2011
13. jūlijs - septītais treniņš pie Gitas
treniņš ļoti labs un produktīvs. sākumā Gita nobēdājas, kad ar Līgu sakam, ka nekas īsti nav darīts, bet beigās paslavē, ka izskatoties, itkā kaut kas tomēr būtu darīts. nez, moš man tā informācija kaukā nosēžas, sagremojas, iesēžas un nemanāmi sāk izpausties.
skaitam ritmu, voltojam - volti jau sāk pēc kaut kā izskatīties. rokas atkal kļuvušas par kripatiņu mierīgākas un savāktākas, vairāk saprotu ko ar viņām daru un ko nevajag darīt (jāju atkal ar Baloža hakamoru).
tad Gita atklāj, ka man neko neviens nav mācījis par atvieglošanos uz pareizās kājas. nu es zinu, ka tā tipa jādara, bet neko vairāk. tad nu dabūju teoriju un ļoti daudz prakses ar skaitīšanu un kājas mainīšanu pa vidu pagriezieniem.
treniņš ļoti labs un produktīvs. sākumā Gita nobēdājas, kad ar Līgu sakam, ka nekas īsti nav darīts, bet beigās paslavē, ka izskatoties, itkā kaut kas tomēr būtu darīts. nez, moš man tā informācija kaukā nosēžas, sagremojas, iesēžas un nemanāmi sāk izpausties.
skaitam ritmu, voltojam - volti jau sāk pēc kaut kā izskatīties. rokas atkal kļuvušas par kripatiņu mierīgākas un savāktākas, vairāk saprotu ko ar viņām daru un ko nevajag darīt (jāju atkal ar Baloža hakamoru).
tad Gita atklāj, ka man neko neviens nav mācījis par atvieglošanos uz pareizās kājas. nu es zinu, ka tā tipa jādara, bet neko vairāk. tad nu dabūju teoriju un ļoti daudz prakses ar skaitīšanu un kājas mainīšanu pa vidu pagriezieniem.
prasu Gitai, lai pastāsta par pareizu puspiesēdi - manējā neesot baigi katastrofāla, bet kāja par daudz uz atpakaļu aiziet, vajagot dabūt taisnāku. tad nu darbojamies ar šito - mainam puspiesēdi ar atvieglotajiem. Gita šodien žēlastību nepazīst, tāpēc tas viss tiek vēl apvienots ar atvieglošanos uz pareizās kājas, voltiem un serpentīniem. viss sanāk diezgan okej. reizēm uz stūriem aizguļos, bet nav vairs tādas mokas kā iepriekš, kad Radis ieslāj ar krūtīm bortā, apstājas un stāv, bet es sastingstu, iekaros pavadā un vairs neko nesaprotu.
lēkšus daudz neņemām, man vispār šodien jocīgi lēkšojās, pašai bija tāda sajūta, ka sēžu ne tā, bet nevarēju saprast kas par vainu. Radim akal bij enerģija iekšā, gribējās skriet, bet sajūta vienalga labāka nekā pirmajos treniņos. nav vairs iekšējas panikošanas par to, ka neizgriezīšu. vienīgi Radis mani bišķi sāk nest cauri slavēšanas brīžos - uzmetam skaistu cilpu vai izejam stūrīti, es priecīgi slavēju - ai, labs Radis, a šis uzreiz nomet ātrumu. pāriet no rikšiem uz soļiem vai no lēkšiem uz rikšiem. bet es ar slavēšanu aizrāvusies, protams noguļu pēdējo brīdi, kad vēl varētu paspēt piesūtīt.
lēkšus daudz neņemām, man vispār šodien jocīgi lēkšojās, pašai bija tāda sajūta, ka sēžu ne tā, bet nevarēju saprast kas par vainu. Radim akal bij enerģija iekšā, gribējās skriet, bet sajūta vienalga labāka nekā pirmajos treniņos. nav vairs iekšējas panikošanas par to, ka neizgriezīšu. vienīgi Radis mani bišķi sāk nest cauri slavēšanas brīžos - uzmetam skaistu cilpu vai izejam stūrīti, es priecīgi slavēju - ai, labs Radis, a šis uzreiz nomet ātrumu. pāriet no rikšiem uz soļiem vai no lēkšiem uz rikšiem. bet es ar slavēšanu aizrāvusies, protams noguļu pēdējo brīdi, kad vēl varētu paspēt piesūtīt.
