2015/aprīlis - zobi

2011

2. novembris

zirgi kopš aizvakardienas tusē pa augšu pie barotavas. nemaz ar tā baigi nerij - kad aizbraucu Ariks un Radiks snauž tur, kur agrāk bija sūdu kaudze. kad vēlāk nāku ārā pēc tējas dzeršanas, šie atkal snauduļo tikai otrā pusē - tur pie auzu barotavām.
zirgs pēdējās reizes liekas atkal tāds noslēdzies. sen nebija tā bijis - kopš vasaras sākuma manlieks. nezinu, moš apvainojies, ka es ar viņu tik maz ko daru pēdējā laikā, bet es ne jau aiz slinkuma, nolaidības vai laba prāta nedaru - viņam tak tas klepus un klibs bija arī. nu nez.
seglošanās laikā zirdziņš izēd pusspaini ar seleriju sakņu atgriezumiem un ābolu mizām. šaubīgi vedu tās selerijas, biju gandrīz pārliecināta, ka neēdīs. bet priecīgi izrija visu pa tīro.
gājām paklimst pa mežu, bija doma uz Stīpnieku stigas pusi, bet tur ku pie tā trīsstūrveida krustojuma ir tas betona veidojums labajā pusē, zirgs nezkāpēc piedāvāja mazu taciņu, kas gar to betona veidojumu veda uz Sūnu pusi. nē nu ja jau zirgam liekas, ka tur būs forši, man jau nav žēl. taciņa izgāja uz ceļa tur, kur pirms Sūnām beidzas mežs. ta nu izstaigājām tur pat tos visus parastos celiņus. ij parikšojām, ij palēkšojām. zirgs tāds normāls. likās, ka varētu tomēr būt kominkablāks. uz cietāka pamata mazliet pasūdzējās par to pašu kreiso priekškāju. vienā vietā izvērtās neliela diskusija par to cik ātrā (lēnā) gaitā mums vajadzētu pārvietoties māju virzienā (zirgs gribēja rikšus, es soļos. es uzvarēju). kad jau bijām gandrīz atnākuši atpakaļ, es sapratu ka man vēl bišķi gribas, tāpēc iegriezām pie nolūzušās egles un vēl nogājām gar Ziediem.
gājām pa Līgas taku pa taisno uz mājām un tur, īsi pirms tās būdeles sākās atrakcijas. soļojam mierīgi, sēžu, domāju, nezkāpēc atceros to, kā pagājšnedēļ zirgi panesās no tiem suņiem. te pēkšņi dzirdu šausmīgu čaboņu no krūmiem un jūtu, ka atkal nesamies kaukur. čaboņa tik briesmīga, ka ja pati ietu ar savām kājām, ta ar noteikti būtu metusies bēgt domāju - atkal suņi? bet no kurienes, lai viņi tur rastos? tad atceros par R. aļņu paranoju un iedomājos, ka moš mums uzbrūk sakniknota aļņu māte un, ka labi vien ir, ka kaukur lēkšojam. beigās izrādās, ka esam izbiedējuši stirniņu un šī kaukādos nesakarīgos lokos nesājas mums apkārt. tiklīdz Radis ierauga čaboņas izraisītāju uzreiz apstājas, bet es sāku skaļi smieties.
aizejam mājās, vēl ielienu laukumā ar domu pavoltot un pagorīties, bet manas koncentrēšanās spējas ir nulle, tāpēc metu mieru. zirgs arī sāk arvien vairāk un vairāk klepot. noseglojamies, aizvedu padzerties, pēc dzeršanas nodod ritīgu klepus lēkmi. laikam būs jāzvana atkal Tolpim baigi jau gribētos atkal atsākt ņemt treniņus pie Gitas, bet ja zirgam šitāda lēkme uznāk, tad tak nepajāsi un 10 Ls ar negribas tā gluži vējā izmest.
braucu, domās apceru šīs dienas notikumus, atceros par gadījumu ar stirniņu un pēkšņi priekšā, pāri ceļam nesas stirnāzis. tik ātri, ka pat nepaspēju sākt bremzēt. karoč pēdējās dienās domas un sarunas tik pēkšņi un negaidīti mēdz materealizēties, ka sāk jau palikt bišķi bail domāt un runāt.

