2011
18. oktobris
karoč tās zāles, ko viņš dzēra, esot tādas, kas ļoti lēni darbojoties. tas ka tagad atkal vairāk klepojot varot būt no tā, ka pastiprināti dzīst un uzsūcas saistaudi un viņam varot niezēt. nu līdzīgi kā pušumi pēdējā dzīšanas fāzē, kam nagi niez krevelītes nokasīt. zāles pagaidām vairāk nevajagot, ja nu nepāriet tad ātrākais pēc kādam 2 nedēļām lai zvana atkal, ja vien nepaliek pavisam traki. jo zāles pēc idejas turpinot joprojām darboties.
teica, lai jājot cik daudz un cik ātri gribot, pie nosacījuma ka nav skaidri redzams ka viņam ir ļoti grūti.
par auzām - teica, ka varot kairināt, bet varot arī nekairināt. ja ātri rij tad var vairāk kairināt - manliekas, ka pie pašreizējās barošanas sistēmas viņš varētu rīt diezgan ātri. teica, ka ja dod no spaiņa, lai ieliek pāris palielus apaļus akmeņus iekšā, lai ēd lēnāk.
jā, šodien, skatoties uz to neizliktās enerģijas kamolu, kas pat uz vienkāršām un mierīgām spēlēm reaģēja visnotaļ dinamītiski, domāju par to kas mani sagaidīs kad uzkāpšu mugurā
savācu zirgu, noliku nagu griežamajā placītī pie paikas spaiņa un domāju - nu tik vīlēšu nagiem malas. pacilāju kājas, bišķi ta kā pavīlēju, bet skatos - baltā līnija tak tepat blakus, izskatās it kā kāds bezmaz būtu novīlējis, tāpēc metu mieru.
zirgs pa tam bija ticis galā ar spaini - rūpīgi kā pelnrušķīte izlasījis no spraukumiem ārā visus dārzeņus un zaļumus. ābolus, burkānus, bietes, kabaci, pētersīļus, selerijas, timiānu, gurķu un karpeļu mizas. spraukumi paliek. mārdadžu eļļu speciāli lēju visam pa virsu, značit džeks negrib tos spraukumus vairs ēst. nu i nedošu ar vairāk.
pāris reizes noklepojās.
attiecībā uz ēšanu - nākamajā dienā pēc sarunas ar Juri, kad informācija par auzām, kā iespējamo kakla papildkairinātāju bij nodota Līgai, Līga zvana tiešraidē no zirgu barošanas un saka, ka Radis vienkārši neēd auzas. visi rij, a šis stāv malā, skatās un bez stresa knibinās ap sienu. šodien arī nebij ēdis. ā un 5ml ar smiltsērkšķu eļļu ar mutē šim iešļācām. bišķi jau viebās.
atnāca Līga no vienas nomas, teica, ka pēc pusotras stundas būs vēl viena. protams kuponieki un protams soļos. nolēmu ka varētu pievienoties tai un gāju iekšā padzert tēju.
pirms tam vēl pacilāju Radim kājas Līgas klātbūtnē un izrādījās, ka tas ko biju noturējusi par balto līniju ir naga mala un tur patiesībā vēl ko vīlēt un vīlēt.
padzēru tēju. kuponieki kavēja. ķēros vēlreiz pie nagu malu vīlēšanas. drausmīgi piekusu. likās miljons reizes grūtāk un vairāk nekā iepriekšreiz. svīdu un stenēju. puslīdz tiku galā ar priekškājām, atbrauca kuponnieki.
tīrot zirgu likās, ka muguriņa tāda kā mazliet graudaina. apsegloju un gāju paklimst pa laukumu kamēr kuponnieki salien zirgos. četri gabali un reti riebīgi. nu vismaz viena sieviete točna.
klimtām soļos pa laukumu. sāka klepot biežāk. paprasīju puspiruetes ap priekškājām pie sienas - uzreiz taisīja. man brīnumi un prieki . mēģināju arī pilnu, ne pie sienas, bet tas nesanāca, jo sapinos savās rokās un viss sajuka un iznāca tikai mazs tizls voltiņš.
apnika soļot. stāvējām gaidījām. Radis nodeva ritīgu klepus lēkmi.
izgājām to stundiņu soļos ar nomniekiem. pa brīžam ieklepojās un īsi pirms mājām atkal uznāca normāla lēkme.
ielīdu atkal laukumā. soļoju, domāju, a zirgs pats man mēģina rikšus piedāvāt. ne tādus - ka enerģiju nebūtu kur likt, vai gribētos panēsāties vai pakāpt uz galvas - nē, sajūta tāda, ka zirdziņš bišķi skumīgi - eu nu, tu taču gribi rikšus, vai ne? es ar gribu rikšus? nu davai nu padaram kauko. nu dod man iespēju parādīt kāds es jauks un labs un visu daru. bet to visu tā ļoti, ļoti mierīgi. es sēžu, klausos kā viņš klepo un nekā nereaģēju. pāriet uz soļiem. pēc brītiņa atkal sāk rikšot. trešajā reizē sāka klibot ar to pašu kreiso priekškāju. pasaucu Līgu paskatīties - teica, ka esot krietni labāk un mazāk nekā tai dienā, kad klibošana tika konstatēta. klepus pastiprinājās, tāpēc kāpu nost un vedu zirgu ēst sienu, cerībā ka tas kaut cik nomierinās. bišķi nomierināja arī.
nu neko, sašuvušās par zirga klepu un riebīgajiem klientiem vedām visus prom uz ganiem. par to ka pakaļkājas vēl vajadzēja novīlēt atcerējos tik tad, kad gāju vākt inventāru un ieraudzīju ka vīle uz mani tāda vīlusies skatās.
zirdziņš pats arī vispār tāds skumīgs un vīlies likās. tāda sajūta, ka viņam šausmīgi gribas kauko darīt. komunicēt. un nevis tā, ka kāds vienkārši patur rociņu un papaijā kamēr šis spainīti izēd, bet tā, ka viņš var parādīt kāds viņš gudrs un foršs un labs. un liekas, ka viņš bezmaz pats sevī vīlies, ka viņš nevar, jo viņam tas klepus un vēl klibo.
ak jā un vēl muguriņa. laikam jau taisās šim tas lietus apdegums
bet tā vispār šodien laikam sanāk pirmā reize, kad jāju pati ar savu zirgu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru