2011
11. februāris
mēģinu ar viņu kauko pakomunicēt - liekas tāds foršs - ir savas domas un viedoklis, bet klausās cilvēkā un reaģē. nu tas viņa domu gājiens liekas apmēram tāds - tā es tagad varētu šitā, ā, viņa saka ka nedrīkst, nu labi, ta neko. a varbūt var šitā? a ja es tagad iešu tur? nevar. nu labi, ka ne, ta ne... utt.
jāšanai nepietika laika, jo bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, bet iespaids man par viņu radās ļoti labs
13. febuāris. svētdiena. ārā vairāk nekā -10.
braucu uz otro randiņu ar Radiku - plānā mierīga izjāde apvidū.
mūs sagaida Līga ar pilnīgi vājprātīgu tā rīta piedzīvojumu izklāstu - Ariks un Radiks atkal kaukādā nezinkādā veidā tikuši ārā un aiztikuši jau tik tālu, ka pilnos auļos gājuši pa šosejas malu. Līga šos kaukā tur saķēruši un Līga uz plika Radika apaušos jājusi mājās. šis bijis ļoti mierīgs un pieklājīgs, nemaz neesot licies zinis par milzu sniega šķūri, ko satikuši pa ceļam. izklausās ļoti labi, jo bez segliem viņš praktiski vispār neesot jāts. turklāt vēl sveša vieta, svešs cilvēks, sastresojies un tā.
tīrīšana un seglošana iet viegli un mierīgi, ja nu vienīgi neesmu pieradusi pie tādiem izmēriem. viš i krietni augstāks par Upeni. liekas forši, ka šo var čubināt un bakstīt un ņurcīt un grozīt - man ļoti patīk tādi mierīgi, mīļojami zirgi. pa kabatām gan šņuharē tikpat intensīvi cik Upene.
dodamies lēnā pastaigā mežu. esam vesels bars, bet vienu brīdi nošķiramies no pārējiem, lai izmēģinātu rikšus. pamats ļoti sūdīgs, jo apakšā tīrs ledus. bišķi parikšojam pa sniegu, liekas, ka baigi krata - nav jau tāds dīvāns kā Upene. liekas jocīgi arī ka tik liels - ausis nevaru aizsniegt. ārpus kupenām jau vairs neliekas ka tik ļoti kratītu, lai gan manēžas rikšos uz viņa vajadzēs piešauties. tā vispār ļoti kompakts un stabils.
atnākam no meža un mēs vēl ieejam piesnigušajā jāšanas laukumā pamēģināt lēkšus - paceļas ļoti labi, lēkšojas forši, lai arī ir aktīvi jāizsēž.
kas attiecas uz vadību - mierīgi stāv uz vietas, pat ilgi un izrādot garlaikošanās pazīmes (Upene pat pāris sekundes nevar nostāvēt). ļoti aktīvs solis. nav problēmu ar uzsūtīšanu, smuki ceļas rikšos un lēkšos arī. es gan tikai 2 aplīšus aplēkšoju. vienīgi varēja just starp mums abiem tādu kā izbrīnu un pārsteiguma momentu. nu taustīšanās tāda.
karoč man patika.
11. februāris
mēģinu ar viņu kauko pakomunicēt - liekas tāds foršs - ir savas domas un viedoklis, bet klausās cilvēkā un reaģē. nu tas viņa domu gājiens liekas apmēram tāds - tā es tagad varētu šitā, ā, viņa saka ka nedrīkst, nu labi, ta neko. a varbūt var šitā? a ja es tagad iešu tur? nevar. nu labi, ka ne, ta ne... utt.
jāšanai nepietika laika, jo bija jābrauc atpakaļ uz Rīgu, bet iespaids man par viņu radās ļoti labs
13. febuāris. svētdiena. ārā vairāk nekā -10.
braucu uz otro randiņu ar Radiku - plānā mierīga izjāde apvidū.
mūs sagaida Līga ar pilnīgi vājprātīgu tā rīta piedzīvojumu izklāstu - Ariks un Radiks atkal kaukādā nezinkādā veidā tikuši ārā un aiztikuši jau tik tālu, ka pilnos auļos gājuši pa šosejas malu. Līga šos kaukā tur saķēruši un Līga uz plika Radika apaušos jājusi mājās. šis bijis ļoti mierīgs un pieklājīgs, nemaz neesot licies zinis par milzu sniega šķūri, ko satikuši pa ceļam. izklausās ļoti labi, jo bez segliem viņš praktiski vispār neesot jāts. turklāt vēl sveša vieta, svešs cilvēks, sastresojies un tā.
tīrīšana un seglošana iet viegli un mierīgi, ja nu vienīgi neesmu pieradusi pie tādiem izmēriem. viš i krietni augstāks par Upeni. liekas forši, ka šo var čubināt un bakstīt un ņurcīt un grozīt - man ļoti patīk tādi mierīgi, mīļojami zirgi. pa kabatām gan šņuharē tikpat intensīvi cik Upene.
dodamies lēnā pastaigā mežu. esam vesels bars, bet vienu brīdi nošķiramies no pārējiem, lai izmēģinātu rikšus. pamats ļoti sūdīgs, jo apakšā tīrs ledus. bišķi parikšojam pa sniegu, liekas, ka baigi krata - nav jau tāds dīvāns kā Upene. liekas jocīgi arī ka tik liels - ausis nevaru aizsniegt. ārpus kupenām jau vairs neliekas ka tik ļoti kratītu, lai gan manēžas rikšos uz viņa vajadzēs piešauties. tā vispār ļoti kompakts un stabils.
atnākam no meža un mēs vēl ieejam piesnigušajā jāšanas laukumā pamēģināt lēkšus - paceļas ļoti labi, lēkšojas forši, lai arī ir aktīvi jāizsēž.
kas attiecas uz vadību - mierīgi stāv uz vietas, pat ilgi un izrādot garlaikošanās pazīmes (Upene pat pāris sekundes nevar nostāvēt). ļoti aktīvs solis. nav problēmu ar uzsūtīšanu, smuki ceļas rikšos un lēkšos arī. es gan tikai 2 aplīšus aplēkšoju. vienīgi varēja just starp mums abiem tādu kā izbrīnu un pārsteiguma momentu. nu taustīšanās tāda.
karoč man patika.
Komentāri
Ierakstīt komentāru