3. novembris

pirmā šī rudens diena, kad mierīgi darbojoties pa āru ritīgi atsalu. jāievieš papildus drēbju kārta un/vai jākustas intensīvāk. vasara točna ir beigusies. izdomāju mēģināt pasildīties uz neapseglota Rada. Radis biš ta kā izbrīnījās, bet uzvedās ļoti jauki un labi. mugurkauls joprojām ļoti izteikts un dibenā duras. pasoļojām, pavoltojām. rikši - vismaz lēnie uz viņa ir vieglāk izsēžami bez segliem, bet to jau es biju konstatējusi iepriekš. kad aiziet tais savos platajos un aktīvajos, tad gan paliek grūtāk. pacēlu arī lēkšos, pa riņķītim uz katru pusi. Radis bija jauks un nekur neskrēja un netesās, bet tomēr tas mugurkauls baigi dūrās.
bišķi mēģinājām arī paspēlēties, bet man tā spēļu čakra, kas rudens sākumā jau bija gandrīz atvērusies, tagad pa šito nekā nedarīšanas laiku atkal bišķi pievērusies. zirgs gan foršs, visu atceras un dara, tikai pārāk histēriski. nu es vēl neesmu īsti sākusi prasīt, kad šis jau ar tādu nervozu uzcītību mēģina kauko darīt un rādīt. turklāt enerģija man pašai bija krietni zema. jārunā atkal konsultācijas pie Līgas.
pēc tam sanāca tāda netīša pseidopadarbošanās brīvībā - joka pēc, ārpus laukuma, aicināju Radi vazāties man līdzi. nu pliku - bez apaušiem un striķa. sākumā ļoti aizdomīgi lūrēja un stāvēja pie slitas. ar tādu skatu, ka it kā gribētu nākt, bet šaubītos un nebūtu pārliecināts, ka tas patiešām ir tas ko es gribu un gaidu. kad es uz viņu neskatījos virsū, tad sāka nākt. nē, nevis nākt, bet klusi lavīties no aizmugures. tiklīdz paskatos šis sāk skatīties griestos un švilpot - tipa nekas nav, es te vienkārši tā stāvu. kad sāku iet - atkal lavās. beigās jau tīri normāli nāca arī bez lavīšanās. pāris nelielus riņķus turpat apstaigājām. pēc tam sāku pļāpāt ar salstošo draudzeni, kuru biju ietinusi Rada deķī. Radis stāvēja un klausījās. piedāvāju viņam iet pie pārējiem uzkost sieniņu, a šis negāja. labāk palikšot ar mums papļāpāt.
Radis joprojām klepo un klepo - tas bija pirmais ko dzirdēju izkāpjot no mašīnas. nav tā, ka to klepu izraisītu kkas konkrēts. reizēm klepo gaitā, reizēm neklepo. reizēm klepo pēc auzām, reizēm neklepo. reizēm klepo pēc padzeršanās, reizēm nē. reizēm vienkārši stāv un klepo.

p.s. ā, jā un vēl - pēdējā laikā no Rada ik pa laika uzvilnī baigais miers. nu tāds zirgmiers, kas man zirgos ļoti, ļoti patīk, nezinu kā lai viņu apraksta, bet ir tāds. Upenei tāds bija un Radī man viš bišķi pietrūka. bet tagad izskatās, ka viņš arī tādu ir sācis ģenerēt. no Upenes gan nāca gandrīz nepārtraukti, Radis pagaidām tik tā periodiski un nelielos daudzumos viņu dod. bet gan jau ar laiku būs vairāk un noturīgāks.