18. decembris - eglīte
lietus, lietus, dubļi, dubļi, bet savācās vesels bariņš apvidū gājēju - bijām 5 gab. Radim šodien iekšā Voltērs (man vienam draugam ir teorija, ka katram iekšā dzīvo vēl viena būtne, kas izpaužas vai nu galīga reibuma stāvoklī, vai kad uznāk kaukāds nenormāls un neraksturīgs tizlums vai vispār tāda kaukāda jocīga uzvedība. viendien atcerējos šito un izdomāju, ka tad kad Radis paliek pavisam ugunīgs, nepacietīgs un straujš, tad viņā ir iemitinājies Voltērs. Voltērs tāpēc, ka viņa pasē senākais uzrādītais sencis ir Voltaire, kas laikam bija kaukāds slavens zirgs).
sākumā ejam pa priekšu - austiņas spicējas, dīdamies pa ceļu ne gluži taisnā trajektorijā. pēc rikšiem sanāk iegriezties māju virzienā. Radim, nē, Voltēram, gribas rikšot vēl. es saku, ka nē. ka nevar - nevar un zirgs aiziet TĀDĀ solī, kādu es laikam vēl nebiju pieredzējusi. pārējie strauji attālinās aizmugurē. vislaik sajūta, ka līdz rikšiem pietrūkst tikai viens mikrons, bet zirgs ir godīgs un soļo. pirms rikšiem labāk iekārtojamies aiz Arika, lai priekšā būtu kāds pieturas punkts, citādi ir sajūta, ka Voltērs ir gatavs aiznest mani līdz pašai pasaules malai. kādu brīdi notiek piespiedu stāvēšana, jo Fantai kaut kas segliem jāpiekārto. Radis negrib stāvēt, bet joprojām ir ļoti godīgs, tikai dīdās uz vietas un ar milzīgiem priekškāju vēzieniem rok zemē bedri. kad tiekam līdz lēkšošanai tad sākumā iet nekā, jo lai arī Ariks pa priekšu lēkšo, mums ir tikai rikši, pie tam ne paši ātrākie. kad Ariks ir uzaicināts pakustēties mazliet raitāk, arī mēs tiekam līdz lēksim. ir forši. Voltēram gribas iet Arikam garām, bet Radis cenšas Voltēru noturēt grožos un turpina būt godīgs un klausīties manī. mājās nākam pa Līgas taku no Ziediem. tai mazajā grāvītī sakrājies ūdens. zirgs nokrācas un lec ar rezervi, bet es kārtējo reizi dabūju egļu zarus paēst (mana zaru ēšana mums tāds kā rets, bet svēts rituāls). Roi nāk aiz mums, bišķi laikam neietur distanci, arī lec un ielec mums tieši dibenā. Radis pārsteigumā mēģina atspārdīties. šī darbība gan tiek asi nosodīta un ejam draudzīgi tālāk. atnākam visi ļoti priecīgi mājās. zirgs elpo normāli, nekādu nogurumu vai negribīgumu kustēties neuzrādīja, noklepojās vienreiz pašā sākumā, komplektā ar baltu puņķi no mutes. bija ļoti priecīgs un pulvermucīgs. + kas man īpaši patika, par spīti visam ļoti godīgs.
izlēmu, ka gaidīšu līdz Jaunajam gadam. ja joprojām klepos saukšu Juri vēlreiz. ja neviesīs uzticību, saukšu Nauri. ko gan es citu varu zināt/darīt.
par to diagnozi - nez, es nedomāju ka Juris joprojām turpina ārstēt sarētojumus. jaunu diagnozi gan viņš nav uzstādījis, t.i. viņš nav teicis neko konkrētu, bet nu radās sajūta, ka viņš īsti vairs nedomā par tiem sarētojumiem.
un Radis vairs negrib ēst sausas tējas pie auzām. rūpīgi izšņakarē no spaiņa visu pārējo. varbūt jāsmalcina sīkāk vai jāvāra tēja vai varbūt uz mirkli jāpārtrauc dot
23. decembris
ierodos no rīta puses. laika nav daudz, jo pēcpusdienā darbs, bet ceru sagaidīt Nauri.
