2015/aprīlis - zobi

2012

3. janvāris

jāt īsti negribējās, turklāt zirgam viens sāns pilnīgās dubļu bruņās. tā kā pagājšreiz, kad bišķi spēlējos, likās ka zirgam ritīgi patīk un, ka viņš to ļoti labprāt dara, ta nolēmu paspēlēties bišķi nopietnāk un kārtīgāk, jo īpaši tāpēc, ka bija pieejama Anitras uzraudzība.
nodemonstrējām ko mākam. kā vienmēr - kad kāds skatās, tad nesanāk tik labi, kā tad kad neskatās. tomēr tika atzīts, ka zirgs ir ar mani un cenšas klausīties, lai arī mēs abi ik pa brīdim notizlojamies. padarbojāmies ar visādām mazām lietiņām un tad Anitra izdomāja mums baigo vingrinājumu, tipa Radim jātaisa vienmērīgs astotnieks ap divām riepām, bet man jāstāv +/- vienā vietā un viņš jāvada tāpat kā virzienus maina riņķa spēlē. sākumā man likās, ka tas nav iespējams, nu ka to mēs točna nemācēsim izdarīt, bet Anitra nodemonstrēja tehniku, bišķi padīdīja Radi un beigās arī mums sanāca. nu ne gluži vienmērīgi, jo es ik pa laikam kavēju komandu došanu un pinos striķī, bet tomēr kaut kas.
vēl programmā: dzeloņcūka un vadības spēle man kustoties mazāk, nekā parasti to daru, bišķi sānu gaitas un kājas likšana uz riepas. ar kājas likšanu uz riepas gan gāja ilgi un lēni. Radis jau sāka ta ka bišķi uzvilkties, tipa - nesaprotu ko no manis grib un kāpēc, tāpēc sāku nervozēt, bet beigās piedāvāja otru kāju (nevis to, pa kuru tapināja ar kociņu) vicināt virs un pa riepu.
zirdziņš šodien ļoti mīļš tāds. un, lai arī tas reizēm ir pretrunā ar to, ko no viņa prasa, laikam jāpriecājas, ka viņš izmanto katru izdevību nākt un stāvēt pie manis.
p.s. klepu arī šodien nedzirdēju nevienu.

8. janvāris

zirgs ļoooti daudz vārtās. pie laukuma un laukumā iekšā. izskatās tāds kauko padarīt gribošs.
pajemu burkānkoku un paspēlējamies. ik pa laikam Radī uzplaiksnī tāds neviltots prieks un rotaļīgums. nebiju nekad iepriekš tādu redzējusi. rikšojot blakus mētā galvu un augsti izmet priekškājas. ļoti klausās manī, stājas un atkāpjas un uzsāk nekavējot/nesteidzoties.
aizejam līdz traktora riepai. Radis turpina likt uz riepas pretējo kāju - t.i. nevis to pa kuru tapinu, bet otru. beigās uz īsu mirkli sanāk sarunāt, ka viņš uzkāpj ar abām priekškājām uz riepas. bet riepa bišķi noļodzās un viņš nolec nost.

9. janvāris

atkal aizejam ar Radi pakāpt uz riepas. atkal tāpati kāju jaukšana. kad ik pa brīdim uzliek to, kuru es gribu, ceļu zirgu vai debesīs.
saseglojamies un ejam uz mežu. satiekam stirnu. Radis šķiet pieblīvēts ar enerģiju. aizejam līdz auļu ceļam. tas tāds glumš un sasnidzis liekas. ejam palēkšot pa to meža celiņu, kas iet paralēli auļu ceļam paralēlajam ceļam un beidzas izcirtumā. aizlēkšojam līdz galam. mierīgi apstājamies, apgriežamies... un Radis paceļas lēkšos. pēc brīža jūtu arī TO paātrinājumu - es trešo reizi auļoju ar Radi. sākumā piemetas bišķi panika - kas tagad būs? uz bremzēšanu nereaģē... bet tad sāku domāt - kas var notikt? nekas jau īpašs. jebkurā gadījumā starp mums un mājām ir tas akmeņainais ceļa posms, gan jau tur nobremzēsim. un tad galvā ienāk pavisam ģeniāla doma - UZTICIES ZIRGAM. tiklīdz ielaižu viņu prātā, es palieku gandrīz pavisam mierīga un arī Radis sāk laideni samazināt ātrumu. vēl nemaz nav ceļa gals, kad esam jau smuki pārgājuši rikšos un apstājušies.
visu atpakaļceļu noejam soļos. starp Ziediem un Mežsētām nobīstos no diviem lieliem, baltiem taisnstūriem, kas nāk mums pretī. Radis nekustina ne ausu. kad esam tuvāk izrādās tās ir divas sievietes ietinušās plēvēs un nūjo vācu aitusuņa pavadībā. bišķi kauns, ka atšķirībā no Rada nobijos.
Radis ritīgi klepo. pa visām iepriekšējām dienām biju dzirdējusi tikai vienu mazu klepiņu, bet tagad nodod pamatīgi.