. grūti aprakstīt to sajūtu:
*zirgs vispār likās ļoti jocīgs - it kā bija ar mani ļoti, ļoti, bet vienlaicīgi nebija vispār. šitāda sajūta ar Radi iepriekš vēl nebija bijusi.

17. septembris

saņēmos uz pajāšanu laukumā. kļūda gan bija noslinkot ar pārģērbšanos, jo džinsās, lai arī vecās, izļurkātās un nepārāk apspīlētās bija ļoti, ļoti neērti jāt. zirgs gan pēdējā laikā liekas tāds mazliet savā kosmosā, bet bija gana atsaucīgs un nekādas domstarpības nebija. bišķi pavoltojām, paserpentīnojām. mēģināju uz garajām malām pasēdēt manēžas rikšos, bet tas bija šausmīgi grūti. vispār es manēžas rikšus kaukā ļoti esmu pametusi novārtā
zirgs bija tāds diezgan gauss, kaut cik pamodās pēc mazas palēkšošanas. bet vispār priekš tā, cik ilgi nebijām laukumā bijuši, ļoti foršs.
pārējie pa to laiku bija sanākuši ap savu dīķi un dažs labs arī ar lielu troksni pa to dīķi ņēmās. šļakstinājās un brīkšķinājās.

pēc tam, no nelielas tumsas, līdz pilnīgai tumsai, palīdzēju Līgai notīt aploku pie Mežsētām un beigās vēl aizgāju uz upi nopeldēties. drošvien jau ka pēdējoreiz šosezon. iet nācās pilnīgā tumsā ar basām kājām, jo Oposums nozaga man vienu kurpi un man tā arī neizdevās viņu atrast. ūdens aukkkksts, bet ritīgi foršs.