2015/aprīlis - zobi

2011

24. oktobris

aizvedu zirgam ābolu etiķi, tēju maisu. sarunāju, ka Līga dos jaunskungam atsevišķi pie auzām klāt.
zirgi bij iepriekšpēdējā pļavā, dabūjām vilkties pakaļ. atvedām visus smukā karavānā uz burkāniem. Radis tāds priecīgs nāca pretī.
kamēr birstējāmies (ir vairāk tās krevelītes, nekā iepriekšreiz. un uz labā sāna vairāk nekā uz kreisā), Radis rija savu paikas spaini. visu gan neizrija, toties pamatīgi nojaucās ar bietēm - viss baltais deguns rozā. itin kā būtu par kādu smalku koķetu jaunkundzīti pārvērties. bet tūliņ arī parādīja, ka nav vis nekāda jaunkundzīte - noņemu apaušus, lai uzliktu iemauktus, a šis kā apauši nost, pagriežas un apņēmīgā gaitā iet prom. es , skrienu pakaļ un saķeru aiz krēpēm. bišķi savieba savu rozā purniņu un apstājās. pēc tam gan negribēja laukumā iet iekšā.
izjājām Ziedi - Mežsētas. pārsvarā soļos, pāris vietās bišķi parikšojām. vairs nekliboja - mugurā toč nejutu, bet skatījos vēl ēnā un ar neko aizdomīgu nemanīju. likās tāds enerģisks, bet bišķi nekomunikabls. tāds kā noslēdzies vai sevī iegrimis. toties liels prieks par to, ka ne reizes nenoklepojās. smiltsērkšķu eļļu gan beigās iešļācu aiz vaiga, jo biju jau iepriekš sagatavojusi. un viņš protams, pamanījās nopilināt manu jauno, gaišo jaciņu.
atpakaļ uz ganiem ejam bez apaušiem un striķa. nu zirdziņš vairs nemaz nav nešpetns, nāk rātni pie pleca blakus. vienbrīd bišķi tā kā pasteidzas, bet es šo pasaucu un šis nobremzē un pagaida.
vispār, pāris dienas atpakaļ sapratu, ka kopš tas zirgs ir oficiāli mans, man ir palicis vieglāk viņu mīlēt. kaukādas bailes un iekšēji pašaizsardzības veidojumi ir sabrukuši. nezinu vai jau pavisam pilnīgi, bet liela daļa toč ir nobrukusi nost.

27. oktobris

I. izveda pastaigā pa Stīpnieku stigu un gar Līgas mammu - nebiju tur iepriekš gājusi. pārvietojāmies nesteidzīgi ļaujot zirdziņiem baroties - kopumā pavadījām zirgos kādas stundas divas. vienā vietā I. stāsta, ka tur uz priekšu bišķi jāuzmanās, jo esot vienās mājās nepiesiets suns, kas skrienot pariet. tiklīdz šie vārdi ir pateikti, tā uzrodas divi lieli suņi pavisam no citas puses.
Ariks panesas, Radis līdzi. ar acs kaktiņu redzu ka Ariks tā kā sagriežas un paliek aiz muguras. domāju - jā, jā, re kā I. jau apstājās, tik mēs ta ka tādi muļķi vēl kaukur tešamies. lēnām bremzējam un jau tādos mierīgos lēksīšos sagriežamies voltā un apstājamies. skatos un brīnos - Ariks ēd zāli, a I. ta nav. bļauju - neatsaucas. nokāpju no Rada, paņemu abus pie rokas un eju meklēt. izrādās I. pa krūmiem meklē brilles un steku.
pēc pastaigas Radim arī mazliet manikīrs. mana nesenā priekškāju nagu apvīlēšana tika atzīta par normālu esam un šoreiz dabūju pakaļkājām pavīlēt.

zirgs foršs tāds. klibot nekliboja nevienā gaitā, klepot ar diezko neklepoja - vienu reizi tik dzirdēju mazu nokāsēšanos. nu cerams, ka paliek arvien labāk un drīz būs viss pavisam pārgājis un aizmirsies.
lietus apdeguma krevelītes sausas, vairāk kā iepriekš nelikās, joprojām labajā pusē bišķi vairāk. bet par klāt skaršanos nesūdzējās. uzpūtu jodu beigās uz koncentrētākajām kreveļvietām.

p.s. vakar nejauši atcerējos, ka 27. oktobris kā reiz bij savā ziņā atzīmējams datums - divi gadi kopš atsāku mēģinājumus draudzēties ar zirgiem. toreiz es pat iedomāties nevarēju, ka nepaies ne divi gadi un man jau būs pašai savs personīgais zirgdraugs, ar kuru draudzēties, mīļot un veidot intīmas attiecības.
pagājšnakt kā reiz sapnī redzēju, ka Radis speciāli noliecis ausi man pie mutes un es viņam tur viskko stāstu, bet šis ļoti uzmanīgi klausās.
vēl tai sapnī bija, ka uz Dabas zirgiem atvācās vēl viens privātais zirgs. liela auguma un ruds. un pēc tam bija bankets ar daudz svešiem cilvēkiem, kuri bija sanesuši daudz, dažādas un ļoti krāšņas kūkas, ar visādām tur marcipāna rozītēm un krēmiem un glazūrām. šī sapņa daļa man likās ļoti mulsinoša