2015/aprīlis - zobi

2011

30. maijs

ar visām savām apsaldētajām nierēm un darbiem nebiju apciemojusi Radiku gandrīz divas nedēļas. domāju zvērs būs apvainojies un noslēdzies, kā citkārt, kad salīdzinoši ilgi neesmu bijusi. bet nekā, pavisam otrādi. Radis mīļš tāds un draudzīgs, atsaucās uz maniem saucieniem un pats nāk klāt.
izdomāju padarboties ar viņa (ne)stāvēšanu mierīgi, kad kāpj augšā. nu tāda viņam ik pa laikam mēdz piemesties. domāju vienkārši lēnām un mierīgi kāpelēt augšā, lejā no zemes, kamēr šis stāvēs rāms un nekustēsies. tomēr šis plāns izgāžas, jo zirgs stāv tāpat. uzkāpju, nokāpju, uzkāpju, nokāpju. zirgs stāv. pavisam mierīgi stāv. pievedu pie tribīnes - stāv. visu laiku mierīgi stāv. nav ne miņas no dricelēšanās vai pakaļas aizgriešanas no tribīnes. nekā. viņš vienkārši stāv, par spīti visiem kukaiņiem un tam, ka viņam pilnīgi noteikti ir garlaicīgi.
nu ta neko, noņemu seglus un domāju paspēlēties. šis tas sanāk ļoti labi. iešana blakus ar apstāšanos un ik pa laikam uz vienu pusi ir ļoti laba. otru pusi gan ne visai - Radiks vislaik atpaliek, pēc tam kavē apstāšanos un atkāpšanās vietā bīdās uz priekšu vai sagriežas. padaram kko vēl, vairs neatceros ko, bet sanāca un riņķa spēli, kas nesanāca vispār. kaukad vajadzēs ar asistenci pamēģināt. jo Radis vnk negāja ne uz vienu pusi, tikai vislaik mēģināja nostāties ar galvu pret mani un es nesapratu kā šādā situācijā viņu bloķēt. nujā, to tad citu dienu.
pēc tam atkal uzlieku seglus un apjāju pāris riņķus visās gaitās uz abām pusēm pa laukumu. ar griešanos atkal iet sūdīgāk. no vienas puses gribas lai blakus ir Gita un saka visu priekšā - nu kas nepareizi un, kas jādara. no otras puses jūtos bišķi stulbi, ka nesanāk tas, kas pagājšreiz tik labi sanāca.
pēc tam zirgam jāiet paganīties VIP zālē, bet mēs ar Radžu ejam nātrēs. nu lasīt tējām, ij sev, ij zirgam. diezko patīkami nav, jo to darot ir drausmīgi, drausmīgi daudz odu. es vispār esmu izdomājusi teoriju, ka vajag mēģināt sev likt apkārt iedomātu burbuli, kuram kukaiņi netiek cauri. mēģinu tādu sev uzvizualizēt un sākumā pat mazliet sanāk. tomēr tā kā mans skils nav diezko uzkačāts, tad daļa odu tiek manam burbulim cauri un turpina bāzties virsū. es savukārt sāku uz viņiem dusmoties, bet jo vairāk dusmojos, jo vairāk mans burbulis izšķīst.
vakarā ejam eskortēt soļu nomu 4 cilvēkiem. mūsu uzdevums ir vilkties astē un vajadzības gadījumā ar burkānkoku pieganīt. pasākums ļoti lēns un garlaicīgs un Radis ritīgi izbesās. kad atnākam atpakaļ, es viņam saku, ka davai izejam fiksākās gaitās mazu luņķīti - šis priecīgs - rikšo, rikšo, rikšo, aizrikšo līdz ceļa līkumam un pēkšņi attopas, ka mēs esam palikuši tikai divi. tad nu sākās zviegšana, dīdīšanās, piedāvājumi griezties atpakaļ utt. bet nu luņķīti izgājām, parikšojām, priecīgi izlēkšojām caur Ziediem un atpakaļ uz mājām.
pašās beigās pamatīgi izgāžos - noseglojos, ielaižu Radiku aplokā, pati uz pāris sekundēm pagriežos lai paņemtu kārumu maisiņu, pagriežos atpakaļ, Radis ir tieši tur, kur pirms tām pāris sekundēm un es sāku dot viņam ābolus. zirgs diezgan vienaldzīgi paņem vienu ābolu, pagriežas, pieiet pa barotavas un sāk rīt gaisu. man mute un acis vaļā, bezmaz jau pie sirds jāķer un jākrīt pie zemes, un tad es kārtīgi paskatos viņam sejā un...
Radiks pa to laiku ļoti izbrīnījies stāv pāris metrus tālāk un gaida kad beidzot dabūs savus ābolus.