2011
3. augusts
treniņš.
ar dunduriem tā kā labāk palicis. var jāt. var jāt bez mušu deķa.
rikšojam, lēkšojam pār kārtiņām. Radis vispār bišķi pa enerģisku, bet tur es pati vainīga - kas man lika pirmdien negribēt jāt? diezgan ieskrienās. rikšos, ne, bet lēkšos gan.
bišķi arī palecam. nu tur 3 guļošu riepu augstumu. Radis skrien tik ātri, ka man visi Gitas pātari ārā no galvas (lika tur skaitīt un noteiktā brīdī celties puspiesēdē un sēsties atkal lejā), bet skrien tikai uz šķērsli, pēc tam smuki izņem pagriezienu un bremzējas. vispār puika likās baigā starā par šito padarīšanu. lepns un priecīgs un straujš.
man gāja okej, ik pa laikam vēl saspringstu un sakrampējos. un tā stulbā, stulbā gāšanās (kā šito vārdu pareizi raksta?) uz priekšu, nesaprotu, kā lai tiek no viņas vaļā. bet kopumā labi viss. jauki un priecīgi.
un Gita saslavēja Radi - izskatoties daudz labāk. lai arī ribas vēl rēgojas, esot tāda iekšējā dzirkstelīte iedegusies.
pēc tam vēl ļoti saņēmos un iemērcos upē. ūdenslīmenis vēl pacēlies un ūdens stindzīgi auksts. bet es esmu izdomājusi, ka man šitāda izdarīšanās nāk par labu, tāpēc cenšos.
seglošanās procesā ar acs kaktiņu pamanu ka vējš gar barotavu pūš pa zemi lielu baltas plēves gabalu. tieši mums virsū. pirms es paspēju jebkā reaģēt, Radis histēriski raujas atpakaļ, nolauž vienu to mietu, kas pie slitas un nenormāli savelk striķapaušu mezglu (kurš bij sasiets tipa tai veidā, kuru it kā var atsiet paraujot aiz gala). citi zirgi, kuri arī ir piesieti pie slitas, protams nepievērš tam visam ne grama uzmanības. atsienu Radi, paņemu plēvi un paejam malā. tagad nezinkāpēc plēvei vairs nav ne vainas. gluži par labāko draugu tā vēl nav kļuvusi, jo brīžam pieskaroties āda vēl noraustās, bet zirgam sejā tāda aizvainota izteiksme - kas Tu domā, ka es esmu tik stulbs lai no plēves baidītos? tā taču ir pavisam parasta plēve!
iztīstīju viņu visādi tai plēvē un izbraucīju, nekāda vaina. nesaprotu kam viņam reizēm tādas histērijas jātaisa (iepriekšējā bija ar mušu maskas celofāna iepakojumu).
treniņš foršs. šausmīgi daudz bija jādomā. sākumā teicu Gitai, ka man liekas absolūti nesaprotami kā var sacensībās atcerēties kā pēc kārtas jāiet šķēršļi un vēl nesajaukt no kuras puses tie jālec. Gita atbildēja, ka atbilde uz šo jautājumu tieši esot viņas šīs dienas plānos. ta nu lika mums iet pāri kārtiņām, kavaletēm un vienam 50 cm augstam veidojumam noteiktā secībā, gaitā, uzsēdē utt.
brīžam juka, brīžam vienkārši kaut ko nokavēju vai sajaucu kamēr domāju kā jāgroza zirgs, bet kopumā bija ļoti interesanti un forši. galva gan bij beigās piekususi
toties tas, ka galva aizņemta ar maršruta plānošanu, ļoti palīdz vadībai, jo nav laika šausmināties/uztraukties par to, kas man tur nesanāks vai cik pareizi kko daru, bet vienkārši jādara un tā sanāk krietni labāk. iekšējā pavadā ķeros pavisam reti. ā un uzzināju, ka pareizāk esot zirgu slavēt ar iekšējo roku. nebiju pirms tam iedomājusies, ka ir kaut kāda atšķirība/nozīme.
Radiks foršs, vienīgi pēdējā laikā pasācis rikšos gulēt, bet lēkšos par daudz ieskrieties.
uzdeva arī mājasdarbus, ja nu uznāk vēlme padarboties pašai - visādas pārejas daudz taisīt, serpentīnus, jāt pa iepriekšizdomātām trajektorijām.
skaitīt līdzi, piemēram, nojāt 10 tempus soļos, 20 rikšos, 10 soļos, utt.
kā arī ik pa laikam jājot nomest kāpšļus, pajāt brīdi bez un tad nepārtraucot un nepalēninot kustību atkal uzņemt.
kaut ko vēl teica, bet nevaru atcerēties vairāk.