15. jūlijs
iepriekšējā vakarā pa ilgiem laikiem aizgāju uz jogu. noteikti jāatsāk tas atkal darīt regulāri un, jo biežāk jo labāk! a) tāpēc, ka nākamajā rītā pamodos šausmīgi priecīga (es gan parasti nemostos raudādama, bet tāds rīta prieks man sen nebija bijis); b) tāpēc, ka šausmīgi forši jājas pēc jogas. ķermenis tāds viegls, paklausīgs un elastīgs. ideāls variants būtu no rīta kārtīga jogas nodarbība un vakarā jāšanas treniņš.
sasegloju Radi un eju laukumā voltot. it kā okej, bet zirgs guļ. zirgam slinkums un garlaicīgi. man arī mazliet garlaicīgi. Līga saka, a davai paleciet.
no manis lecējs nekāds. pagājšvasar ar Upeni pārreiz pārlecām kauko 50-60 centimetrīgu, bet tās bij tīrās šausmas. Upenei lekt neizsakāmi riebās. viņa vispirms centās nozakot, bet ja nesanāca, tad tieši pirms šķēršļa apstājās un vai nu stāvēja vai izleca no vietas un darīja to ļoti smagnēji kā cementmaiss.
bet atgriežoties pie lieliskās vakardienas - Līga tātad uzstellēja mums krustiņu un mēs mēģinājām lekt pāri. pirmajā reizē Radis tāds izbrīnījies - ko? tiešām jālec? nevar būt... un pārrikšoja pāri visu sagāžot. mēģinam vēl - zirgs sapratis, ka viss ir pavisam nopietni, pamodās, palika šausmīgi priecīgs un leca ar nenormālu sajūsmu un ļoti skaisti. tā kā es no tā pilnīgi nesaprotu, ta man atlika tikai iegriezt viņu uz šķērsli un turēties mugurā. pārējo viņš pats, ij izrēķināja lecienu, ij samainīja kājas pēc tam. un leciens tik viegls un ērts, es bezmaz vispār nejutu, ka lecu, no segliem ārā nesita, nebija nekādu baiļu. izlecām to krustu kādas 2-3 reizes no katras puses. vienā reizē iegriezu šo bišķi par vēlu, tāpēc sanāca pārlekt pašai riepai, nu kādi 70cm vismaz (nu manai lekšanā nepieredzējušajai galvai tie liekas milzīgi augstumi), bet joprojām viegli un ērti un droši. pēc šitām pāris reizēm vairāk neko negribējās, es nenormālā sajūsmā, zirgs priecīgs un uzpūties lepns kā pāvs, tāpēc kāpu nost un laidu Radi vaļā. man gribas vēl šitā palēkāt, vismaz ir sajūta, ka mums abiem prieks par to.
pēc tam Līga piedāvāja paspēlēties ar Leniju. izrādās, nemaz nav tā, ka es neko no spēlēm nesaprotu, jo ar Leniju viss ko, prasīju sanāca. šis tas mazāk precīzi, šis tas precīzāk, bet sanāca. un bija prieks to darīt. būtu forši ar Radi arī tikt līdz kam tādam..
beigās uzkāpju mazliet uz Fairas. nekad iepriekš nebiju to darījusi. nekāda vaina - tie slavenie, kratīgie rikši nemaz tik kratīgi nelikās, lēkši tādi jauki un patīkami. lekt nemēģināju, jo nejutu sevi diezko labā kontaktā ar iejādes segliem.
vakarā atbrauc R.. man diezko vairs negribas jāt, taisos ta ka uz māju, bet beigās piekrītu sastādīt apvidus kompāniju un, protams, nenožēloju. pa šausmīgi ilgiem laikiem programmā nav ne Mežsētas, ne Ziedi. ejam uz otru pusi. R. grib izpētīt pāris aizaugušus ceļus. pa vienu izdodas izbrist cauri, pa otru ne - jāgriežas atpakaļ. gods un slava Radim - pats ļoti rūpīgi skatās, kur liek kājas, pēta pamatu un uzņemas atbildību. neiebilst arī iet pa priekšu pāris vietās, kur V. negrib iet vispār. pēc tam lēkši, virzienā prom no mājām, tādi forši, bet mierīgi. Radis ietur pieklājīgu distanci aiz priekšējā zirga un neskrien ne par ātru, ne par lēnu.
