1. maijs - mači
modos un cēlos ar baigām mokām. nebija vēl izgulēts vakardienas nogurums. par brīnumu neko svarīgu neaizmirsu mājās. aita ar bija laimīgi izžuvusi un lietojama.
zirdziņš, tieši tāpat kā es, izskatījās vakardienas nogurumu neizgulējis. nu pilnīgi guļošs un apātisks. knapi kustējās. visai lielajai rosībai un jezgai nepievērsa nemazāko uzmanību. stāvēja tik mierīgi pie slitas, kā vēl nekad nebija redzēts stāvam. tas, ka viņu vienlaicīgi tīrīja 2-4 cilvēki viņam nelikās nekas dīvains.
uz shēmu bija baigais uztraukums. no pašas darbības atceros tikai pāris jocīgas lietas
*) Radis deva pretējo priekškāju nekā prasīju;
*) Laimas balss, kas saka - Inese visu laiku smaida;
*) kautkur visu laiku smilkst Radža;
*) E., kas stāv priekšā burtam;
*) totāli neprecīzas pārejas;
*) Radis nepakam nekāpj uz riepas ar mani mugurā.
pārējais kaukādā pilnīgā transā. bet nu daudzmaz laimīgi - vismaz neaizjāju nekur nepareizi. un Gita beigās teica, ka esot domājusi ka mums iešot sūdīgāk
redzkur tāds drebelīgs, Kārļa ar fotoaparātu filmētais shēmas videjo http://www.youtube.com/watch?v=oPlnaNLA ... e=youtu.be
izskatamies tādi visnotaļ sabijušies un drebelīgi
apvidus pēc tam likās pilnīgs čils un īzijs. komandas biedri gan sākumā bija tādi satraukušies, bet ar laiku mazliet nomierinājās nebūtu mēs ar Radi vakar tā nojājušies, drošvien būtu krietni labāks rezultāts. bet Radis lika diezgan skaidri noprast, ka nav baigi orientēts uz kustēšanos. vēl daudz laika pazaudējām muļļājoties ar priekšpēdējo kontrolpunktu. kaukā piņķerīgi tur bija sarakstīts. kad beidzot atradām, tad lēkšojām atkal uz māju pusi, komandas biedriem bija nelielas problēmas ar distances ieturēšanu, uz ko Radis šausmīgi čūskojās un mēģināja atspārdīties. pēdējā kontrolpunktā bija drāma kuru zirgu nu atstāsim un kura ar kuru nu jāsim, tur ar labs laiciņš pagāja kamēr tikām skaidrībā nu, jā, tātad daudz muļļāšanās. un uz pašām beigām, manam jau pilnīgi nojātajam dibenam un kājām vēl bija speciālpārbaudījums - Draiskulis ar M. kāpšļiem. sataisīti uz īsāko viņi bija tieši tik gari cik manas kājas. R. gan piedāvājās apmest riņķī, bet es lepni atteicos, neies tak tādiem niekiem laiku tērēt. rezultātā pēdējais posms pārsvarā manēžas rikšos. kad pēc īsas palēkšošanas beidzot finišējām, es šļūcu nost no Draiskā ar briesmīgu nopūtu, ka nekad mūžā vairs nejāšu
bet vispār orientēšanās maršruts likās bišķi par vienkāršu. pagājšgad bija krietni sarežģītāks (pat neņemot to vērā, ka mēs ar Radi bijām nesen kā iepazinušies un nepārzinājām apvidu)
Komentāri
Ierakstīt komentāru