2015/aprīlis - zobi

2011

25. jūlijs

šausmīgi gribas jāt. nu tā ka šausmīgi, šausmīgi.
ap pusseptiņiem vakarā izbraucu no mājas. aizbraucu līdz stallim, kāpju ārā no mašīnas un mani apņem milzu dunduru mākonis. saprotu, ka vismaz pagaidām nav ko domāt par jāšanu.
aizeju pie zirga, iedodu sauju mazu burkāniņu. pamīļojamies. pamīļojamies vēl. vēl pamīļojamies. Radis tāds biškus samulsis. bet mīļojas.
paņemu gumijas skrāpi un eju kasīt Radi. Radis atkal samulst, bet priecājas. kasu, kasu, Radis loka kaklu, tirina lūpu, visādi grozās - šite pakasi un šite arī, nē, šite vajag vairāk un stiprāk.
man apnīk/piekūstu. dunduru joprojām daudz.
ieraugu ka būdā uzradusies čupa ar visādiem zirgžurnāliem. paņemu tos un eju nojumē lasīt. izlasu to, izlasu šo, pastos bildītes. dzirdu kaukāda rosība aplokā sākusies.
eju skatīties - daži izlīduši no būdām un rij sienu. izskatās, ka dunduri manāmi mazāk palikuši.
pārģērbjos, sastiepju aksesuārus un mušļa spaini, lai Radim spēks kustēt. kamēr stiepju ar acs kaktiņu novēroju Radi, kurš stāv pie dzirdnes un vēsā mierā dzer ūdeni. ir gan paspiešanas skaņa, gan šņākšanas skaņa, gan dzeršanas skaņa - a šis tak tipa neprotot dzert no dzirdnes. pēc brīža eju aplokā pakaļ zirgam, a šis stāv un rāda man uz dzirdni - eu, meitenīt, kur tad sataisījāties? neesat aizmirsusi, ka mani pa priekšu jāpadzirda, ko? nosmīnu un paturu ar šim to figņu nospiestu, kamēr bišķi padzeras.
seglojoties dunduru praktiski nav. nu daži, bet nekas traks. viss jauki un mierīgi. nolemju kukaiņu deķi nemaz nelikt.
uzkāpju, sākam soļot un apmēram pret laukuma vidu no meža izveļas milzu dunduru kamols. drošvien tas pats, kas mani sagaidīja izkāpjot no mašīnas.
griežamies riņķī, skrienam pēc kukaiņdeķa un maskas un mēģinam vēlreiz. ātros rikšos izdodas bišķi no tiem riebekļiem aizmukt.
šausmīg sen neesam divatā gājuši apvidū. domāju, kā nu būs un, ko Radis teiks. sākumā iet tai savā zigzag gaitā - no vienas ceļa malas, uz otru un pēta vai nebūs kāds izdevīgs brīdis pagriezties un iet atpakaļ. tāds brīdis nerodas. es saku, ka man šausmīgi gribas ar viņu jāt, lai paciešas vien.
par brīnumu gandrīz nemaz nebļaustās. nozviedzās tik kādas četras reizes un divas no tām jau atceļā pie pašām mājām. jocīgi, bet forši. citreiz ir gadījies ar aizkritušām ausīm pārnākt mājās.
lēkšus ņemam pa ceļu uz māju pusi. atkal lēkšo ideālā ātrumā - ne par ātru, ne par lēnu. nu ļoti tā patīkami. nekur nenesas un nestiepj. mierīgi pārvedas rikšos. soļos gan nu tā, vislaik mēģina piedāvāt kaut ļoti, ļoti lēnu, tomēr riksīti. paceļu vēlreiz, jau tuvāk mājām. tie paši ideālā ātruma lēkši un nekādu problēmu ar ātruma samazināšanu. soļot joprojām grib ne visai, bet atsoļoties tak vajag, tāpēc tomēr sarunājam.
atnākam atpakaļ un sākas pilnīgas šausmas. mūs ieskauj mežonīgs dunduru mākonis. nosegloties praktiski neiespējami - Radis jūk prātā, es jūku prātā, dunduri arī sajukuši prātā. kad ir izdevies izpīt Radi no mušu deķa skrienam uz dušu.
pēc tam jau viss atkal salīdzinoši mierīgi. zirgs novārtās, dabū ābolus un burkānus, pamīļojas un iet aplokā pie pārējiem, kuri gandrīz visi jau izlīduši no būdām un rij sienu.
paņēmu burkānkoku, aiztriecu visus uz ganiem, aizgāju iemērkties dzestrā upē, kurā krietni pacēlies ūdenslīmenis un atbraucu mājās. tā lūk.