iepriekšējā vakarā pa ilgiem laikiem aizgāju uz jogu. noteikti jāatsāk tas atkal darīt regulāri un, jo biežāk jo labāk! a) tāpēc, ka nākamajā rītā pamodos šausmīgi priecīga (es gan parasti nemostos raudādama, bet tāds rīta prieks man sen nebija bijis); b) tāpēc, ka šausmīgi forši jājas pēc jogas. ķermenis tāds viegls, paklausīgs un elastīgs. ideāls variants būtu no rīta kārtīga jogas nodarbība un vakarā jāšanas treniņš.
sasegloju Radi un eju laukumā voltot. it kā okej, bet zirgs guļ. zirgam slinkums un garlaicīgi. man arī mazliet garlaicīgi. Līga saka, a davai paleciet.
no manis lecējs nekāds. pagājšvasar ar Upeni pārreiz pārlecām kauko 50-60 centimetrīgu, bet tās bij tīrās šausmas. Upenei lekt neizsakāmi riebās. viņa vispirms centās nozakot, bet ja nesanāca, tad tieši pirms šķēršļa apstājās un vai nu stāvēja vai izleca no vietas un darīja to ļoti smagnēji kā cementmaiss.
bet atgriežoties pie lieliskās vakardienas - Līga tātad uzstellēja mums krustiņu un mēs mēģinājām lekt pāri. pirmajā reizē Radis tāds izbrīnījies - ko? tiešām jālec? nevar būt... un pārrikšoja pāri visu sagāžot. mēģinam vēl - zirgs sapratis, ka viss ir pavisam nopietni, pamodās, palika šausmīgi priecīgs un leca ar nenormālu sajūsmu un ļoti skaisti. tā kā es no tā pilnīgi nesaprotu, ta man atlika tikai iegriezt viņu uz šķērsli un turēties mugurā. pārējo viņš pats, ij izrēķināja lecienu, ij samainīja kājas pēc tam. un leciens tik viegls un ērts, es bezmaz vispār nejutu, ka lecu, no segliem ārā nesita, nebija nekādu baiļu. izlecām to krustu kādas 2-3 reizes no katras puses. vienā reizē iegriezu šo bišķi par vēlu, tāpēc sanāca pārlekt pašai riepai, nu kādi 70cm vismaz (nu manai lekšanā nepieredzējušajai galvai tie liekas milzīgi augstumi), bet joprojām viegli un ērti un droši. pēc šitām pāris reizēm vairāk neko negribējās, es nenormālā sajūsmā, zirgs priecīgs un uzpūties lepns kā pāvs, tāpēc kāpu nost un laidu Radi vaļā. man gribas vēl šitā palēkāt, vismaz ir sajūta, ka mums abiem prieks par to.
pēc tam Līga piedāvāja paspēlēties ar Leniju. izrādās, nemaz nav tā, ka es neko no spēlēm nesaprotu, jo ar Leniju viss ko, prasīju sanāca. šis tas mazāk precīzi, šis tas precīzāk, bet sanāca. un bija prieks to darīt. būtu forši ar Radi arī tikt līdz kam tādam..
beigās uzkāpju mazliet uz Fairas. nekad iepriekš nebiju to darījusi. nekāda vaina - tie slavenie, kratīgie rikši nemaz tik kratīgi nelikās, lēkši tādi jauki un patīkami. lekt nemēģināju, jo nejutu sevi diezko labā kontaktā ar iejādes segliem.
vakarā atbrauc R.. man diezko vairs negribas jāt, taisos ta ka uz māju, bet beigās piekrītu sastādīt apvidus kompāniju un, protams, nenožēloju. pa šausmīgi ilgiem laikiem programmā nav ne Mežsētas, ne Ziedi. ejam uz otru pusi. R. grib izpētīt pāris aizaugušus ceļus. pa vienu izdodas izbrist cauri, pa otru ne - jāgriežas atpakaļ. gods un slava Radim - pats ļoti rūpīgi skatās, kur liek kājas, pēta pamatu un uzņemas atbildību. neiebilst arī iet pa priekšu pāris vietās, kur V. negrib iet vispār. pēc tam lēkši, virzienā prom no mājām, tādi forši, bet mierīgi. Radis ietur pieklājīgu distanci aiz priekšējā zirga un neskrien ne par ātru, ne par lēnu.
Komentāri
Ierakstīt komentāru