atbraucu - neviena nav. auksts. mīnus četri. sabaroju zirgu ar dārzeņu spaini un ejam uz mežu. zirgs tāds biškus jocīgs - ne ta apcerīgs, ne ta izbrīnījies par visu. uz ceļa nokritušam egļu zaram lavamies klāt lēnām un uz pirkstgaliem, bet pieejot tiek melanholiski konstatēts - ak..., tikai tu tas esi, mans draug, egļu zar... un tā ar pilnīgi visu.
tā kā visas dubļu grambas sasalušas ta gandrīz visu laiku noejam soļos. rikši tikai mazu gabaliņu no Ziedu grāvīša, līdz nolūzušajai eglei. zirgs par sasalužajiem kukuržņiem rādīja tik neapmierinātu ģīmi, ka, kur nu vien varēja, tur līdām pa mežu.
pie Mežsētām zirgs mani aizveda kārtējā mazajā eckursijiņā. viņš vispār arvien biežāk tādas man piedāvā, turklāt lielākoties tās nekad nav māju virzienā. pirms Mežsētu šķūņa Radis iegriežas pa labi iekšā pļavā, iet taisni līdz sākas krūmi, tad pa pļavas malu līdz caurtekai/grāvim un tad gar to atkal atpakaļ līdz ceļam.
klepu nedzirdēju nevienu un zirgs vispār tāds jestrs likās. kur gājām pa sūnām, ne sasalumiem, tur solis ļoti plašs un aktīvs. likās, ka bišķi pulvermucīgs radījums apakšā
atjājām mājā, uzzināju, ka Nauri sagaidīt nav cerību, jo viš būs tik tad, kad man jau darbā sen jābūt. bet R. bij jauka un apprasījās šim par Radi. esot paklausījies plaušas, vispār neko nelāgu un aizdomīgu neesot dzirdējis. tipa, lai neuztraucoties. tik patievs esot. nez, mēs tieši pirms tam ar Līgu runājām, ka jāpamēģina atkal spraukumi padot, moš atkal tiks par ēdamiem atzīti.
lietus, lietus, dubļi, dubļi, bet savācās vesels bariņš apvidū gājēju - bijām 5 gab. Radim šodien iekšā Voltērs (man vienam draugam ir teorija, ka katram iekšā dzīvo vēl viena būtne, kas izpaužas vai nu galīga reibuma stāvoklī, vai kad uznāk kaukāds nenormāls un neraksturīgs tizlums vai vispār tāda kaukāda jocīga uzvedība. viendien atcerējos šito un izdomāju, ka tad kad Radis paliek pavisam ugunīgs, nepacietīgs un straujš, tad viņā ir iemitinājies Voltērs. Voltērs tāpēc, ka viņa pasē senākais uzrādītais sencis ir Voltaire, kas laikam bija kaukāds slavens zirgs).
sākumā ejam pa priekšu - austiņas spicējas, dīdamies pa ceļu ne gluži taisnā trajektorijā. pēc rikšiem sanāk iegriezties māju virzienā. Radim, nē, Voltēram, gribas rikšot vēl. es saku, ka nē. ka nevar - nevar un zirgs aiziet TĀDĀ solī, kādu es laikam vēl nebiju pieredzējusi. pārējie strauji attālinās aizmugurē. vislaik sajūta, ka līdz rikšiem pietrūkst tikai viens mikrons, bet zirgs ir godīgs un soļo. pirms rikšiem labāk iekārtojamies aiz Arika, lai priekšā būtu kāds pieturas punkts, citādi ir sajūta, ka Voltērs ir gatavs aiznest mani līdz pašai pasaules malai. kādu brīdi notiek piespiedu stāvēšana, jo Fantai kaut kas segliem jāpiekārto. Radis negrib stāvēt, bet joprojām ir ļoti godīgs, tikai dīdās uz vietas un ar milzīgiem priekškāju vēzieniem rok zemē bedri. kad tiekam līdz lēkšošanai tad sākumā iet nekā, jo lai arī Ariks pa priekšu lēkšo, mums ir tikai rikši, pie tam ne paši ātrākie. kad Ariks ir uzaicināts pakustēties mazliet raitāk, arī mēs tiekam līdz lēksim. ir forši. Voltēram gribas iet Arikam garām, bet Radis cenšas Voltēru noturēt grožos un turpina būt godīgs un klausīties manī. mājās nākam pa Līgas taku no Ziediem. tai mazajā grāvītī sakrājies ūdens. zirgs nokrācas un lec ar rezervi, bet es kārtējo reizi dabūju egļu zarus paēst (mana zaru ēšana mums tāds kā rets, bet svēts rituāls). Roi nāk aiz mums, bišķi laikam neietur distanci, arī lec un ielec mums tieši dibenā. Radis pārsteigumā mēģina atspārdīties. šī darbība gan tiek asi nosodīta un ejam draudzīgi tālāk. atnākam visi ļoti priecīgi mājās. zirgs elpo normāli, nekādu nogurumu vai negribīgumu kustēties neuzrādīja, noklepojās vienreiz pašā sākumā, komplektā ar baltu puņķi no mutes. bija ļoti priecīgs un pulvermucīgs. + kas man īpaši patika, par spīti visam ļoti godīgs.