17. augusts - treniņš
aizeju uz ganiem pēc zirga, paņemu, ejam prom. kad griežamies uz ceļa, garām palēkšo Ariks. gans atkal nonests. šoreiz nevis sarautas lentas, bet nolauzts stabs.
tad pagāja labs brīdis kamēr ar lielu R. palīdzību normalizējām situāciju, t.i. pierunājām Ariku palikt ganos pie bara un saķimerējām lentas tā, lai bars netiktu ārā.
treniņa sākumā Gitai teicu, ka būtu forši padarīt kko vienkāršu un jauku, jo darbā jau esmu nopērusies un pēc tam vēl ar to ganu, tā ka galīg nav vairs spēks iekšā.
Gita izdomāja, ka mums jādara tas pats, kas iepriekšējo meiteņu treniņā - t.i. zirga ielocīšana viņu negriežot. sākumā mēģinam locīties uz āru gar garo sienu, bet beigās izrādās, ka iespējams arī iziet voltu tā, ka zirgs uz pretējo pusi ielocīts. man baigie brīnumi par to visu, jo nekas tāds iepriekš nekad nav darīts.
kad no šitā galva jau kūpēja, pārgājām pie uzsēdes - rikši un lēkši visādās uzsēdēs ar un bez kāpšļiem. izrādījās ka es varu pat kādu laiku nojāt puspiesēdē bez kāpšļiem. a man pirms tam likās ka nevaru. brīnos, ka šodien pat kājas īpaši nesmeldz.
Radis ļoti foršs. viņš gan pēdējā laikā ne reizes nav bijis neforšs (šitā gan laikam nav labi rakstīt, vot nākamreiz ņems un būs). ja pirmajos treniņos izmantoja savā labā katru manu mazāko kļūdiņu ta tagad ir palicis piedodošāks un saprotošāks. dod man vairāk laiku padomāt un salikt visu Gitas doto informāciju kopā. arī kad ar to locīšanu putrojos, neko īpašu neteica, bet pacietīgi gaidīja kamēr es sapratīšu kas un kā man jādara. rikšos šoreiz negulēja un lēkšos par daudz neieskrējās.
nujā, zirgs liekas tāds pacietīgāks palicis, kopš tiem laikiem kad tik tikko bijām iepazinušies.
24. augusts - treniņš
jāts nav tieši nedēļu - kopš iepriekšējā treniņa.
kad pagājšreiz rakstīju, ka zirgs pacietīgs palicis, jau zināju, ka tādas jaukas lietas labāk nevajag rakstīt. šoreiz zirgs tāds dricelīgs, mīcās kaut ko, ļoti uzbāzīgi rakņājas pa kabatām, ko parasti tā nedara. nolieku šim zemē ābolu kaudzīti, a šis tik blisina acis, ošņā, bet neēd. pienāk Renoo un saka, ka moš viņš nemāk paņemt, dēļ tiem saviem zobiem. es ar uzreiz ceļu ābolus augšā un pa vienam izbaroju no rokas. pēc tam atceros, ka pagājšreiz tāpat nobēru ābolus zemē un šīs aci nepamirkšķinādams viņus pacēla un apēda.
pirms treniņa izejam mazu iesildīšanās riņķīti pa mežu - klausīt klausa, bet neklausās. t.i. reaģē uz maniem lūgumiem un ierosinājumiem, bet pārējā laikā uzmanība kaut kur pa krūmiem.
pats treniņš labs. Gita izkratīja mani kārtīgi manēžas rikšos bez kāpšļiem. lika meklēt tos dibenkaulus un uz viņiem sēdēt. lēkšos tas pats. beigās 3x pārlecām to šķērslīti, bet tas jau bij priekam un izklaidei. Radis gan vislaik turpināja būt tāds - daļēji pa krūmiem, bet nu es pati ar biju iegrimusi diezgan dziļās pārdomās - par to, kur īsti ir tie mani dibenkauli, kāpēc es bieži mēģinu atrisināt situāciju vienkārši paceļoties puspiesēdē un kāpēc lēkšojot pa labi sēžu taisni un normāli, bet lēkšojot pa kreisi nesaprotamu iemeslu dēļ pati arī sasveros un sagāžos pa kreisi. utt.
beigās biju nojājusies putās un kājas vairs galīgi neturēja, bet zirdziņš man par lieliem brīnumiem bija pilnīgi sauss. it kā nekas nebūtu bijis. tikai vēderjostas vieta mazliet, mazliet mitra. pat vārtīties negribēja.
Komentāri
Ierakstīt komentāru