2015/aprīlis - zobi

2011

17. aprīlis

1. daļa
plānojam doties uz mežu. tīrīšana velkas kādu laiku - spalvu lēveņi, putekļi un pie vēdera piekaltuši sūdi. uz iemauktu likšanu sākas kaut kāds iepriekš nepieredzēts cirks - zirgs kaut kur stumdās, grūstās, izvairās - izliekas par baigo nepieejamo. tomēr, man par brīnumu, izdodas I. ierādītais variants ar trenzes piedāvāšanu - Radiks godīgi pats paņem viņu mutē. kad par to ir dabūts kārums, cirks var atkal turpināties - es gribu tikt augšā, bet Radja ij nedomā piebīdīties pie trībines un mierīgi pastāvēt. nē, nu arī iepriekš ir bijušas (bet ir arī nebijušas) nelielas problēmas ar viņa piebīdīšanu pie tribīnes tā, lai ir ērti uzkāpt, bet viņš nekad nav tā strauji dricelējies un ģorgājies. kaukā jau beigās uzsvempos, bet vēl nācās pacīnīties ar mierīgu (ne)stāvēšanu kamēr es no augšas pievelku vēderjostas. beigās pat sakautrējos no tā pastāvīgā klienta (kā viņam bij vārdā?), kurš tur kā sastindzis stāvēja un platām acīm noskatījās mūsu tizluma izrādē, drošvien nevarot saprast kāds tam visam sakars ar Dabaszirgu filozofiju. mežā gāja forši, gājām pa to kavalešu taku, pa kuru iepriekš nebiju gājusi un atpakaļ tur, kur izgājšreiz ar R. nekas sīkāks un konkrētāks atmiņā nav palicis, jo biju vienkārši nenormālā sajūsmā par to kā saulīte silda, kā smaržo mežs, kā čivina putniņi un cik viss forši. parikšojām, palēkšojām, protams, arī. sākumā lēkšojām aizmugurē - ta vislaik likās, ka Radiks ta ka grib ātrāk, bet kad aizgājām avangardā, ta samulsa un nemaz ar nekādu ātrumu nemēģināja attīstīt. rikšos gan pēc tam aizgāja platos kā Daugava.
aizjājām līdz mājām, bet man nemaz vēl negribējās kāpt nost, tāpēc izgājām nelielu solo riņķīti - otrā reize, kad tik divatā kauku ejam. nekāda vaina, tik šis vislaik bļaustījās tā, ka ausis krīt ciet. vienā brīdī man apnika un sāku pati dziedāt - kas nu nāca prātā un kam zināju vārdus. tā gājām abi pa ceļu dziedādami.
tur ku jāiet caur tām mājām, tur gan bij bišķi bolīšanās un blisināšanās - ta tur plēve kaukāda krūmos, ta vēl nezinkas - iztirinājāmies cauri sīkā, smieklīgā riksītī.
atnācām atkal mājā, palaidu pavārtīties, a šis švaki tā - nolaidās tā uzmanīgi tik uz viena sāniņa, tā it kā baidītos kleiti saburzīt un frizūru sabojāt. patīrījām vēl viņa saskādēto acīti (kauku nezinkur uzplēsis/saskrāpējis), atdevu šim visus kārumus, kas bij līdzi un palaidu aplokā ar domu ka šodienai pietiks.

2. daļa

1. daļai sekoja tējas pauze, pēc kuras es pavācu sūdus, pagrābu lapas un tad man palika mazliet garlaicīgi un es izdomāju paņemt Radiku un bišķi paspēlēties. pa lielam viss sanāca normāli, cik nu mēs pamēģinājām, bet daudz nebij lemts, jo Radžai uznāca otrais enerģijas vilnis - sāka skraidīt un maisīties pa kājām. nolieku šo vietā, laukuma stūrī - biškus, pieklājības pēc pasēž un atkal sāk jaukt gaisu. tāpēc gājām trijatā pastaigāties pa mežu. Radiks likās diezgan priecīgs par šādu notikumu pavērsienu - ošņāja kokus un celmus, plēsa no zemes sūnu kumšķus, vicināja pa gaisu un meta zemē, ar uzsvērtu labpatiku rija egļu zarus un tamlīdzīgi. ik pa laikam paprasīju kko - nu tur jo-jo spēli vai apstāšanos - viss jauki un labi, ritīgs jaukumiņš. atnācām atpakaļ un es gribēju padarboties ar Radika bīdīšanu pie tribīnes, uzkāpšanu/nokāpšanu, lai mēģinātu tikt līdz tam, ka vairs nav jāpārcieš tādas mokas kā aprakstīts 1. daļā. gribēt, gribēju, bet sanāca tikai daļēji - kamēr klaiņojām pa mežu, kāds bija paslēpis manu burkānkoku un man nebija ar ko baksīt Radjam dibenā un viņš vispār bija pavisam pretējs kā rīta pusē - mierīgs, stāvošs un atsaucīgs. precīzi piebīdītes nesanāca, jo nebij koks pie rokas, bet uzkāpt uzkāpu un nost vairs nekāpu, jo sāku skatīties konkūrparaugdemonstrējumus, ko sniedza laukumā jājošās staļļa biedrenes. pēc tam jau pieķēru sevi soļojam pa laukumu, tad mani arī mēģina pielauzt konkūrēt, es neļaujos, bet jau rikšoju uz riņķi un vienā brīdī nezkā jau lēkšojam Radiks reaģē ļoti labi, smuki sūtās, kustas aktīvās gaitās, kuras man pēc garās, noslinkotās ziemas pagrūti bez segliem izsēdēt, tāpēc stūros pāris reizes esmu uz robežas, lai ķertos krēpēs. sākumā nevisai iet ar grozīšanos, bet es galīgi neesmu pieradusi ar tiem striķapaušiem un tā resnā striķa turēšanu rokās. tā lūk plāns vairs neko nedarīt, pārvētās par pavisam kautko citu. ilgi jau nebij, bet zirgs salīdzinājumā ar rītu bija kā diena pret nakti - jauks, draudzīgs un sarunājams.