izlēmu, ka gaidīšu līdz Jaunajam gadam. ja joprojām klepos saukšu Juri vēlreiz. ja neviesīs uzticību, saukšu Nauri. ko gan es citu varu zināt/darīt.
par to diagnozi - nez, es nedomāju ka Juris joprojām turpina ārstēt sarētojumus. jaunu diagnozi gan viņš nav uzstādījis, t.i. viņš nav teicis neko konkrētu, bet nu radās sajūta, ka viņš īsti vairs nedomā par tiem sarētojumiem.
un Radis vairs negrib ēst sausas tējas pie auzām. rūpīgi izšņakarē no spaiņa visu pārējo. varbūt jāsmalcina sīkāk vai jāvāra tēja vai varbūt uz mirkli jāpārtrauc dot
ierodos no rīta puses. laika nav daudz, jo pēcpusdienā darbs, bet ceru sagaidīt Nauri.
atbraucu - neviena nav. auksts. mīnus četri. sabaroju zirgu ar dārzeņu spaini un ejam uz mežu. zirgs tāds biškus jocīgs - ne ta apcerīgs, ne ta izbrīnījies par visu. uz ceļa nokritušam egļu zaram lavamies klāt lēnām un uz pirkstgaliem, bet pieejot tiek melanholiski konstatēts - ak..., tikai tu tas esi, mans draug, egļu zar... un tā ar pilnīgi visu.
tā kā visas dubļu grambas sasalušas ta gandrīz visu laiku noejam soļos. rikši tikai mazu gabaliņu no Ziedu grāvīša, līdz nolūzušajai eglei. zirgs par sasalužajiem kukuržņiem rādīja tik neapmierinātu ģīmi, ka, kur nu vien varēja, tur līdām pa mežu.
pie Mežsētām zirgs mani aizveda kārtējā mazajā eckursijiņā. viņš vispār arvien biežāk tādas man piedāvā, turklāt lielākoties tās nekad nav māju virzienā. pirms Mežsētu šķūņa Radis iegriežas pa labi iekšā pļavā, iet taisni līdz sākas krūmi, tad pa pļavas malu līdz caurtekai/grāvim un tad gar to atkal atpakaļ līdz ceļam.
klepu nedzirdēju nevienu un zirgs vispār tāds jestrs likās. kur gājām pa sūnām, ne sasalumiem, tur solis ļoti plašs un aktīvs. likās, ka bišķi pulvermucīgs radījums apakšā
atjājām mājā, uzzināju, ka Nauri sagaidīt nav cerību, jo viš būs tik tad, kad man jau darbā sen jābūt. bet R. bij jauka un apprasījās šim par Radi. esot paklausījies plaušas, vispār neko nelāgu un aizdomīgu neesot dzirdējis. tipa, lai neuztraucoties. tik patievs esot. nez, mēs tieši pirms tam ar Līgu runājām, ka jāpamēģina atkal spraukumi padot, moš atkal tiks par ēdamiem atzīti.
Komentāri
Ierakstīt komentāru